VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 60 tie Latvijā Anita Vanaga | |
| |
| 1968. gads Latvijā. Nodomu murdoņa Paralēli 1968. gada notikumiem pasaulē “Studija” piedāvā ieskatu norisēs, kas fiksētas 10. un 11. aprīlī LPSR Mākslinieku svienības VII kongresa stenogrammā (Latvijas Valsts arhīvs, 230. f., 1. apr., 14. l.). Šajā “nodomu murdoņā” (Mišels Fuko) izšķīdinātā informācija saglabājusi ideoloģiju, demagoģiju un marginālijas, kas, laikam ejot, pārslīd centra pozīcijā. Hronikas tekstu pilnā apjomā varēs lasīt Latvijas Mākslinieku savienības muzeja e-ekspozīcijā “Mīts un dokuments. 1940–1991”. Biedrs Jurijs Rubenis krieviski nolasa Latvijas Komunistiskās partijas CK apsveikumu. b. Leo Svemps, MS valdes priekšsēdētājs: Sociālisma nometne iet cilvēces avangardā uz tās seno sapni – komunismu. Ikvienam māksliniekam ir dota iespēja uz sociālistiskā reālisma bāzes brīvi attīstīt savu daiļradi pēc tiem mākslinieka personības, stila un rokraksta principiem, kādus viņš izvēlas. 3 gadu periodā LPSR KM ir noslēgusi 271 līgumu par 305 000 rbļ., iegādājusies no izstādēm 1630 darbus 191 000 rbļ. vērtībā. LPSR MF iegādājies no izstādēm 1121 darbu par 176 470 rbļ. Vissavienības mākslas izstādē Centrālajā Vissavienības izstāžu zālē Maskavā mūsu republikai bija vietas tikai 27 gleznām, 17 skulptūrām, 16 grafikām un 11akvareļiem. Toties Baltijas republiku mākslas izstādē Maskavā piedalījās viss mūsu kolektīvs – pavisam 335 mākslinieki ar 877 darbiem. Mēs priecājamies, ka šogad Maskavā notiks Birutas Baumanes, Laimdota Mūrnieka un Herberta Siliņa grupas izstāde, ka paredzētas arī Džemmas Skulmes un Henrija Klēbaha darbu izstādes. Gribas uzsvērt tematiskās glezniecības [šeit un turpmāk – redaktora izcēlumi] vadošo lomu visas mūsu glezniecības idejiskajā izaugsmē. Piemēram, ļoti plaši izvērsta latviešu sarkano strēlnieku tēma. Visdziļāk tai pieskāries Indulis Zariņš. Viņa triptihs “Revolūcijas kareivji”, kompozīcija “Dziesma” ir heroisma piesātināti vēstījumi par leģendārajiem latviešu tautas dēliem – cīnītājiem par Ļeņina ideju uzvaru. Sekmīgi šo tēmu risinājusi arī Džemma Skulme, tāpat jaunās gleznās Pēteris Postažs u.c. mūsu mākslinieki. (..) Bet vēsturiskā žanra nozarē vēl daudz darba. Gleznotāji maz strādājuši pie Ļeņina tēmas, kas ir atbildīga un grūta, bet kura ir jārisina. (..) Mums jāsaasina uzmanība portreta žanram. Ne fotogrāfija, ne kino un TV kamera nespēj cilvēkā saskatīt to, ko spēj mākslinieka acs un sirds, piem., kā to spēj savos labākajos darbos Uldis Zemzaris, Biruta Baumane, Rita Valnere. Acīmredzot ‘ īsti nav atrisināts arī sociālā pasūtījuma jautājums. Mēs varētu būt apmierināti ar to stabilo ainavas līmeni, ko nodrošina ar savām gleznām mūsu izstādēs ainavistu prāvais pulks. Tomēr arī ainavu glezniecībā jāmeklē jauni ceļi un iespējas. Šai virzienā zināmi panākumi bijuši Henrijam Klēbaham, viņa pilsētas gleznojumiem, Laimdotam Mūrniekam, Lidijai Auzai, Rūdolfam Pinnim. Par kluso dabu ir maz ko teikt. Šis žanrs ir zaudējis savas pozīcijas, jo izstādēs maz parādās interesanti darbi, un nu vairs tikai atsevišķi meistari turpina darbu šajā nozarē. Sevišķi gribas izcelt Jūlija Viļumaiņa tematisko kompozīciju “Rīta loms”, “Dārzā”, “Vasaras ābols”, kā arī Nikolaja Breikša, Viļa Ozola darbus. Stabilu vietu mūsu izstādēs ieņem Līvijas Endzelīnas klusās dabas, kas vienmēr saista skatītājus ar bezgalīgu mīlestību pret materiālu, ar teicamu gaumes izjūtu un savdabīgu formas interpretāciju. Akvareļglezniecība