VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLAS MĀJA. SEŠDESMITIE Laima Slava | |
| |
| Mākslas māja – tā tagad ierasts dēvēt sarkano ēku krastmalā, netālu no
Dzelzceļa tilta, kur mājo Mākslinieku savienība, tās galerija un muzejs
un vēl virkne citu ar mākslu saistītu iestāžu, kā arī mākslinieki savās
darbnīcās. Šī māja ir īsts 60. gadu bērns – 1961. gadā nodota Mākslas
fonda rīcībā, tā dāvāja neizmērojamu prieku vispirms jaunajiem
māksliniekiem, kas tajā ieguva tik ilgi kāroto – savu darbnīcu.
Visbiežāk vienu darbnīcu deva diviem, gadījās pievienoties pat
trešajam. Bet tam, kura darbnīca nereti bija komunālā dzīvoklīša tā
pati viena istaba vai vannasistaba, vai virtuve, – tā bija liela laime.
Tēlnieki mitinājās gan Gaujas ielā, gan krastmalā Mākslas mājā, kur
sešdesmitajos zvaigznes statusā valdīja Lea Davidova-Medene. Jādomā, ka
prieks bija arī satikties – bohēma plauka un zēla. Iespējams, arī varai
tā bija vieglāk “pieskatīt” māksliniekus. Taču visam neizsekoja pat
acīgā un dzirdīgā čeka. Mākslinieku runas mēdz būt citiem neizprotamas,
un notvert, kurā brīdī tajās dzimst revolucionāri notikumi tieši
mākslā, – tur jābūt pat nevis vienkārši māksliniekam, bet sevišķi
talantīgam māksliniekam. Katrā ziņā 60. gadi pie mums noteikti
iezīmējās ar patiesu, aizrautīgu čupošanās garu, lai gan oficiāli un
arī stilistiski tas ir laiks, kas nes “skarbā stila” zīmolu. Es atceros
bezgala daudzās stūrainās, kantainās glītvaibstu sejas, ģeometrizētās
figūras trīsstūru brunčos, lieliem lokiem izzīmētām acīm utt., kas
raudzījās pretī no plakātiem un reprodukcijām žurnālos. Tas bija
nogurdinoši, un mani, vidusskolnieci, tai laikā drīzāk aizrāva opera ar
fascinējošo Edgaru Tonu un lieliskiem solistiem – Žermēnu
Heini-Vāgneri, Laimu Andersoni, Kārli Zariņu –, un fantastisku
viesmākslinieku birumu, pietiek nosaukt kaut vai vēl gluži jauniņo ‘
amerikānieti Terēzu Stratasu (vēlāk atpazītu Dzefirelli “Traviatas”
filmvariantā), kuru pēc satriecoši nodziedātās Čo-Čo-sanas lomas
pateicīgie Rīgas jaunekļi uz rokām aiznesa no Operas durvīm līdz
viesnīcai. Nekā tāda, šķiet, vēlākos laikos Rīga nav piedzīvojusi. Jā,
tai laikā māksliniekus pēc izrādes sagaidīja, sumināja un bijīgi ievāca
no viņiem autogrāfus. Un kā tika gaidīts Jānis Zābers atpakaļ no
Itālijas! Bet “stilīgā Rīga” brieda kur citur. Neafišēta, šauros draugu tusiņos, atdzimstot džezam un piedzimstot Raimonda Paula fenomenam. Leo Kokles darbu stilīgums šajā kontekstā ir nepārprotams – to spoži demonstrēja viņa darbu izstāde šīgada pavasarī. Pārsteidzoši, ka tieši viņš, diez vai pārzinot pasaules mutuļojošo stilošanos, nesa sevī kaut ko no agrīnā 60. gadu modes gara un atdeva saviem personāžiem viņu portretos. Bet viņa mūžs tad arī aprāvās. Un tad jau jūrnieki sāka pārvest bītlu kontrabandas kasetes, Liepājas teātrī – muzicēt Imants Kalniņš, bet “Kazā” un “Putnu dārzā” sevi pieteica radošas dzīvošanas alternatīva. Atceros straujo stila maiņu, no ģībšanas frizētavā, lai saveidotu īpaši sarežģītus ruļļu tīstokļu kombinējumus uz galvas, pārejot uz nekādu piepūli neprasošiem taisniem, gludiem matiem, ērtības dēļ reizumis uz kakla saņemtiem astē; no operas apmeklētājas korektā taisnā kostīmiņa uz tīstīšanos raupji adītā džemperī à la Žiljeta Greko. Tas viss, protams, kad iepazinos ar radikāli noskaņotu puisi, kurš man mācīja dzīvot, atsakoties no sīkburžuāziski mietpilsoniskām saknēm. Protams, tolaik arī es staigāju ar fotosomu, draudzējos ar fotogrāfiem, iestājos Rīgas fotoklubā un apskaudu “lietišķo” patiesi stilīgās meitenes, kas mācījās pie paša Gunāra Bindes. Cita veida vizuālā pasaule tolaik