VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SLAVENĀKAIS NO SWINGING LONDON DEIVIDS BEILIJS Daiga Rudzāte 1966. gadā kinoteātros sāka demonstrēt Mikelandželo Antonioni filmu Blow-up, kuras pamats bija Hulio Kortāsara romāns un kura kļuva par vienu no 60. gadu simboliem. Deivida Hemingsa atveidotajam “džīnās” tērptajam galvenajam varonim Tomasam patīk “augstu” dzīvot, ātri braukt ar mašīnām un mīlēt skaistas pusaudzes. (Tās atveidoja par britu francūzieti dēvētā Džeina Birkina, kuras leģendas radīšanā būtiskas ir viņas attiecības ar neķītro romantiķi Seržu Geinsbūru, un 60. gados slavena amerikāņu fotogrāfa Ričarda Avedona mūza modele Veruška.) Tomēr šķiet, ka vairāk par visu Tomasam filmā patīk fotografēt. Blow-up esot bijis viens no foto kulta inspirācijas avotiem, stimulators, kas pievērsis daudzu cilvēku uzmanību iespējai, noklikšķinot slēdzi, iegūt mirkļa kopiju. Sešdesmitie radīja arī modes fotogrāfiju, par elkiem padarot modeles un viņu iemūžinātājus, kurus līdz tam uzskatīja par otrās šķiras cilvēkiem. | |
| |
| Itin viegli sazīmējamais galvenā varoņa prototips Deivids
Beilijs, kas ir visai skeptiski noskaņots pret Blow-up (“daži ar mani
pēc šīs filmas noskatīšanās vairāk negribēja kopā strādāt”) un
Antonioni, ar kuru tā arī ne reizi neesot saticies, pāris desmitgades
vēlāk teiks, ka 20. gadsimta pirmā puse pieder Pablo Pikaso, savukārt
otrā – fotogrāfijai. Piebilstot, ka visdīvainākais esot fakts, ka viņš,
dievinot Pikaso, ne reizi neesot viņu fotografējis, bet varbūt tā arī
labāk. Beilijs piemin Pikaso vai katrā intervijā, un vai ikvienu no tām
ilustrē 1957. gadā uzņemtais portrets, kurā viņš redzams guļam gultā,
bet virs tās pie sienas karājas Pikaso darba reprodukcija. Tas ir
laiks, kad Beilijs dien Britu Karaliskajos gaisa spēkos Singapūrā un
diezin vai nojauš savas nākotnes karjeru. “Es varēju kļūt par bokseri
vai par auto zagli. Nu varbūt – labākajā gadījumā – par muzikantu,”
intervijās stāsta puisis no Īstendas, piemetinot, ka labāk tomēr būt
fotogrāfam nekā dzīvot tur, kur viņš piedzima. Tomēr, neraugoties uz šo
kategorismu, Deivida Beilija portfolio atrodami vairāki 60. gadu sākuma
Īstendas skati, kas vairāk piederīgi fotožurnālistikas žanram nekā
Beilijam tik ierastajai modes un portretu fotogrāfijai. “Par savu
karjeru man jāpateicas diviem gejiem, kas deva atspēriena punktu. Viens
no viņiem bija Džons Frenčs, otrs – britu Vogue mākslinieciskais
direktors Džons Pīrsons. Abi bija autsaideri, jo tālaika Londonā jūs
varējāt nokļūt cietumā nepareizas seksuālās orientācijas dēļ. Es biju
autsaiders savas sociālās izcelsmes dēļ. Un viņi to sajuta; es nokļuvu
šai autsaideru klubā. Es domāju, bez viņiem mana dzīve būtu
attīstījusies daudz lēnāk.” Beilijs ir 60. gadu Londonas zvaigzne. Viņš ir no tās teikas, kur Kārnebijas ielā minisvārkos darbojās Mērija Kvanta; Miks Džegers un Kīts Ričardss pīpēja zāli un ik pa mirklim šī iemesla dēļ nokļuva aiz restēm, kur frizūru modi diktēja Vidals Sasūns, kur “dzīvoja” šarmantākais no Džeimsiem Bondiem un kur mita Tvigija, vārdu sakot – no stilīgās turienes, kur viņi visi bija ļoti jauni un no kurienes dzima ne tikai viņu pašu, bet arī Londonas leģenda: “Šķita, ka 60. gados Londonā pāris tūkstoši cilvēku piepeši ir atraduši savu identitāti.” Ne velti Beilija fotogrāfiju izstāde, kura notika vairāk nekā 30 gadus vēlāk mākslas galerijā Barbican un kuras ietvaros tika eksponētas viņa 60. gados radītās fotogrāfijas, saucās Birth of Cool. Džons Lenons salicis rokas uz bērnišķīgā Pola Makartnija pleciem, jaunais un skaistais fauns Rūdolfs Nurijevs, Džīna Šrimptone eksponē glītās kājas, un viņas pilnīgās lūpas rotā maigs smaids, kas tik ļoti raksturīgs sešdesmitajiem. Beilija karjera sākās 1960. gadā, kad viņš 22 gadu vecumā noslēdza kontraktu ar britu Vogue. Pirms tam viņš 11 mēnešus bija strādājis kā Džona Frenča asistents. Tomēr, neraugoties uz 15 gadus ilgo sadarbību ar britu Vogue, fotogrāfa dzīvē vēl zīmīgāka ir sadarbība ar šī paša žurnāla amerikāņu izdevuma galveno redaktori modes pasaules leģendu Diānu Vrīlandi, kas, ieraudzījusi Miku Džegeru erotiska eskimosa