VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
VIDEOMĀKSLAS TRIUMFS KRIEVIJĀ
Jekaterina Vikuļina, Sanktpēterburga
Krievijā videomāksla ir iznākusi no ierakumiem, kuros sēdēja informācijas nepietiekamības un publikas neuzticības dēļ, un guvusi oficiālu atzinību. Par to liecina starptautiskā videomākslas izstāde [PRO] CMOTP, ko organizēja lielākie Sanktpēterburgas mākslas muzeji (Valsts Krievu muzejs un Valsts Ermitāža) sadarbībā ar institūtu PRO ARTE. Mākslinieki, kas piedalījās, neapšaubāmi ir pasaules mēroga zvaigznes, visu iespējamo izstāžu un festivālu (tostarp arī prestižās Venēcijas biennāles) dalībnieki: Bils Viola, Širina Nešata, Marks Velingers, Uri Kacenšteins (Uri Katzenstein), Ārnouts Miks (Aernout Mik), Kimsudža (Kimsooja). Veselus divus mēnešus (lai visiem interesentiem sniegtu iespēju apskatīt izstādi) Sanktpēterburgā četras pasaules valstis – ASV, Nīderlande, Lielbritānija un Izraēla – demonstrēja savu videomākslu. Mākslas darbi bija izvietoti vairākās vietās – Ermitāžā, Inženieru, Marmora un Stroganovu pilīs. Visdažādāko muzeja struktūru iesaistīšana projektā ir gan politisks solis, kas īpaši izceļ projekta oficiālo raksturu, gan arī veids, kā mūsdienu mākslas procesos ieinteresēt publiku. Festivāla mērķis bija "demonstrēt krievu skatītājiem labākos mūsdienu videomākslas paraugus, parādīt, kā mākslinieki izmanto jaunākās mediju tehnoloģijas, lai radītu spilgtus mākslas darbus. Tā kā izstādes veidotājiem bija uzdevums apgaismot skatītājus, tad vispirmām kārtām tika izvēlēti darbi "ar vēsturi"." Kuratoru pieeja ir visai skaidra – apgaismība jāsāk nevis ar ekrānā mirgojošiem pleķiem, bet gan ar saprotamām lietām.
 
Bils Viola. "Sveicināšanās". 1995
Širina Nešata "Nemiers". 1998
Marks Velingers. "Enģelis" 2000
Uri Kacenšteins "Māja". 2001
Ārnouts Miks "Teritorija". 1999
Kimsudža "Sieviete - adata". 1999-2000
 
STĀSTS NR. 1.
Bils Viola (ASV), "Sveicināšanās", 1995

Videomākslas guru teorētiķa un komponista Nam Džun Paika asistenta Bila Violas vārds zināms ikvienam. Viņa darbs "Sveicināšanās", kas bija izstādīts Valsts Ermitāžā, apspēlē Pontormo gleznu, saglabājot gan kompozīciju, gan izmēru un vertikālo formātu. (Bila Violas aizraušanās ar glezniecības mantojumu nav nekas jauns. Piemēram, viņa "Posmi" ir reminiscences par Surbarana gleznu.)
Darbam "Sveicināšanās" piemīt meditatīvs raksturs, kas burtiski ievelk skatītāju iluzorajā plaknē. Trīs aktrišu līganās kustības tuvina notiekošo sapnim, savdabīgai mirāžai. Vēja pūsmas, skatieni, žesti iegūst garīgu piepildījumu, realitāte transformējas, pārvēršoties mītiskā ainā.
Bils Viola: "Ievietojot cilvēkus reālā telpā, istabā, es vēlos, lai viņi izjustu pārdzīvojumu – ne ar prātu, acīm vai ausīm, bet gan ar visu savu būtību. Mani interesē māksla, kas pilnībā pārņem apziņu – atmiņu, intelektu, visdziļāko psiholoģiju."
Bila Violas stāstu Ermitāža bija papildinājusi ar darbiem no savas kolekcijas, tā piedāvājot skatītājiem gan paša Pontormo, gan citu mākslinieku darbus, kas veltīti Marijas un Elizabetes tikšanās tēmai.

