VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| HENRIHS VORKALS Pēteris Bankovskis Henrihs Vorkals 1965. gadā beidzis Rīgas lietišķas mākslas vidusskolu, bet 1972. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1969. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1975. gada. Iespējams, ir visizcilākais latviešu akvareļgleznotājs. Viņa mākslinieciskajā darbībā saplūst varbūt no tekstilstudijām izkopta konstruktīva, ģeometriska domāšana ar acīmredzot dvēselē iemītošu dabas izjūtu. Viņam raksturīga no popmākslas laikiem nākoša bezaizspriedumu attieksme pret priekšmetisko pasauli (tajā ierindojot arī citu darinātos mākslas darbus), ko var (bet nevajag!) sajaukt ar t.s. postmodernistiem piedēvēto citēšanas indevi. Nevajag aizmirst, ka bez citēšanas māksla nav iztikusi nevienā gadsimtā. Vienā un tajā pašā zīmējumā vai akvarelī Vorkals var atklāties gan kā tautiskais romantiķis, gan kā kosmopolītisks ciniķis, gan kā cilvēks. Tas ir interesanti. | |
| |
|
iedvesma man nav vajadzīga Dienā, kad apmeklēju Henrihu Vorkalu viņa darbnīcā Āgenskalnā, Talsu ielas nama augšstāvā, viņš strādāja pie Vinsenta van Goga gleznas “Labības lauks ar cipresēm” (1889). Glezna bija jau gandrīz gatava, vēl atlika daži būtiski triepieni debesu "partitūrā". Apkārt bija novietoti vairāki mākslas albumi (Taschen, Thames&Hudson un citu izdevniecību), uzšķirti tieši lappusēs, kur reproducēts šis van Goga darbs. Tā kā Vorkala glezna bija gandrīz pabeigta, sākotnējais rūtojums uz gruntētā audekla vairs nebija redzams. Bet apakšā tas noteikti atradās: sīks dalījums rūtiņās, katrā rūpīgi pārnestas tieši tajā vietā oriģināldarbā saskatāmās, triepienu veidojošās līnijas (cik nu no reprodukcijām vispār to var nolasīt). Vorkals man saka: "Kopiju vajag taisīt tā, it kā tu gleznotu no dabas, tad iznāk." Par vēl nepabeigto van Goga gleznu viņš bilst: "Šitas man atgādina Abavas leju pie Kandavas. Un iedomājies – viņš nejauc nevienu toni. Baigi interesanti, tāda disciplīna. Lai uzmālētu, pietiek ar pāris tūbiņām." Turpat netālu ir aplūkojams (arī vēl nepabeigts) cits ne mazāk pazīstams darbs – Kloda Monē “Impresija. Saullēkts” (1873). "Iedomājies," Henrihs aizrautīgi stāsta, "viņš to ir gleznojis ar divām krāsām – kadmija sarkano un tādu ultramarīnam tuvu zilo. Pētot un salīdzinot reprodukcijas, strādājot pašam, to var labi redzēt. Skaties!" Atgriežamies pie van Goga. "Zini, es gribu, lai man būtu sajūta, ka tas, ko es gleznoju, un tas, kas tur iznāk, nav mans darbs. Tāpēc es tik precīzi analizēju. Redzi, te, debesīs, viņam triepiens ir tāds bišķi izļurkājies, bet akcenti, intervāli ir absolūti precīzi. Es to izstudēju, rūpīgi analizēju un pēc tam pārnesu paša gleznotajā. Bet viņam, tāpat arī citiem lielajiem meistariem, tas vienkārši tā iznāk. Faktiski jau pēc Sezana un van Goga glezniecībai vairs nav jēgas." It kā uzminējis manu neizteikto jautājumu, viņš rimti un gandrīz vai pazemīgi saka: "Ziemā man ir depresija, tāpēc arī tā geznoju. Kopijas – tā taču ir tīrā psihoterapija." Henrihs Vorkals dzimis 1946. gadā Rēzeknes rajonā, bet dzīve jau kopš zēna gadiem saistīta ar Rīgu. Jau