VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| par “Kazu” Juris Zvirgzdiņš “1913. gada 26. martā, kā parasti, es sēdēju kafejnīcā “Rotonda” Monparnasa bulvārī. Manā priekšā stāvēja jau sen izdzertas kafijas tase.” Iļja Ērenburgs. “Hulio Hurenito un viņa skolnieku neparastie piedzīvojumi“ (1962) | |
| |
| Par leģendu Pirms gadiem desmit, precīzāk – 1993. gadā, kad nelielā kafejnīca Vaļņu ielā uz mēnešiem astoņiem no jauna atdarīja savas durvis, kad Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tag. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs), ja pareizi atceros, ilgāk par mēnesi notika izstāde “Kaza kāpa debesīs”, es, šķiet, pirmo reizi nopietni aizdomājos: kas tad īsti bija “Kaza”, kāds bija šis “Kazas” laiks (1962–1970), kāpēc vēl šodien ne tikai tos sirmos ļaudis, kuri šajās sienās pavadīja savu jaunību, bet arī nākamo, pat aiznākamo (sic!) paaudzi interesē šis laiks. Mode? Jā, pašlaik sešdesmitie gadi nāk modē, pārliecināties par to var, ieejot jebkurā grāmatu veikalā: Kenediji, Merilina Monro, Če Gevara (tas pats argentīnietis – revolucionārs, kura portrets, miljoniem reižu tiražēts, rotādams T kreklus, vairo transnacionālo kompāniju ienākumus...) un, protams, bītli!... Tālāk – ķecerīga doma: un ja jau visi, ar ko tad mēs būtu sliktāki? Vai tiešām mēs visus sešdesmitos gadus visi kā viens dzīvojām no viena PSKP kongresa līdz nākamajam, dziesmusvētkos – šķiet, propagandas nolūkos šis relikts nešķita bīstams Kremlim: re, kā brālīgajā padomju republikā darbaļaudis dzied un danco! – patiesi dziedājām un dancojām, Latvijas (nē, LPSR!) vārdu pasaulē (ja ne visā, tad vienā sestajā Zemeslodes daļā) zināja kā zemi, kurā ražo Rīgas melno balzamu un Miļijon, miļijon alih roz1 autora (naševo maestro Raimonda Paulsa2) dzimteni. Un viss? Jā, vēl Jūrmala – vsesojuznaja zdravņica3, dzintara sūdiņi, Doma ērģeles, nedaudz brīvāka literatūra un māksla (toties iztika bez samizdata4 un neformālās mākslas...). Sistēma bija stabilizējusies, tie divdesmit brīvvalsts gadi, karš, izvešanas, terors tika izstumti no apziņas, labākajā gadījumā nogrūsti kādā tumšākā smadzeņu kaktā... Nabaga vēsturnieki! Kāds talants ir vajadzīgs, lai šajā pelēkumā atrastu kaut kādu toņu atšķirību! Piecdesmitajos gados bija vismaz viens Berklavs, augsta ranga komunistu funkcionārs, kurš krita nežēlastībā un vēl šodien plūc cietēja laurus... Nu, na besptičji i ž... solovei5... Un šeku, reku – kā no gaisa! – “Kazas” fenomens! Kā veselus astoņus gadus, pārdzīvojot Hruščova “atkušņa” beigu posmu un Brežņeva stagnācijas gadu sākumu, paša Rīgas centrā, milicijas, VDK acu priekšā, mazā kafejnīcā, kur vietas pietika labi ja trīsdesmit apmeklētājiem, kaut kas notika. Nebūdams ne vēsturnieks, ne kulturologs, mēģināšu atcerēties šos laikus, tikai... Nu nebija mums sešdesmitajos gados “Kazā” intelektuālās geriljas štābs, ne masonu loža, ne kaut kas līdzīgs Lonžimo partijas kadru kalvei. Bet kas tad bija “Kaza”? Vispirms – brīdinājums šo rindiņu lasītājiem. Lai apskatītu kādu parādību kaut cik objektīvi, ir nepieciešams konfrontēt vairākas aculiecinieku versijas, izrakties cauri avīžu kalniem, pētīt arhīvus. (Ceru, ka Eižena Valpētera vairāku gadu garumā veiktais darbs, pētot “Kazas” laiku, drīz iznāks grāmatas formātā, ka reiz VDK arhīvi būs publiski pieejami.) Varbūt arī LTV, kas tagad gada garumā lepni ar blīkšķi atzīmē 50 gadu jubileju, varētu izvilkt no saviem krājumiem vēl okupācijas gados filmēto sižetu par “Kazu” kā dīkdieņu un kriminālu elementu pulcēšanās