izvērsusies par svarīgu faktoru mūsu republikas kultūras dzīvē. Agrāko dabā nogleznoto lirisko un intīmo dabas stūrīšu attēlojuma vietā mūsu akvareļglezniecībā ienākuši stiprāki un spirgtāki vēji. Tagad akvareļgleznotāju vairākums tiecas pēc tipizācijas, pēc vispārinājuma, meklē jaunas tehniskas iespējas, cenšas piedot akvarelim monumentālāku pieskaņu. Bet akvareļu izmēri ir pieauguši jau līdz eļļas gleznu apmēriem. Aktīvākie savā jaunradē un arī izstāžu darbā šai laikā bijuši Romis Bēms, Antons Megnis, Eduards Jurķelis, Kurts Fridrihsons, Nikolajs Petraškevičs, Oļģerts Jaunarājs, Kārlis Sūniņš, A. Kalniņš, Harijs Blunavs. (..) Augsti jānovērtē tēlnieku lielā mīlestība pret īstenajiem tēlniecības materiāliem – granītu, koku, bronzu. Baltijas republiku izstādē Maskavā tēlnieki izstādīja 101 darbu, izvestu īstajos materiālos. (..) Tēlnieki pelna pateicību par viņu lielo entuziasmu un darba prieku, iekārtojot Pionieru pils dārzā brīvdabas tēlniecības ekpozīciju, kas ļoti ātri ieguva visplašāko sabiedrības atsaucību. Nopietni jāstrādā arī pie dekoratīvās interjera skulptūras. Piem., Aivara Gulbja darbs šai virzienā ir visai sekmīgs. (..) Ar savu idejisko ieceri un plastisko formu ievērību pelna Gaidas Grundbergas kompozīcija “Miers”, kas bija izstādīta daudzās izstādēs – arī Parīzē, Rodēna muzejā, gūstot pelnītu atzinību. Veiksmīgs darba posms ir bijis Jānim Mauriņam. Viņš strādājis pie atbildīgām tēmām, piem., daudz enerģijas veltījis darbam pie Ļeņina tēmas. (..) Raksturīgi, ka latviešu padomju grafika saglabā kā izteiksmes līdzekļu pamatu stingru reālistisku zīmējumu, nepārvērš grafisko lapu ornamentā, bet tiecas pēc emocionālas, plastiskas īstenības atklāsmes. Pat tie meistari, kas zīmējumā it kā improvizē, piem., Kārlis Cīrulis, Edgars Andersons, saglabā zīmējuma principu. Gunārs Krollis dzejiskā pacēlumā savos ciklos “Poēma par Latviju”, “Mana Rīga” panācis īsti grafisku asumu, un šīs viņa lapas parāda jaunas iespējas šīs līnijas attīstībā. (..) Daļa grafiķu tiecas pēc pastiprinātas ekspresijas, piem., Ņikitins, Šegelmans u.c. Maz izstādās tāda spējīga portretiste kā Felicita Pauļuka, arī no Gundegas Vaskas jāgaida intensīvāks darbs. Stāvoklis maksimāli jāuzlabo plakātā. Keramikā saskatāma problēma – pa kuru ceļu iet: sekot starptautiskajām modernās mākslas stilistikas tendencēm vai balstīties uz tautas mākslas tradīcijām. (..) Neveiksmīgā 7. jauno mākslinieku izstāde republikas komjaunatnes 17. kongresa priekšvakarā tā arī nenotika. Viens no visasākajiem jautājumiem ir mākslas teorija, mākslas kritika un propaganda. (..) LPSR Zinātņu akadēmijas sistēmā būs mākslas zinātņu centrs, sektors, kurā tēlotājai un lietišķajai ‘ mākslai paredzētas četras štata vienības. Jādomā par klātienes mākslas zinātnes nodaļas organizēšanu LPSR MA. Ar 1966. gada 13. jūlija LPSR MP lēmumu ir uzdots Rīgas pilsētas izpildu komitejai uzcelt Rīgā vajadzīgā daudzumā māksliniekiem darbnīcas ar dzīvokļiem. 12 darbnīcas ar dzīvokļiem paredzēts uzcelt Liepājā, vairākas Jelgavā un Daugavpilī. Ar MP š. g. 4. aprīļa lēmumu noteikta mākslinieku īres darbnīcas maksa 10 kap. mēnesī par m2 lietderīgās platības. Rīgā jau sen nobriedusi vajadzība pēc speciāla izstāžu nama. (..) Mums ir nepieciešamie līdzekļi, ko piešķīrusi PSRS MS un mūsu republikas vadība. Sadarbībā ar LPSR Kultūras ministriju un LPSR Arhitektu savienību ir noticis arī izstāžu nama projektu konkurss, kurā pirmo vietu ieguva arhitekts Arturs Reinfelds. Ar konkursa rezultātiem varam būt apmierināti daļēji. Esam lūguši arhitektus strādāt tālāk, ievērojot mūsu priekšlikumus. Biedri! 