 KĀ NOTICĒT LATVIEŠU OPERAS DZĪVĪBAS SPĒKAM?
Orests Silabriedis
Ar žurnālu “Studija” norunājām šai rakstā ieskicēt latviešu operas vēstures padomju perioda spilgtākos, respektīvi, 60. gadus, viegli pieskaroties abām kaimiņu desmitgadēm. Protams, to arī darīsim, bet pirms tam vērts atcerēties jūlija vidū Bauskas pilī izrādīto Jāņa Kalniņa operu “Hamlets” (1935), kas gan radīšanas laikmeta, gan šodienas kontekstā piešķir latviešu operas šķietami pelēcīgajam tēlam svaigāku sejaskrāsu. 30. gados Jānis Kalniņš neapšaubāmi bija asprātīgākais latviešu komponists ar vieglu roku un ašām domām. Visspilgtāk tas izpaudās kora miniatūrās (tostarp par Piķamici, Pētergaili, veco Jāni) un operās, no kurām “Lolitas brīnumputns” tiek uzskatīts par eklektiskāko, bet “Ugunī” – par romantiskāko Kalniņa opusu (tiesa, Jānis Mediņš, ar aizdomām šķirstot “Ugunī” partitūru, esot izteicies, ka te gan piemērotāks būtu nosaukums “Ūdenī”).
Kāda te saistība ar padomju operas ziedu laiku, jūs vaicāsiet? Gluži vienkārši – 60. gados radošā pilnziedā triumfēja Kalniņa gara radinieks Marģeris Zariņš, un, kaut arī nav manīti dokumentāri fakti par to, ka Zariņa daiļradi būtu ietekmējušas Kalniņa partitūras, līdzība ir spilgta. Abiem raksturīga lieliska izdoma, kas visspožāk darbojās raksturtēlu un traģikomisku situāciju apskaņošanā. Abiem notis burtiski tecēja no pirkstgaliem. Abiem nebija sveša radoša ekstravagance, un abus urdīja postmodernismam piederīgs citēšanas un stilizēšanas gars. Iespējams, ne vienmēr šādā augsnē sakņojas paši dižākie saturiskie dziļumi, bet tā jau ir saruna par to, cik spēles un cik pārdzīvojuma ir operā un kā spēlēties ar vienu, lai panāktu otru. Latviešu mūzika maz spēlējas un maz smaida (diez kā būtu, ja operu rakstītu Plakidis vai Zemzaris tēvs). Kalniņa un Zariņa gadījums ir unikāls un mūsu godpilnas uzmanības vērts. |
|
|