vietu? Par vietu 1962. gada septembrī es nejauši ieklīdu mazā kafejnīcā Vaļņu ielā. Tur priekšā sēdēja Sandris Rīga, Aivars Neibarts – abi no mana dzimtā Torņakalna – un Juris Tīfentāls no Avotu ielas. Piesēdos klāt un tā arī paliku sēdēt “Kazā” līdz pat tās slēgšanai 1970. gadā. (Tie, šķiet, astoņi mēneši 1993. gadā neskaitās, tas bija jau pavisam cits laiks, sirmās galvas tikās, taču nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē...) Tālāk manas šīsdienas – cik mēs visi pēc kara esam gudri! – domas. Brīdinu: visai subjektīvas. Nezinu, vai kāds ir pētījis, kāpēc kāda vieta – laukums, teātris, kafejnīca – pēkšņi kļūst par enerģētisku centru, kāpēc dadaisti 1916. gadā pulcējās tieši Voltēra kafejnīcā, kāpēc franču eksistenciālisti izvēlējās Senžermēndeprē, kāpēc provinciālajā Panevēžā sešdesmitajos dzima modernākais lietuviešu teātris, kāpēc Viļņā visi (pārspīlējums) sēdēja “Nēringā”, bet Ļeņingradā – “Saigonā” (kā septiņdesmitajos gados rakstīja padomju prese – tur (“Saigonā”) izaugušas jau vairākas dīkdieņu paaudzes), kāpēc Rīgā par šādu centru kļuva “Kaza”. Pirmāmkārtām telpa nedrīkst būt pārāk liela, tas traucē domu apmaiņai. Protams, masu mītiņiem Providence izvēlas plašākas teritorijas: Vudstoka, Tjaņaņmeņas laukums Pekinā, mūsu pašu Mežaparka estrāde atmodas laikā. Ne “Saigona”, ne “Nēringa”, ne “Kaza” nebija pārāk lielas, tās neatradās ne pagrabos (tie vairāk piestāv sazvērnieku mitekļiem), ne pārāk tālu no pilsētas centra, tās (kafejnīcas) nedrīkst būt pārāk dārgas un prestižas, bohēma parasti nav naudīga... “Kaza” atbilda visām šīm prasībām – necila telpa ar 8 – 10 galdiņiem, lete, kafijas automāts Casino (no šejienes arī neformālais nosaukums “Kaza”), skats uz vēsturisko Vaļņu ielu – kādreizējo Rīgas pilsētas robežu, eja cauri pagalmiem uz toreizējo Padomju (tag. Basteja) bulvāri, vēl no ēkas celšanas, ja nemaldos, saglabājusies flīzīšu grīda, blakus namā, kā liecināja zīme, kāda ar radioaktivitāti saistīta laboratorija un uzraksts ēkas zelminī – SOLI DEO GLORIA. Un – kafija par 9 kapeikām, dubulta – par 15... Vēl – smēķēšanas liegums, kas nekaunīgi tika ignorēts (kā pasīva pretošanās forma!?). Par apmeklētājiem Protams, “Kaza” bija publiska telpa, te nebija ne ieejas biļešu, ne biedru naudas, nāca un gāja, kafiju ar pienu (varbūt krējumu?) dzēra un bulciņas ēda apkārtējo iestāžu kalpotāji (“kazinieku” valodā – bulciņu rijēji), nereti ieklīda kādi svešinieki, darba pārtraukumos, ziemā, kad tuvējais “Putnu dārzs” bija slēgts, centra “štelmaņi” un, sauksim to tā, jautras meičas, kas draudzējās ar ārzemju jūrniekiem. Kas tad bija pastāvīgā “Kazas” publika, kas bija tās štamgasti6? Pēc kādiem kritērijiem tie rekrutējās (varbūt strukturējās?)? Bija tuvējo Mākslas akadēmijas studentu un “rozentāliešu” grupiņa, bija no “lietišķajiem”, bija kurlmēmo kompānija, bija neliela esperantistu/tūristu brālība, bija poēti, topošie mākslinieki, kas studijas oficiālajās mācību iestādēs uzskatīja par liekām, reizēm ieklīda kāds aktieris (publika šeit taču bija!), kāds no konservatorijas. Bet kur bija tie no lielās, atzītās pasaules? Tie, kurus “Kazas” ļautiņi – es vismaz tā ceru! – būtu uzklausījuši atplestām mutēm, gaidot... jā, ko? Pamācības un padomus, kā ielauzties šajā oficiālajā pasaulē? ‘ Grēku nožēlas par kompromisiem, kas nepieciešami, pat obligāti, lai iznāktu tava dzejoļu grāmatiņa, lai tavu bildīti pieņemtu izstādē? Šķiet, “Kaza” tiem nederēja, drīzāk “Skapis”, kur pie “švarcīša” glāzes visi bija draugi un viens otru, cits citu – tādi