1970. gadā visa progresīvā cilvēce atzīmēs V.I. Ļeņina 100 dzimšanas dienu. Mums, māksliniekiem, nekavējoties jāsāk gatavoties. Ļeņina tematika ir plaša un neizsmeļama. Mūsu gleznām, skulptūrām, grafikām, monumentāli dekoratīvajiem mākslas darbiem jāattēlo viss lielais Ļeņina ideju izplatījums. Ļeņina tēma nozīmē arī miera tēmu, nacionālās atbrīvošanās cīņu, cīņu par komunisma uzvaru. Katrs darbs, kas nes sevī Ļeņina idejas, atbilst Ļeņina tēmai, tikai mums jāstrādā ar lielu pārliecību, īstu māksliniecisku drosmi. 1970. gadā Padomju Latvija atzīmēs savu 30. gadadienu. Esmu pārliecināts, ka visi igauņu, lietuviešu un latviešu mākslinieki vēlas turpināt labi pasākto tradīciju – pēc republikas jubilejas izstādēm sarīkot III Padomju Baltijas mākslas skati Maskavā. Paiet 50 gadi, kopš Latvijā nodibināta padomju vara. 1969. gada 13. janvārī notiks plašas svinības un izstāde. Pavisam tuvas ir Mākslinieku dienas. Pie mums 10 gadu laikā ir radušās ļoti labas tradīcijas. Šogad, kad paiet 50 gadu, kopš Ļeņins parakstīja dekrētu par monumentālās propagandas plānu, mēs spēsim noorganizē un pavadīt Mākslinieku dienas vajadzīgajā līmenī. b. Vladimirs Kozins (krieviski), revīzijas komisijas ziņojums: Būtu lietderīgi, lai kongress pateiktu savas domas arī par jaunā mākslinieka vecuma cenzu. Mūsuprāt, 35 gadi – tas vairs nav jaunais mākslinieks, kuram var būt kādas atlaides jaunības dēļ. Komjauniešu vecums beidzas ar 28 gadiem. Apmēram 350 tūkst. rbļ., kas paredzēts jaunas (Mākslinieku) mājas celšanai, guļ bankā, bet mājas nav pat projektā. Te jau tika runāts par celtniecības aizkavēšanās cēloņiem, taču nebūs lieki atcerēties arī to, ka piecstāvu mājas projekts bija izstrādāts, bet to noraidījas pilsētas galvenais arhitekts. 7 tūkst. rbļ. tika izšķiesti. Sāka projektēt 12 stāvu ēku, PSRS Valsts celtniecības komisija neapstiprināja tik augstu celtni. Projektēšāna tika pārtraukta, pašlaik atgriežas pie 5 stāvu mājas projektēšanas, tādējādi celtniecība tiek novilcināta par vairākiem gadiem. b. Kārlis Baumanis, Tēlniecības sekcijas vadītājs: Tēlniecības sekcija bija izbraukusi uz Tukumu, lai apskatītu Lestenes baznīcas skulptūras. Kas šodien ir palicis pāri no 17. gs. sākuma darba? Var sacīt – drupas! Nesen bijām aizbraukuši apskatīt Zaļkalna dzimtās mājas. Iegriezāmies arī Allažu baznīcā un apskatījām, kāds tur ir stāvoklis. Ērģeles ir saplēstas, iekārtojums iznīcināts. Kad mēs prasījām psihiatriskajai slimnīcai, kuras rīcībā baznīca nodota, kādēļ tā noticis, mums atbildēja, ka atnāca finansu daļa, sudraba biķerus ‘ uzrakstīja, bet citādi nekādas vērtības neatrada. Vai tiešām nevarētu ērģeles nodot kādai mūzikas skolai un tās saglabāt. Psihiatriskā slimnīca grib Allažu baznīcā iekārtot ēdnīcu. Vienā gala baznīcai izbūvēs ēdnīcu, otrā tualetes telpas. Tā šis arhitektūras piemineklis (arhitekts Kundziņš) tiks iznerrots, izniekots. Bija nodibināts un ļoti pamatīgi strādāja tēlnieka Šķiltera muzejs. Tēlnieks Šķilters ir viens no mūsu tēlniecības pamatlicējiem, kas simbolizē latviešu un krievu tautas tuvināšanu. Jāapbrīno Kultūras ministrijas antikulturālā rīcība, šo muzeju likvidējot. Ar lielām grūtībām mēs, tēlnieku kolektīvs, panācām, ka tika ierīkots skulptūru dārzs. Rīgas pilsētas izpildu komiteja šo dārzu nodeva Kultūras ministrijai. Mūsu lūgums, lai šo dārzu pārņemtu muzeju direkcija. Līdz