mācoties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, viņš atklājas kā precīzs, asredzīgs dabas vērotājs, kuram pa spēkam ar dažām līnijām, ar iedzimtu telpisko proporciju izjūtu uz papīra radīt tādu kā subjektīvi saskatītas dabas "nospiedumu", lakonisku pirmtēlu, kas skatītāja uztveres mašinērijā pārtop par droši vien pilnīgi citādāku, bet ne mazāk reljefu pārdzīvojumu. Tā tas ir jau pusaudža gados darinātajos tušas uzmetumos, no kuriem viens 1961. gadā tapis Zaķusalas skatiņš šeit reproducēts. Jo sevišķi viņa dabasredzētāja meistarība izpaužas dzidrajos akvareļgleznojumos, kas tiek darināti visus turpmākos gadu desmitus. Atkal un atkal ar tādu kā aizvēsturiskas pirmtelpas redzējumu, atbrīvotu no cilvēka klātbūtnes, viņš paver logus uz dabas nebeidzamo pulsējumu, kurā cilvēka pašradītās ikdienas kņadai nemaz nav vietas. Šis it kā atsvešinātais akvareļtēlojums viņu, bez šaubām, saista ar angļu dabas vērojuma tradīciju (piemēram, Boningtonu), bet tas jau nav nekas peļams. Tomēr, lai arī Vorkala dabas akvareļi viņam noteikti nodrošinātu izcilu un savpatu vietu latviešu 20. gadsimta otrās puses mākslas vēsturē, tie nav nedz pamanāmākā, nedz paša acīs svarīgākā viņa darbības daļa. Mācoties "lietišķajos" un pēc tam tolaik visai progresīvajā (ko nu katrs ar progresu saprotam) Rūdolfa Heimrāta vadītajā Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, Henrihs Vorkals netieši (tāpat kā visi viņa domubiedri), ar lielākoties poļu žurnālos atrodamām reprodukcijām, ar alkatīgu dziņu sajust, kā tas ir pa īstam, metās sava laika mākslas modes tendencē – popmākslā. Roberts Raušenbergs, Džeimss Rozenkvists, Rojs Lihtenšteins un vēl citi, bet pirmām kārtām jau Endijs Vorhols kopš tā brīža ir Vorkala draugi, sarunbiedri un strīda partneri līdz pat šimbrīdim. Ticams, ka popmāksla tālu no tās centriem mītošos, mazā, visumā vēl akadēmiskās apmācības tradīcijās balstītā mākslas augstskolā studējošos jauniešus fascinēja ar savu atkailināto, nekaunīgo drosmi pateikt, ka māksla ir tikai mantu kaudze, kas pielīdzināma citām mantām, "ko kodes un rūsa maitā", bet "garīgums", "spirituālisms" u.tml, ko nereti pat vēl abstraktā ekspresionisma laikmetā tiecās sajust ik krāsas triepienā, ir kaut kur tur – "ārā". Interesanta detaļa: 1971. gadā, kad Henrihs Vorkals vēl bija students, viņš kopā ar Jāni Borgu, Ati Ieviņu, Arvīdu Priedīti un Laimonu Šēnbergu sarīkoja izstādi toreizējā Zinību nama izstāžu zālē. Izstādē netrūka popmākslai raksturīgā artefaktu atsvešinājuma no mākslas tradicionālās izredzētības, acīmredzot tapēc profesors Indulis Zariņš iestājās par izstādes slēgšanu (faktiski tas nozīmēja ekspozīcijas aizliegšanu, kas tātad jau bija vērtējums; respektīvi, ja vadošam, oficiāli atzītam gleznotājam, autoritātei, šķita, ka izstāde ir pretrunā ar viņa sajūtām par to, ko pieļauj jēdziens "māksla", bija iespējams izdarīt kaut kādus secinājumus "no pretējā"). "Pretējais", kā stāsta Vorkals, esot bijis it kā negaidīts: viņš, būdams tolaik Mākslas akadēmijas komjaunatnes sekretārs, atvedis uz izstādi komjaunatnes, šķiet, Rīgas pilsētas komitejas vadītāju Kārli Līci, tas apskatījies un atvēlējis izstādi atkal atvērt. Vai tas