STĀSTS Nr. 2
Širina Nešata (ASV), "Nemiers", 1998

Irāņu izcelsmes amerikānietes māksla ir stāsts par sievietēm un vīriešiem, par islāmu, brīvību un mīlestību. Telpa sadalīta it kā divās daļās, pie pretējām sienām projicējot sievietes un vīrieša tēlus. Skatītājs, atradoties vidū starp šiem diviem poliem, spiests izdarīt izvēli par labu vienam vai otram.
Pārpildītā zālē skatītājiem dziesmu, kuras vārdi ir slavenā 13. gadsimta persiešu dzejnieka Rūmī mīlas lirika, dzied vīrietis. Uz pretējās sienas redzams, kā sieviete pavisam vienkāršās drānas dzied tukšumam (sievietēm Irānā ir aizliegts uzstāties publiski). Viņas dziedāšana, kas pāraug kliedzienā, liek skatītājiem gandrīz vai fiziski sajust sievietes nemieru. Divu dzimumu atšķirības akcentē sievietes un vīrieša tērpu krāsas (viņš – baltā, viņa – melnā). Tā tiek pretstatīti vīrieši un sievietes, klasika un avangards.
"Nemiers" ir pirmais Širinas Nešatas videodarbs, kas 1998. gadā, izstādīts Venēcijas biennālē, atnesa viņai pasaules atzinību.  Līdz tam viņa bija pazīstama kā fotogrāfiju sērijas "Allāha  sievietes" autore. Jāatzīst, fotopaņēmieni liek sevi manīt arī viņas filmās, tas redzams pēc kadra kompozīcijas, izteiksmīgajiem rakursiem un melnbaltās filmas efektīga izmantojuma.
Širinas Nešatas videomākslu Ermitāža papildināja ar 16. gadsimta irāņu miniatūru (ilustrācijas poēmai "Hosrovs un Širina") ekspozīciju.
Širina Nešata: "To Pēterburgā izdomāja bez manas līdzdalības. Tas priecē ne tikai tālab, ka ir glaimojoši izstādīties līdzās klasikai, bet arī tālab, ka šīs ilustrācijas, gluži tāpat kā mani darbi, atspoguļo savu laikmetu un politisko ēru. Poēma ir par sievietes un vīrieša satikšanos, savā būtībā – mūsu zudušās mīlas vēsture. Jūs taču zināt par mūslaiku tabu, kas uzlikts mīlestībai, seksam un koķetērijai. Irāņi, kas ienīst islāma režīmu, uzdod jautājumus par islāma lomu pašu vēsturiskajās tradīcijās. Svarīgi, lai, skatoties šai zīmējumos, viņi atcerētos, ka islāms bija daļa no mums ļoti sen. Manā filmā vīrietis un sieviete nekad nesatiekas, lai arī dzird viens otru. Tas ir irāņu garā. Tāda, lūk, ir irāņu ikonogrāfija."

SRĀSTS NR. 3
Marks Velingers, "Eņģelis", 2000
Marks Velingers, viens no slavenākajiem britu mūsdienu māksliniekiem, vairumā savu darbu runā par britu sabiedrības tradīciju un vērtību sistēmu, neaizmirstot arī reliģisko problemātiku. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir "Eņģelis", kurā redzams, kā mākslinieks ar melnām brillēm uz acīm dodas uz leju pa augšup braucošu eskalatoru, deklamējot fragmentu no evaņģēlija, kas skan kā ļaunu vēstoša mesa.
Arī "Karalistes brāļos" Velingeru uztrauc dažādi kristiešu ticības aspekti. Palēnināta videoprojekcija, kurā (ar tekstiem no 51 psalma), fonā skanot komponista Allegri mūzikai, iemūžināti lidostas zālē ienākošie atbraucēji, rada patiesi mistiskas izjūtas, pārvēršot rosīgo kņadu savdabīgā liturģijā, kas liek notiekošo skatīt caur reliģiskās ikonogrāfijas prizmu. Cilvēki kļūst līdzīgi ēnām, spokiem, dvēselēm, kas nokļuvušas aizkapa pasaulē un gaida savu tiesu. Vienkāršais lidostas ierēdnis, kas sēž pie galda pa kreisi no izejas, kļūst līdzīgs vārtu sargam apustulim Pēterim, savukārt formās tērptais lidmašīnas personāls atgādina eņģeļiem līdzīgus radījumus.
Tā mūslaiku māksla ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību izraisa skatītājos reliģiozas tirpas un noved katarsē.




STĀSTS NR. 4
Uri Kacenšteins (Izraēla), "Māja", 2001
Uri Kacenšteins ir tēlnieks, performanču mākslinieks, mūziķis un videomākslinieks. Viņa "Māja" Sanktpēterburgā tika rādīta saīsinātā variantā. Venēcijas biennālē šis darbs bija demonstrēts uz visām paviljona sienām, turpretim šai ekspozīcijā visi darba elementi bija koncentrēti vienā plaknē un katrs no tiem tika rādīts no trim skatpunktiem. "Mājas" telpa modelēta, izmantojot datorgrafiku, tās iemītnieki ietērpti  un nogrimēti tā, ka līdzinās pašam māksliniekam. Filmas darbība atgādina kādu rituālu, kur varoņi sarunājas ne tikai pazīstamajā un saprotamajā žestu valodā. Viņu komunikācija atgādina kādu dīvainu spēli, kurā īpaši nozīmīga ir aplausu kustība un kurā iesaistīti tikai izredzētie. Šīs dīvainās darbības norisinās dažādās "Mājas" istabās un beidzas ar savdabīgām kāzām, skanot visu iedzīvotāju kopīgiem aplausiem.