šodienai skulptūru dārzs ir vienīgais un pirmais Padomju Savienībā. Gribētos atgādināt, ko stāsta vecais latviešu sarkanais strēlnieks Šponbergs: kad savā laikā no Pēterpils Ļeņins pārgāja ar valdību uz Maskavu, uz Kremli, tad latviešu strēlnieki to nosargāja, lai mūki neizvazātu kultūras vērtības Kremlī. Tēlnieki saņem no ministrijas 12 pasūtījumu gadā. Tas nav daudz. Mēs esam 80 tēlnieki. Bez tam ir arī fonda pirkumi, kā arī Maskavas pasūtījumi. Bet galvenais tomēr paliek ministrijas pasūtījums. Uz katru MS biedru 320 rbļ. gadā jeb 26 rbļ. mēnesī. Ļoti maz mūsu mākslinieki tiek uz ārzemēm. Piem., uz Parīzi vienā gadā tika trīs, pagājušajā gadā – viens. Parasti – gleznotāji. b. Gunārs Zemgals, Dekoratoru sekcija: 1966. gada rudenī notika 5. republikāniskā teātra un kino dekoratoru darbu izstāde Rīgā. Maskavā 1967. gada martā Manēžā 1. Vissavienības teātru un kino mākslinieku izstāde ievadīja izstāžu ciklu, veltītu Oktobra revolūcijas 50. gadadienai. Mūsu republiku tajā pārstāvēja 20 mākslinieki ar 30 darbiem (Lapiņš, Vilks, Skulme, Spertāle, Miezītis, Pauzers, Balodis [u.c. – Red.]). Paralēli notika dekoratoru izstāde Ļeņingradā (..) Nupat Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā notika teātru jautājumiem veltīta starptautiska kvadriennāle, kas apskatīja jautājumus par šodienas dekoratoru darbu teātrī, par scenogrāfijas sasniegumiem un tālāko attīstību. Cik zināms, tad šai kongresā dalību ņēma arī Padomju Savienības dekoratori, bet šodien vēl nekur presē nav minēts par to ne vārda. b. Mārcis Avotiņš: Fototēka pašreiz liekas visnepieciešamākais pasākums. Runa ir par visas dekoratīvās monumentālās mākslas reprezentēšanu speciālajās foto izstādēs. Nepieciešams izvērst mākslas zinātnes darbu dekoratīvās noformēšanas un dekoratīvo kompleksu vērtēšanā un problēmu izvirzīšanā. PSRS Ministru Padome 1960. gada 22. jūnijā izdeva pavēli Nr. 649, kurā stingri norādīts, ka visa mākslinieciskā ražošana visās republikās organizējama caur MS un caur MF. Šie astoņi gadi ir bijuši visu mākslu, arī dekoratīvās un dekoratīvās noformēšanas mākslas tiešas augšupejas gadi. Šie sasniegumi gūti tiešā MS (mākslas padomju) vadībā. Atceros, cik nebija strīdu un naida, kamēr jaunais, progresīvais ieņēma vietu dzīvē. Cik nelokāmi par to stāvēja tautas mākslinieks Ģirts Vilks, mākslinieki Aleksandrs Stankevičs, Gunārs Mitrevics, Kurts Fridrihsons, Tenis Grasis u.c. mākslas padomes locekļi. b. Guntis Strupulis, Jauno mākslinieku sekcija: Organizēšanas ierosinājums patiesībā nāca no komjaunatnes CK. Biedri pastāstīja, ka ir nolikums visām MS, ka vajag organizēt jauno mākslinieku sekciju. Un es nekad nedomāju, ka varētu neuzticēties CK. Spriežot pēc 7. jauno mākslinieku izstādes darbiem, ir 129 jaunie mākslinieki. Varbūt noteikti vajadzētu sadales sistēmu pārskatīt. Varbūt vajadzētu ieviest sistēmu, pēc kuras sadalīt materiālus, izejot no izstādītajiem darbiem vai pēc kartiņu sistēmas. Piem., kara laika kartiņas nedabūja tie, kas nestrādāja. Man paskaidroja, ka tie pirkti par zeltu. Zelta acīmredzot ir maz. Ja būtu iespējams, es domāju, katrs kārtīgs mākslinieks atdotu ‘ savas zelta lietas, lai iegūtu dažas tūbiņas krāsu. Es, piemēram, atdotu savu zelta gredzenu par dažām tūbiņām tirkīzu zilā. b. Indulis Zariņš, Gleznotāju sekcija: Pie neveiksmēm varētu arī pieskaitīt pārāk lielo paškritiku. Pašmocības, pašnoliegšanās pie mūsu biedriem spēlē ļoti lielu lomu. Mums vajadzīgi mākslinieki ar dažādiem rokrakstiem. Mums