liecina, ka komjaunatne, kas būtībā bija šķitumu un divkosības citadele, spēja novērtēt popmākslu kā brežņevlaiku padomju sabiedrībai, šim Rietumu patēriņsabiedrības karikatūriskajam atspulgam, īsti atbilstīgu? Lai vai kā, Vorhola brīvā rīkošanās ar tēliem un attēliem, viņa attieksme pret tiem kā pret mantām, kas gluži vienkārši noder, kopš 70. gadiem ir svarīga arī viņa (gandrīz) uzvārda brālim Vorkalam, un ir savādi, ka viens otrs šo Henriha Vorkala aizrautību saskatīja tikai pēc lielās Vorhola izstādes Mākslas muzejā. Viņš arī tagad, 2004. gadā, kad mākslas pasauli jau gadiem tricina skandāli un domstarpības par Vorholu un viņa mantojuma autentiskumu, pat par to, vai lielumliela daļa no Vorhola saražotā vispār būtu dēvējama par mākslai piederīgu, uzskata, ka Endijs Vorhols – tā ir vesela jauna pasaule atšķirībā, piemēram, no Raušenberga, kas esot tas pats dadaisms, tikai citās tehnoloģijās izpildīts. Kādā 70. gadu beigu darbā, izmantojot Ata Ieviņa fotogrāfijas, Henrihs Vorkals ir sakomponējis savu tālaika draugu un domubiedru grupu, kurā atpazīstami Larisa Brauna, Arvīds Priedīte, Pēteris Kalniņš (viņu Vorkals vēl tagad uzskata par izcilu, varbūt pat izcilāko sava laika bohēmas personāžu), Miervaldis Paulovičs, Valdis Kavacs, Jānis Borgs, vēl citi. Liekas, šie cilvēki, varbūt sajūta par to, kas viņi katrs ir bijuši, baro Vorkala radošo darabību vēl tagad. Viņa spēja "apropriēt" (piesavināt, paņemt un izmalt cauri, izanalizēt un iekārtot, kur vajadzīgs), šķiet, sastāv no analītiskiem un spontāni kreatīviem "gabaliem", no kuriem daļu var sameklēt nosaukto jaunības līdzgaitnieku sniegumā. Henrihs izvelk no viskautkā kaudzes no lietošanas sadriskātu žurnāla lappusi ar The Rolling Stones līdera Mika Džegera fotogrāfiju. "Tā man ir no 1963. gada, visur, kur esmu nonācis, mainot dzīvesvietas, tā man ir bijusi līdzi, rolingstounus es kaut kā sajūtu, vienmēr, viņi nekad neatkārtojas, un viņiem ir nervs, kas iet cauri. Bītlus, piemēram, es dažkārt vispār nesaprotu." Man ienāk prātā, ka Džegers droši vien ir tāds alter ego – nejaukais, atskabargainais līderis, jaunības vektors, kurš saglabājies un uz kura mākslinieks uzver pārdzīvojamā un dažādi izdzīvojamā apļus. Varbūt Vorkals arī gribētu būt tāds? Viņš ir bijis līderis gandrīz desmit gadus, kad kā LPSR Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombināta mākslinieks vadījis PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes Melnās metalurģijas paviljona ekspozīciju veidošanu. Šajā absurda valstībā viņa tiešā ietekmē par nozīmīgām latviešu mākslas personībām kļuva Andris Breže, Juris Putrāms, Ojārs Pētersons. Bet Vorkalam ir viens darbs, manuprāt, dziļi autobiogrāfisks, kurā redzama Vilhelma Purvīša glezna “Ziema” (ap 1910) un priekšplānā rolingstounu sliktie zēni Kīts Ričards un Miks Džegers (no kādas 70. vai 80. gadu fotogrāfijas). Un šajā darbā uzskatāmi atklājas, kāpēc viņš – Vorkals – tomēr nav harismātisks Džegera tipa līderis un nav arī kluss kabineta mākslinieks. Viņš man saka: "Paskaties, vai tad viņi (Ričards un Džegers) nav tieši tādi paši, kā tie koku puduri Purvīša gleznā, tādas pašas kompozīciju organizējošas