parādījās Kurta Fridrihsona akvareļos. Atceros, kā pusstundu sastingusi stāvēju Mākslas fonda salonā, tur, kur tagad “Rīgas galerija”, pie diviem lakoniskiem zilās krāsas laukumiem, kas iezīmēja jūru un debesis ar tik tikko samanāmu horizonta līniju starp tiem. Pēkšņi dvēselei bija kur skriet, vairs nebija robežu, vienīgi – aicinājums doties noslēpumā. Un šo noslēpuma sajūtas uzturēšanu meistars pārvaldīja perfekti. Fridrihsonu kā pirmo jaunam cilvēkam ievērot nebija grūti, jo viņa rīcībā bija vēl kāds lielisks instruments – grāmatu ilustrācijas. Bet grāmatas bija tālaika lielākais, kārotākais deficīts. Iekšējie radošas murdēšanas procesi rūga un brieda, taču īsti individuālā un ar pasaules mākslas aktualitātēm kopsolī ejošā formā tie pie mums sāka publiski vizualizēties, manuprāt, tikai 70. gados. Tomēr, lūk, Imanta Lancmaņa “Klusā daba” – neticami, bet 1969. gads! – Valsts Mākslas muzeja krājumā. Pat Borisu Bērziņu un viņa monohromās ģitāras un vijoles es ieraudzīju tikai 1973. gada personālizstādē. Par Pauļuku daudz runāja. Populārās padomju dziesmas nosaukums darbam “Lai vienmēr būtu saule” palīdzēja viņa paletes trakajai brīvībai izpausties izstāžu zālēs goda vietā. Bet Džemmas Skulmes mazās, robustās, uz koka dēlīšiem gleznotās tautumeitas novērtēju 80. gados (sešdesmitajos aktuālas bija tautumeitas komplektā ar karavīriem vai strādniekiem) un visu vērienīgo viņas 60. gadu daiļrades spektru – tikai 2000. gada izstādē Tretjakova galerijā Maskavā. Toties Birutas Baumanes 1966. gada personālizstāde Mākslinieku namā – lūk, šai pašā Mākslas mājā – bija skaļš notikums, un viņas gleznotie akti – īsti jutekliski, jūtu pilni, no atmiņas neizdzēšami tieši kā tālaika piedzīvojums. Visā tajā ir runa par cilvēciski un mākslinieciski būtiskām, dziļām vērtībām, patiesumu, jūtīgumu, galu galā – vēstījumu, tomēr mazāk par laikmeta stilu. Imanta Lancmaņa spožais opuss trāpa tieši tur – pasaules tālaika stila izjūtas desmitniekā. Ap šo māju grozījās viss, kas mākslā bija jauns un aktuāls. Arī atvērto durvju dienas. Kaut kas daudzu bērnībai un jaunībai piederīgs – Mākslas dienu atvērtās durvis, 60. gados iesāktā tradīcija, kas tik mīļas un vērtīgas darīja mākslinieku un viņu cienītāju attiecības, bet skolasbērniem bieži bija pirmā saskarsme ar mākslu. Intīma, tādēļ neaizmirstama. Atvērto durvju tradīcija lēnām izplēnēja līdz ar 80. gadu mākslas svētku lielo iziešanu Vecrīgas laukumos. Taču šajā mājā tāpat turpināja strādāt mākslinieki, kam viņu darbnīcas bija otras mājas Leo Kokle, Boriss Bērziņš, Vilis Ozols, Jānis Pauļuks, Antons Megnis, Kurts Fridrihsons – viņi visi, ja arī nestrādāja šajā mājā, tad noteikti to apciemoja, lai pasēdētu draudzīgā kompānijā un runātu par glezniecību – savas dzīves saturu. Pēc zināma atslābuma 90. gadu sākumā Mākslas dienas tomēr atkal ik pavasari notiek, un Izolde Cēsniece, māksliniece, kura sevi apzinās kā trešo paaudzi, kas ar šo māju ir saistīta, jau otro gadu atvēra Mākslas mājas durvis, uz vienu blīvu nedēļas nogali iedvešot tās ne īpaši koptajās sienās gluži jaunu dzīvību. Koridorus jautrus darīja skati, kas pavērās aiz citkārt slēgtajām durvīm, smaržoja pēc kafijas un pankūkām, cilvēki nāca un gāja, ievingrināja roku mākslas darbu radīšanā, lietojot grafikas lielās spiedes, parunājās ar māksliniekiem, apsēdās lūkot veco filmu ruļļu demonstrāciju no kinoarhīva fondiem, atpūšoties malkoja kafiju un šķirstīja žurnālus. Bet katrs noteikti ievēroja un daudzi azartiski sāka pētīt fotogrāfijas, kas palielinātas bija pieliktas pie otrā stāva gaiteņa sienām. Šīs mājas apdzīvotāju sejas 40 gadu garumā. | |
| Atgriezties | |