vajadzīgi mākslinieki – dažādu laikmetu pārstāvji. Un jo sevišķi tas vajadzīgs jaunajiem māksliniekiem, kuri faktiski ir mūsu nākotne. Par pirkšanu un līgumu sistēmu. Vispār līgumu sistēma ir lieliski iekārtota. Jāsaka, ka tiešām ir radīti tādi darbi, ar kuriem mēs varam lepoties. Bet tomēr jāizsaka pārmetums, ka līgumi tiek noslēgti ne vienmēr laikā un summas netiek palielinātas. Kaut kādā veidā sadalot darbu, cenas krīt līdz tādam līmenim, kas vairs neatbilst Vissavienības līmenim, – līmenim, kāds ir Kazahijā, Kirkīzijā vai citur. Ir jāpalielina MF iepirkumi. Vēl arī nevaru noklusēt par vāju propagandu. Vēl gribu runāt par izstādēm ārzemēs. Liela daļa mūsu mākslinieku piedalās izstādēs ārzemēs. Mums bija izstāde Bulgārijā, kurā bija MS prezidija locekļi. Tika uzaicināta arī daļa no māksliniekiem, kas tajā piedalās. Ja piedalās paši mākslinieki, tad propagandas ziņā tas ir daudz izdevīgāk, nekā ja brauc līdzi izstādei mākslas zinātnieki, dažādi mākslas darbinieki, muzeju darbinieki. Mākslinieki prot aizstāvēt savus darbus dedzīgi, patiesi. Es negribu teikt neko sliktu par mākslas vēsturniekiem, bet varbūt viņiem tas iznāk sausāk. b. Jurģis Skulme: Izstādes provincē nenotiek. Jebkurai izstādei, kas ir notikusi, jābūt propagandai. Tāpat TV, kas Latvijā reiz būs krāsaina. Ja tagad sūdzas, ka mūsu TV ir slikta, tad pēc gadiem 5–7 tā būs krāsaina, un tad viss būs citādi. Avīžu redakcijas rakstus briesmīgi pārveido. Ārzemēs un kapitālistiskajās valstīs māksliniekiem būtu biežāk jānonāk, jāredz brīnišķīgā pilsēta Prāga, Budapešta, Krakova, Berlīne u.c. Mūsu mākslas pieminekļu aizsardzība ir ārkārtīgi nopietns jautājums. b. Eduards Jurķelis, Akvarelistu sekcija: 1964. gadā atklāta 1. Vissavienības akvareļu izstāde Maskavā. Priekšā liels un godpilns uzdevums sarīkot 1. Baltijas valstu akvareļu izstādi Rīgā. Ja vitrāža Latvijas republikā zaudējusi pirmo vietu, tad akvareļglezniecībā mēs to nepieļausim. Izstāde notiks septembrī Rīgā. b. Marģeris Vītoliņš, Grafikas sekcija: Biedri, pirms šodien sākam nopietni strādāt, mūsu pienākums, es domāju, būtu godināt ar piecelšanos šos divus traģiski bojā aizgājušos cīnītājus – Gagarinu un Kingu. (Klusuma brīdis) Viens nes jaunu atklājumu, kā to darījis Jurģis Skulme, sakot, ka lietišķā grafika ir māksla. Bet to nevajag skaļi parādīt. Pielietojamā grafika vienmēr bijusi augsta māksla. Tas būtu viens. Bet tas tikai norāda, cik patiešām tālu stāv no dzīves viens otrs mākslas vēsturnieks. Mūsu atskaites referātu kā tādu bezpartejisku dokumentu var uzskatīt, kur nebija neviena vārda par asumiem, par jautājumiem, kādi aktuāli visā pasaulē. Šodien bieži uzdod jautājumu par rokrakstu. Man liekas, ka par rokrakstiem neviens nekad nav šaubījies, ka tam jābūt katram savam. Bet galu galā ir arī noteikums, ka uz dokumentiem ir jābūt parakstam salasāmam. Nelaime, manuprāt, grafikā ir tā, ka novatorisma vietā mums ir daudz kas vienkārši pārņemts un ir grūti atšķirt vienu otru mūsu grafiķa darbu no viena otra čehu vai lietuviešu meistara darba. Mums būtu laiks atsacīties no t.s. pārbaudīto mākslinieku slavēšanas. Mums uznāk tādas lēkmes. ‘ (Par strēlnieku tēmu) Biedre Lāce rakstīja žurnālā “Māksla”, ka mākslinieki pēdējā laikā pievēršoties šai tēmai izdevīguma dēļ. Es kategoriski esmu pret to. Es nedomāju, ka mūsu mākslinieki būtu spekulanti, izdevīguma meklētāji. Ja mākslinieki šai tēmai pievēršas, tad tikai tāpēc, ka kļūstam arvien apzinīgāki, arvien skaidrāk apzināmies pienākumu