mēs, latvieši, nu esam! – saprata bez vārdiem. “Kaza” bija, vismaz man tā šķiet šodien, pārāk skeptiska, pret kompromisiem pārāk neiecietīga, mēs taču bijām tik jauni, neviens tā īsti vēl nesapņoja par iefiltrēšanos oficiālajā apritē, septiņdesmitie gadi, kad konformisms vairs nebija lamuvārds – visi dara tā! – vēl bija priekšā tāpat kā rūpes par ģimeni, bērniem, sabiedrisko stāvokli, karjeru. Vai tiešām neviens tā arī neienāca “Kazā” no iepriekšējās paaudzes? Nu, teiksim tā, daži “baltie zvirbuļi”... Kā atceros, reizēm kā meteors iedrāzās Jānis Pauļuks, garā bezmaz jaunāks par mums, bet viņš jau arī bija enfant terrible7. Vēl Johans Fābers, saksofonists (“Pie manis spēlēja pats Raimonds Pauls!”). Un viss? Diemžēl vairāk neatceros. Par laiku Dzīvot varēja, ja ievēroja spēles noteikumus. Ja gribēji taisīt karjeru – lūdzu, stājies partijā, ja gribēji braukāt pa ārzemēm – lūdzu, tikai jums būs, paši saprotiet, nedaudz jāziņo... Pastāvēja arī alternatīva – audzēt rozes, agros kartupeļus Ļeņingradas tirgum, strādāt trīs darbavietās, kopt savu dārzu, galvenais, nelēkt acīs! Ja arī kādi rūgšanas procesi notika, tad – dod Dievs, ka es maldos! – virtuves līmenī. Bet kas notika aiz “Kazas” logiem, tur – laukā aiz durvīm? (tā saucās Vilhelma Borherta luga, ko mēs braucām skatīties uz Panevēžas teātri). Ārā traucās sešdesmitie gadi, fonā skanot rokenrolam, laiks, kad pasaule tā īsti atguvās pēc Otrā pasaules kara, tiesa, sadalīta divās konfrontējošās daļās. (Lai situācija būtu uzskatāmāka, Berlīnē vienā naktī uzslēja mūri, Kubas krīzes laikā abas lielvaras, muskuļus demonstrējot, balansēja uz kodolkara robežas.) Eiropas kreisā inteliģence, visi tie Sartri un Aragoni, apjukuši no Hruščova runas PSKP 20. kongresā un Ungārijas revolūcijas, līdz 1968. gadam, Čehoslovākijas “samta revolūcijai”, klusēja, t.s. tautas demokrātijas zemēs, pat tajās, kurās padomju režīms bija maigāks – Dienvidslāvijā, Polijā (“ Mūsu baraka socnometnē ir pati jautrākā”) –, nekāda strādnieku paradīze netika uzcelta, visur valdīja slepenpolicija un cenzūra... Tiesa, mums šeit, okupētajā Latvijā, Polija likās gandrīz vai īsta garīgās brīvības zeme – tur bija teātris, kino, literatūra. Atceros, kā mēs lasījām poļu žurnālus, skatījāmies Slavomira Mrožeka zīmējumus Szpilkos, skatījāmies kaut vai tos pašus “Pelnus un dimantus” (Andžeja Vajdas filmu). Kā līdz mums nonāca informācija par pasauli, to tur, aiz Berlīnes mūra? Protams, bija Rietumu radiobalsis, “Amerikas balss”, BBC,”Brīvība”, “Vācu vilnis”, caur radiosparkšķiem un slāpētājiem (“Ja jau ir padomju tauta, tad tās valoda ir “radio zāģis,” “ jokoja mūsu draugs Jānis Jākobsons) mēs uzzinājām, kas notiek pasaulē, šad un tad mūsu rokās nokļuva krāsainie žurnāli “Amerika” un “Anglija”, mēs lasījām Maskavā izdotos žurnālus Novij mir un Inostrannaja ļiteratura. Atceros 1960. gadā inostrankā publicēto Džeka Keruaka “Ceļā” fragmentu un Džeroma Selindžera “Virs kraujas rudzu laukā”, krieviski tulkotos Franci Kafku un Albēru Kamī, sēdējām bibliotēkās un lasījām. Protams, daudz kārdinošas literatūras glabājās specfondos, bet ne jau viss bija noslēpts vai sadedzināts – bija saglabājušās (ne jau bibliotēkās) pirmskara “Atpūtas”, “Daugavas”, no “Tēvijām” izgrieztais Anšlava Eglīša romāns Homo novus, bija Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons, Mārtiņš Zīverts. Nosaukšu te tikai dažas sešdesmito gadu grāmatas, kuras mēs lasījām “Kazā”, teiksim, tā kā mācību grāmatas, – Iļjas Ērenburga memuāri “Cilvēki, gadi, dzīve”, Leonharda