vertikāles? Un, redzi, melnā josla bildes apakšmalā proporcionāli ir tāda pati kā zem Purvīša gleznas atveida." Un sāk stāstīt par ģeometriju, ar kuras palīdzību šo melno joslu proporcijas ir atrastas. Jā, melnā josla, maska, kas iesedz "lieko" vai arī iezīmē precizitāti. Darbnīcā Vorkals man rāda kādu Leonardo daudzinātās Monas Lizas portreta analītisku attēlojumu, kurā iezīmētas "liekās" joslas un arī attaisnota to klātbūtne, izmantojot gleznas laukuma sadalījumu ideālajos kvadrātos un no tiem izrietošo t.s. zelta griezuma proporciju, kas ļauj konstruēt klasisko, amonītu gliemežvākos atrodamo "dabas pamatspirāli". Henrihs piebilst: "Izskatās, ka tā bilde ir rasēta." Tā nu reiz ir viena viņa darbības īpašība, arī zināma apmātība vai varbūt (brīžiem) rotaļa – ar testa palīdzību pārbaudīt pagātnes mākslas darbus: Eduāra Manē operas balkona skatu, Ticiāna Veneru, Goijas gravīras. Viņš uzzīmē detaļās un proporcijās precīzu kāda mākslas darba attēlu, tad pāri tam rasē kompozīcijas shēmas. "Es varu precīzi pierādīt, kura bilde ir ģeniāla, kur ir zelta griezums apakšā, protams, ģēnijiem jau nav shēmas, viņiem iedzimta izjūta ļauj panāk precizitāti. Bet savas bildes es pamatā rasēju, tas nozīmē, ka iedvesma man nav vajadzīga, nav jālauza galva, no kura stūra un kā sākt. Es apakšā lieku tā paša zelta griezuma shēmu, un tad man nav jāmokās, lai izdomātu, cik augstu likt, piemēram, horizonta līniju." Vēl Henriham Vorkalam svarīgs ir tukšums. "Ideāls darbs būtu, protams, tukša planšete, bet es nesmu Maļevičs," viņš saka. "Mani aizrauj papīra un zīmuļa saskare, krāsa nereti jau uzrāda talanta trūkumu." Te par piemēru var noderēt viens viņa darbs, kur tāda smejoša meitenes galviņa un pusotra Merilinas Monro seja, un vēl daži lidojoši sīkputniņi, un maziņš, vāji saskatāms pašportrets – tas viss lielā, tukšā laukā. "Man te stāvēja uzzīmēta meitene gadiem, līdz attapos, ka blakus var "zelta griezumā" iesēdināt to Vorhola Merilinu" (krāsainā Merilinas pusīte acīmredzot pielikta, lai nerimtos pašdiskusija par talantu un/vai tā trūkumu). Jautājums, ko parasti uzdod klusējot, – kam tas viss? Henrihs saka: "Man nekad nav bijis mērķis kaut ko paust. Svarīgs ir tikai process, tests pašam sev. Piemēram, meiteni es zīmēju tāpēc, lai viņa stāvētu manā priekšā, lai es uz viņu varētu skatīties. Un kopijas es gleznoju no darbiem, kurus gribētu turēt sev mājās. " Droši vien būs cilvēki, kam Vorkala attieksme pret mākslas darbu kā pret priekšmetu, ko var ņemt, izmantot, lietot savu vajadzību apmierināšanai, šķitīs apstrīdama. Viņš stāsta, ka, iespējams, 2007. gadā Valsts Mākslas muzejā sarīkos izstādi kopā ar senākajiem Maskavas "cīņu biedriem" Breži, Putrāmu un Pētersonu. Varētu paņemt to otrā stāva klasisko muzeja stāvu, atstāt visu, kā ir. Viņš tad Purvīša zālē starp īstajiem "Purvīšiem" piekārtu paša gleznotos – tos, no kuriem saglabājušās tikai vācu laika reprodukcijas. "Galu galā – kāpēc gan nevar izlikt kopijas? Ja Barbara Mužniece (Gaile – P.B.) taisa Īvu Klainu, nenorādot, kas tas ir, tad es varu taisīt Purvīti, skaidri un gaiši pasakot, kas tas ir!" Tāds konceptuālisms. | |
| Atgriezties | |