pret visu svēto. Varam salīdzināt Baltgaiļa varonīgo, klasisko un arhaisko strēlnieku ar to, ko šodien rāda. Lai mani atvaino, ka teikšu, ka, manuprāt, ir citādi Induļa Zariņa trīs kliedzēji, kas saucas “Dziesma”, jo viņi acīmredzot dzied, vai arī Artura Mucenieka gleznas un vitrāžas, kur arī ir tādi bļāvēji. Mums jāskatās dziļākā vērienā, jāsaprot mūsu strēlnieku vīrišķība, iznesība utt. Ja viņi brīžiem bija pašpuiciski, tad tam bija citi pamati. Ja viņi piestiprināja pie kājām konservu bundžas ar akmentiņiem, lai labāk skan soļi, tad tas bija humors, un uzskatīt tikai to par raksturīgo ir vienpusīgi. Tai pašā laikā biedri Skrubis un Zuze ir nopietni strādājuši pie strēlnieku tēmas. Daudzas izstādes nav tikušas apspriestas. Nerunāju par katalogiem, līdzīgiem telefonu grāmatām. Agrāk atnāca armijas un sabiedrības pārstāvji, atnāca inteliģence un apsprieda izstādi, izteica savas domas un vēlējumus. Bet kāpēc no tā aizgāja? Nezinu. Nav mums arī analītisku rakstu par izstādēm. Mākslas vēsturniekiem negribu pārmest, tie vienmēr dabūjuši pa kaklu. Beigās vēl gribētos runāt par mūsu arhitektiem. Es nebiju vairākus gadus Rīgā bijis, tikai caurbraucot. Vai tad tā “Sēnīte” ir kaut cik tuva mūsu pašu latviešu arhitektūrai? Kad mēs braucam caur Vidzemi, tad mēs redzam visas tās mājas, pirtiņas, palievenīšus un koka kolonnas. Vai no tā nekas nebūtu pārņemams? Iznāk, ka Ungārijas paviljoni pārceļas uz Vidzemes šoseju, Bulgārijas paviljoni pārceļas citā vietā. Bija patīkami redzēt, ka Bulgārijā ir uztaisīts pat debesskrāpis, nezaudējot bulgāru seno tradīciju noskaņu. Maskavas plēnums, beidzot darbu, savā lēmumā ir ierakstījis par tām ideoloģiskajām diversijām, kas nāk no Rietumiem. Tāpēc es domāju, ka mēs turpmākajā darbā būsim daudz aktīvāki un daudz skaidrāk skatīsimies visiem notikumiem acīs, un būsim īsti savas dzimtenes, savas partijas un savas mākslas patrioti. b. Jāzeps Barkāns, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības sekretārs: Ievērojams ir arī jauno mākslinieku devums un sasniegumi aizvadītajos gados. Par pirmo Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureātu mūsu republikā kļuva komjaunatnes audzēknis, jaunais komunists Gunārs Krollis. Lai tas neizskan kā slavināšana. Kāpēc tieši šis mākslinieks saņēma augsto prēmiju? Tāpēc, ka šis mākslinieks ir gājis kopsolī ar mūsu dzīvi, ar jaunatni, pratis to parādīt savos darbos. Gunārs Krollis ir radījis virkni mākslinieciski spēcīgu darbu, atainojis mūsu zemes revolucionāro pagātni, ilustrējis un noformējis daudzus sabiedriski nozīmīgus izdevumus. Pilsoniskums, laikmetīgums un augsta profesionālā meistarība raksturo mākslinieka darbus. Gunārs Krollis vienmēr ir bijis kopā ar mūsu jaunatni. Regulāri tiek organizētas viņa ekspozīcijas skolās, darba jaunatnes klubos, starptautiskās jaunatnes nometnēs. Gunāra Kroļļa vadībā pagājušajā gadā tika noformēta jauno grafiķu ceļojošā izstāde VDR. Atzinību pelna jaunais skulptors Igors Vasiļjevs, gleznotāji un grafiķi Māra Kažociņa, Pēteris Postažs, Jāzeps Pīgoznis, Oskars Muižnieks, kuri plakātu konkursā, kas bija veltīts komjaunatnes 50. gadadienai, ieguva divas prēmijas un iesniedza labus darbus. Vispirms pārmetumus pelna topošie tēlotājas mākslas pārstāvji, kas tā arī nespēja pienācīgi sagatavot 7. republikānisko jauno mākslinieku izstādi. Minētajai izstādei domātā ekspozīcija un atsevišķu jauno mākslinieku nostāja bija dziļā pretrunā ar to ‘ bagāto, saturīgo jaunās paaudzes devumu