STĀSTS NR. 5
Ārnouts Miks (Nīderlande), "Teritorija", 1999

Holandieša Ārnouta Mika videoinstalācijas vienmēr ir ciešā sasaistē ar izstāžu telpas arhitektūru. Viņš nekad neeksponē savus darbus tumšās istabās, kuras gluži kā kinoteātris palīdz skatītājam nonākt ilūziju varā. Viņa varoņi ekrānā vienmēr ir dabiskā lielumā, tādējādi viņš panāk tēlu reālas klātesamības iespaidu un šādi iedarbojas uz skatītāju uztveri. Ārnouta Mika videoinstalācijas izzina cilvēka uzvedību, kustības un žestus, galveno varoņu darbības var raksturot kā visai abstraktas, notiekošā neizprotamību īpaši pastiprina skaņas neesamība. Pēc autora paša domām, šāda metode viņam palīdz videotēlus ieplūdināt apkārtējā vidē. "Teritorija", kas bija eksponēta Marmora pilī, veidota, izmantojot divus ekrānus, kuros projicēta viena un tā pati aina no dažādiem skatpunktiem. Sižetisko pavedienu ir grūti noķert, darbība koncentrēta uz to, ka filmas personāži skatītāju augumā līdz jostasvietai bradā pa putām. Brīžiem viņu kustības kļūst straujākas, pāraugot it kā dejā, bet pēc tam atkal norimst. Nokļuvis starp diviem ekrāniem, skatītājs gribot negribot ir šīs it kā bezjēdzīgās nodarbes līdzdalībnieks.    
  
STĀSTS NR. 6
Kimsudža (ASV–Dienvidkoreja), "Sieviete – adata", 1999–2000

Korejiešu izcelsmes amerikāņu māksliniece Kimsudža kļuvusi slavena, pateicoties manipulācijām ar tradicionālajiem korejiešu audumiem, kurus viņa prasmīgi  izmanto savās instalācijās – izklādama galerijas grīdas ar krāsainiem gultas pārklājiem, izkarot šos audumus uz virvēm vai sasienot tos ar mezgliem garumgarās virvēs.
"Sieviete – adata" sastāv no četrām videoprojekcijām, kas katra rāda kādu lielpilsētas (Deli, Tokijas, Šanhajas un Ņujorkas) pārpildītu ielu. Pūļa vidū ar muguru pret skatītāju stāv pati māksliniece, kuras mati sasieti zirgastē, atgādinot adatu. Viņas tēls atrodas cilvēku pūlī ikvienā no šīm pilsētām, tādējādi savienojot tās laikā un telpā. Katrā no četrām vietām ļaudis dažādi reaģē uz viņas nekustīgo tēlu – Šanhajā lūkojas ar neizpratni, savukārt Ņujorkā neviens pat nereaģē. Filmētais materiāls nav rediģēts, tādējādi skatītāji sastopas ar pavisam reālu laiku un vidi.
Kimsudža: ""Sieviete – adata" radās no manas vēlēšanās mainīt performances jēdziena izpratni.  Vairākums cilvēku domā, ka performance nozīmē darbību, veidu, kā izteikties, izmantojot paša ķermeni. Es vēlējos parādīt būtiskāko, neko nedarot – vienkārši stāvot uz ielas. Protams, darba ideja ļoti cieši saistīta ar laika jēdzienu."

  STĀSTS NR. 7
Noslēgums – Electric Visions

Paralēli  šim notikumam decembra vidū Sanktpēterburgā, Kinonamā norisinājās arī Krievijas un Ziemeļeiropas videomākslas festivāls Electric Visions, ko organizēja Ziemeļvalstu Ministru padome, Somijas mediju mākslas distribūcijas centrs AV-ARKKI no Helsinkiem un Valsts Laikmetīgās mākslas centrs no Sanktpēterburgas. Pirms tam videoprogrammu, ko papildināja lekcijas, rādīja Sanktpēterburgas universitātē, Mākslas akadēmijā un institūtā PRO ARTE. Programmā ietilpa pēdējos gados radītie labākie krievu, somu, dāņu, islandiešu, norvēģu un zviedru videomākslas darbi. Pārsvarā tie bija jaunu autoru darbi, tomēr mākslinieku vidū bija arī jau labi zināmi un slaveni vārdi.
Pārsteidzošs bija skaits, cik daudz cilvēku vēlējās šos videodarbus redzēt uz lielā ekrāna Kinonamā, kura zālē bija tik pārpildīta, ka daudziem pietrūka sēdvietu un nācās skatīties, kājās stāvot. Šķiet, tas tikai apliecina, ka sēkla kritusi auglīgā zemē un iedvesmo jaunie projektiem. Šī programma tiek rādīta arī citās Krievijas pilsētās, bet pēc tam ceļos uz lielākajiem Eiropas muzejiem un laikmetīgās mākslas centriem.

No krievu valodas tulkojusi Daiga Rudzāte
 
Atgriezties