Franka “Kreisajā pusē, kur sirds”, Marsela Karnē “Krāpnieki” (krājumā “Franču kinoscenāriji”). Nu un, protams, Ernests Hemingvejs, Ērihs Marija Remarks, Heinrihs Bells, Greiems Grīns, simtiem citu, tagad jau piemirstu autoru. Jā, mēs bijām bibliofāgi (Jāņa Sudrabkalna termins), lasīšana glāba mūs no tās pelēkās realitātes tur, aiz “Kazas” durvīm, ar visām padomju dzīves reālijām – cīņu par mieru, arodbiedrību sapulcēm, 1. Maija un Oktobra svētku demonstrācijām. Jā, tas bija eskeipisms, mēs slēpāmies grāmatās, kino, mūzikā, bet kāda bija alternatīva? Par to lai pastāsta tie, kas aktīvi darbojās komjaunatnē, “piestrādāja” par ziņotājiem VDK... (Kad es šodien dzirdu to taisnošanos “Tādi bija laiki...”, man nāk vēmiens.) Hmm... te es samulstu. Vai tiešām mēs bijām kaut kas līdzīgs mūku ordenim, kas nosēdēja plakanus dibenus, degunus grāmatās iebāzuši? Nē, nē un vēlreiz nē! Viss bija – sausie vīni, ballītes, braucieni ar autostopiem (PSRS “hičhaikeru” variants) uz Viļņu, Tallinu, Maskavu, Krimu, bija flirts, “romāni”, bija kāzas, kopīgi svētki. Mēs caurām naktīm varējām sēdēt un klausīties Ellas Ficdžeraldas koncertu, ja nemaldos, no Berlīnes un Lūisu Ārmstrongu no Varšavas (protams, radio), desmitiem reižu griezt vienu un to pašu Edītes Piafas plati. Un kā es varu aizmirst bītlus? Džoanu Baezu, Bobu Dilanu, Bulatu Okudžavu, Žannu Bičevsku? Par politiku Protams, mēs zinājām, ka dzīvojam okupētā zemē, ka pirms kara bija brīva Latvija, zinājām, ka bija Jānis Čakste un Kārlis Ulmanis, kas ir Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš. (Brīnums, kādā mucā bija auguši tie, kas to uzzināja tikai no Mavrika Vulfsona 1988. gadā? ) Kādi senili tēvoči padomju svētkos stāv uz mauzoleja, kā sauc LPSR vietvalžus – tas mums bija, izsakoties pieklājīgi, pie vienas vietas. Nu, tur, Maskavā, Hruščova vietā nosēdās Brežņevs, nu un? Vai mēs bijām disidenti? Domāju, ne pārāk. Likās – vismaz līdz 1968. gadam Prāgā –, ka pamazām režīms reformēsies, nekas taču nav mūžīgs, cik ilgi var “laist muļķi”... Tad kā zibens – Parīzes maijs, Prāgas pavasaris, visi klausās radio, lasa avīzes, līdz visām cerībām pāri melna svītra – tanki Prāgā... Bet cik jaunība ir naiva, cik cerībām ilgs mūžs, neviens no mums toreiz pat iedomāties nevarēja, cik tās 1968. gada atraugas būs garas... Kas varēja, septiņdesmitajos gados emigrēja, citi kaut kā vilka savu dzīvīti. “Cik ilgi vilkās, kā svina kurpēm (..)” (Rainis). Par “Kazas” mācību Nē, tie nebija zemē nosviesti gadi, šodien es ne par kādu naudu (kam šodien būtu vajadzīgi tie padomju rubļi? Joks.) nemainītu tos astoņus gadus, ko pavadīju “Kazā”. Protams, ne visi izturēja šo bohēmas dzīvi – dažus salauza čeka, citi nodzērās, vēl citi, noguruši no šīs relatīvās brīvības, atgriezās, jā, kur? Reālajā dzīvē ar visām no tā izejošām sekām... Kāds tad būtu, kā tagad saka, tas sausais atlikums? Es nenosaukšu to “Kazas” iemītnieku vārdus, kas dzīvē kaut ko sasnieguši, ne jau tas ir svarīgi, par to “baļķa nešanu” lai stāsta kāds cits... Par sevi – vismaz man “Kazā” pavadītie gadi deva ja ne brīvību, tad tās ilūziju, un kurš spēj tās strikti nodalīt? Man bija draugi, daudzi vēl ir pie dzīvības, bija sarunas, svētki, bija jaunība. Žēl, ka jūs toreiz pagājāt garām tām durvīm Vaļņu ielā, kur tagad tirgo ekskluzīvus apavus. Beigšu ar Pola Makartnija (sera Pola – ha, ha! – te iesmejas “Kazas” gars) vārdiem: “Mēs nekad neesam mācījušies par arhitektiem, gleznotājiem vai rakstniekiem, mēs mācījāmies būt. Tas ir viss.” | |
| Atgriezties | |