sabiedrībai, par ko komjaunatnes 17. kongresā ziņoja republikas jauniešu pārstāvji. Faktiski izvirzītajos darbos neparādījās sabiedriska, pilsoniska tēma, neparādījās mūsu padomju jaunietis. Un tas bija par iemeslu, ka šī izstāde nevarēja atvērt durvis. Nācies dzirdēt spriedelējumus, ka, lūk, ne katrs varot saprast dažu jauno “novatoru” mākslas dziļumus. Tie ir mēģinājumi uzlikt sabiedrībai savu mākslas vērtējumu, to domu, kas patīk pašam māksliniekam. Šeit vēlreiz jāuzsver V.I. Ļeņina vairākkārt izteiktie norādījumi, ka svarīgi nav tas, ko māksla dod dažiem tūkstošiem, bet svarīgi ir tas, ko tā dod miljoniem. Skaidrs ir tas, ka mūsu mākslas skolās un augstskolā iegūtās zināšanas nav kļuvušas par visu topošo mākslinieku dziļu pārliecību. Šodien presē publicēts PSKP CK Plēnuma lēmums “Par aktuālām starptautiskā stāvokļa problēmām”, un šajā lēmumā vēlreiz akcentēts kopējais uzdevums asāk izvērst cīņu pret nevēlamiem uzskatiem mākslā, kas sveši padomju sabiedrības sociālistiskajai ideoloģijai. (..) b. Kārlis Stārasts, tēlnieks: Mākslinieki, kuri strādā koktēlniecībā, tiek uzskatīti par kādu zemāku šķiru. Man sāp sirds arī par gleznotāju likteni. Tas skar arī manu brāli Robertu Stārastu. Viņš bija labs portretists. Ir pagājuši 10 gadi no viņa nāves, un pa šo laiku neesmu redzējis nevienā žurnālā, nevienā avīzē nevienu viņa darba reprodukciju. Vai par viņu kādreiz iznāks grāmata vai albums, es šaubos, jo mūsu MS nostāja ir ārkārtīgi nevīžīga, var teikt, pret tādu sabiedriski nozīmīgu albumu kā Padomju Latvijas portretistu albums. Līdz šim laikam nav izdoti albumi vai grāmatas par (..) māksliniekiem M. Eliasi, Ģ. Eliasu, [J.] Pauļuku, H. Vīku, K. Baltgaili, J. Rikmani, H. Bobinski, A. Zvirbuli, Z. Tālbergu, A. Junkeru, A. Lapiņu, O. Jaunarāju, M. Langi, [E.] Leimani, L. Žurginu. Par jaunajiem steidzas izdot, bet vecie iet ar rūgtumu no zemes prom. Es jums jautāšu – vai varat man atbildēt, priekš kam MS pastāv mākslas vēsturnieku sekcija? Priekš kam tā pastāv? Nevarat atbildēt! Es arī nevaru. Nezinu, kāpēc arī mūsu žurnāls “Māksla” un laikraksts “Literatūra un Māksla” ir noslīdējuši tik zemā līmenī, kāds vēl padomju laikā nav bijis. Pagājušajā kongresā Rasma Lāce solījās partijas cilvēku vārdā šo stāvokli mākslas vēsturē labot, bet “salaboja” tā, ka, man šķiet, tur vairs nav ko labot. Ja, piem., mēs šodien gribētu atšķirt viena mākslas vēsturnieka rakstu no otra, tad tas nebūtu iespējams. Viņi visi raksta kā viens autors – garām, sausām frāzēm un formulām. Neviena pareizāka doma, neviena pārliecinoša secinājuma. Kritiķiem pietrūkst trīs galvenās īpašības – kritiskā pašapziņa, principialitāte un drosme pateikt taisnību. (..) No mākslas vēsturnieka mēs gaidām kaut ko vairāk. Lai viņš pasaka, kā jāstrādā! Nesen, skatoties filmu “Tavs laikabiedrs”, varējām vērot, ka tur visos novirzienos ierosināts jautājums par mūsu laika biedru komunistu un bezpartejisko sirds apzinīgumu savas tautas priekšā. Atcerēsimies inženiera Gubanova vārdus, ka solīšanas, tikai solīšanas, aicināšanas periods ir pagājis, tagad vajag droši ķerties klāt un pašiem novērst savas pielaistās kļūdas, aicinot aiztaisīt ciet savu dibināto kombinātu tādēļ, ka šis uzņēmums sevi neattaisno. Ja mēs trīs gadus nepiedalāmies izstādē, tad automātiski tiekam no MS izmesti. Kas nestrādā vai nevar strādāt, tam taču MS nav vietas. Man ir priekšlikums: lai rastu normālu stāvokli mākslas vēsturē un radošu atmosfēru starp māksliniekiem un mākslas vēsturniekiem, šo sekciju slēgt uz kādu laiku (Aplausi) un lai tie mākslas vēsturnieki, kas tādi skaitās, staigā pa mākslinieku sekcijām un darbnīcām un pierāda, kurš no viņiem ir mākslas vēsturnieks. Tādi, kas tikai skaitās, mums nav vajadzīgi. ‘ b. Belašova, PSRS MS valdes sekretāre (krieviski): PSRS 50. gadadienai veltītajā referātā L.I. Brežņevs teica, ka līdz ar mūsu padomju valsts attīstību arvien lielāku lomu spēlē un spēlēs literatūra un māksla. Turpat referātā bija vēl viens interesants iestarpinājums. Viņš teica, ka daba padomju sabiedrības dzīvē būs ne tikai cilvēka materiālā bāze, bet tā būs arī bezgalīgi vērtīgs viņa prieka avots. (..) (45. vidusskolas direktore Reiziņa ar pionieru delegāciju nodod sveicienus kongresam) b. Vladimirs Kaupužs, LPSR kultūras ministrs: (Par 7. jauno mākslinieku izstādi, kas nenotika) Runāšu par Pēteri Postažu. Šis jaunais un talantīgais mākslinieks ar ļoti lielām sekmēm 1965. gadā piedalījās ar savu darbu Padomju Latvijas 25. gadadienai veltītajā izstādē, un republikas mākslas dzīves vadītāji atrada par iespējamu, ka šis mākslinieks savu darbu parāda arī Padomju Baltijas republiku izstādē Manēžā. Tālāk šis jaunais mākslinieks ļoti spēcīgi sevi parādīja arī izstādē, kas tika veltīta valsts 50. gadadienai, ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Biedrs Postažs nāca ar veselu virkni darbu. Mēģināšu izteikt savu attieksmi pret raksturīgāko no viņa eksponētajiem darbiem, gleznu “Cilvēks un kosmoss”. Šī ir ļoti atbildīga tēma, kuru risinot jāpieiet ar pienākuma, atbildības apziņu un jāapzinās arī šīs tēmas vispārcilvēciskais un filozofiskais vispārinājums. Šai tēmai nevar pieiet vieglprātīgi. Diemžēl šī tēma manā izpratnē risinās antihumānā pamatievirzē, ar pārāk vieglprātīgu, es pat teiktu, piedauzīgu risinājumu. Un tas, manuprāt, izsauca ļoti lielu sarūgtinājumu. Kosmoss, cilvēks, cilvēka sapņi, prieks, dažkārt šie sapņi ārkārtīgi traģiskā plāksnē, milzīga pārdzīvojumu gamma, bet šai milzīgajai pārdzīvojumu gammai nevar būt vieglprātīga[i], piedauzīga[i]. B. Ināra Ņefedova, Mākslas muzeja direktore: Buržuāziskā māksla ir zināmā strupceļā jau novatorisma ziņā, mākslas satura ziņā. Izcelt tikai intīmo pasauli – tas ir par maz. Tā ir palikšana uz vietas. Bet attēlot cīņu par progresu nav iespējams, attēlot cīņu par kapitālismu – tas nozīmē pieliet eļļu jau tā spoži degošajā šķiru cīņas ugunskurā. Un izeja ir tikai viena: sludināt, ka mākslai ir tikai šaura, cilvēka izklaidēšanas nozīme, tikai tīri estetizējoša nozīme. Mākslas uzdevums novērst cilvēku no cīņas, tīksmināties ar skaistām krāsām un formām, kas dažkārt pārmaiņas pēc var būt arī neskaistas. Šodien padomju māksla ir mūsu uzskatu, ideju un politiskās pārliecības paudēja. Mēs atklāti saistām savu mākslu ar strādnieku šķiras diktatūru. Tā šodien ir nepieciešama sociālisma sabiedrības uzcelšanai. b. Nikolajs Petraškevičs (Iestājas par monogrāfiju, zīmēšanas mācību grāmatu nepieciešamību, zīmēšanu un mākslas vēsturi visās skolās, skolas ar tēlotājas mākslas ievirzi radīšanu) b. Jānis Zariņš, tēlnieks: Lai katrā “Literatūras un Mākslas” numurā reproducētu vismaz vienu tēlniecības darbu. Vajag vairāk popularizēt mūsu mākslu ārzemēs, tad vairāk cienīs mūsu mākslu un mēs nekļūsim epigoņi no skatuves aizejošai aizrobežu mākslai. Ja, piem., uz Parīzi aizsūtītu tēlniecības izstādi ar granīta darbiem, to daudzveidību, nezin kā tad klātos popmākslai. Pēc arhīva materiāliem sagatavoja Anita Vanaga | |
| Atgriezties | |