tēlā, esot teikusi: “Es nezinu, kas ir šis Džegers, bet fotogrāfija ir lieliska.” Viņa uzņemtās modes fotogrāfijas un tālaika slavenību portreti (pirmā Beilija portretu grāmata A Box of Pin-Ups publicēta jau 1965. gadā) kļuva par 60. gadu organisku sastāvdaļu, kas loģiski un pašsaprotami iegūla tai kultūras ainā, kur dominēja popārts un opārts, Rolling Stones mūzika, franču “jaunā viļņa” kino. “Es ietekmējos no kino – no Holivudas, ‘ pēc tam no franču “jaunā viļņa”. Godāram bija milzīga ietekme uz manu fotografēšanas veidu.” Beilija 60. gadu fotogrāfijās būtisks elements ir baltais fons, uz kura izceļas tēlu stāvi un sejas, kur līdzās to izteiksmei informācijas novadīšanā skatītājam vienlīdz būtisks ir arī ķermeņa kompozicionālais novietojums. Vizuāli šīs fotogrāfijas it kā ir gauži vienkāršas. Tur nav, piemēram, Ņūtona sadomazohistiskā, izsmalcinātā seksualitātes teātra, izpaliek intelektuālas konstrukcijas, tas nav mēģinājums mākslīgi erotizēt stāstu. Drīzāk tur var atrast alkainu vēlmi dzīvot, kas sajūtams caur melni balto laukumu ritmu. Vissvarīgākās esot emocijas starp fotogrāfu un modeli. “Ir labi strādāt kopā ar skaistu cilvēku, ar kuru tev ir attiecības un kuru tu mīli.” Lai cik noliedzoša būtu Beilija attieksme pret Blow-up (viņš dēvē to par savu tabloīdizdevumu standarta tēlu – “sekss ir daļa no tevis, un, kad kādu fotografē, tad kāda daļa no tevis ir šai fotogrāfijā iekšā – tas ir iemesls, kālab Avedons atšķiras no Penna un Beilijs no Helmūta (Ņūtona); vai tad Pikaso gleznas nav pārpilnas seksuālās enerģijas?”), viena no 60. gadu Londonas mantrām esot bijusi Bailey makes love daily. Pats saka, ka oficiāli precējies četras reizes, bet viņam bijušas sešas sievas – vārdu saraksts ir gana iespaidīgs, un visu tēli atrodami Deivida Beilija fotogrāfijās. “Viņš bija kaislīgs Īstendas puisis, kas fotografēja pasaules skaistākās sievietes,” – tā Beiliju raksturo The Guardian. Pirmā ir Džīna Šrimptone, ko Beilijs padarīja par modeli, kuras vārdu zināja visa pasaule un kuras noslēpums bija dabiskums un nesamākslotība. Patiesībā varbūt pat ne tik daudz viņas, cik Beilija noslēpums. Meitene, kuras tēls 60. gados rotāja Newsweek, Time un Life vākus. Otrā – Katrīna Denēva, ar kuru Beiliju iepazīstināja Romans Polaņskis un ar kuru viņi esot lieliski sapratušies, jo “viņa nesaprata, ko saku es, un es nesapratu, ko saka viņa”. Tieši Beilijs aizveda Denēvu pie Īva Senlorāna, kas viņu padarīja par savu mūzu un savu tērpu propagandētāju gluži tāpat kā Živanšī – Odriju Hepbernu. Jautāts, vai Denēva ir skaistākā sieviete pasaulē, Beilijs saka: “Neviena nav skaistākā sieviete pasaulē. Visas sievietes ir skaistas, tikai ir dažādi skaistuma veidi. Frāze “skaistākā sieviete pasaulē” ir žurnālistu izdomāta, jo, ticiet, neviena no viņām nav pilnība.” 60. gadu Londonas ainā būtisks ir arī aristokrātiskas izcelsmes modeles Penelopes Trī tēls, kas ir šai desmitgadē radīto Beilija foto būtiska sastāvdaļa. Nu jau vairāk nekā 20 gadus Beilija attēlus apdzīvo Katrīna Beilija – vienīgā būtne, kas (kā ar lepnumu stāsta pats fotogrāfs) esot pieņēmusi Beilija uzvārdu. 80. gados viņš piedzīvoja feministu kustības uzbrukumus pēc Katrīnas Beilijas seksuāli pārsātināto fotogrāfiju publicēšanas. Tagad pasaule vairs neesot tik dogmatiska, lai arī īgnumu pret britiem, kas joprojām dzīvojot Šekspīra laikmetā, Beilijs tomēr jūt: “Manai sievai Katrīnai ir teorija, ka stila izjūta rodas no ēdiena. Ja cilvēki mīl ēdienu tā kā franči un itālieši, tad viņiem nozīmīgas šķiet arī pārējās estētiskās parādības.” Neraugoties uz cienījamo vecumu, Deivids Beilijs esot tikpat nevaldāms kā agrāk – viņš režisē filmas, glezno un arī fotografē. Uz jautājumu, kuri ir Londonas populārākie fotogrāfi, viņš atbild: “Es, Sesils Bītons un Normens Pārkinsons. Patiesībā – es un Sesils Bītons. Pārkinsons bija slavens tālab, ka bija gara auguma un tādējādi nošķīrās no pūļa.” • • • Es piedzimu 1968. gadā un mana saikne ar leģendāro dekādi ir mans dzimšanas datums. Vēl man ir divas fotogrāfijas, no kurām vienā manai mammai ir rozā krimplēna minikleita, zirgastē saņemti mati un viņa stumj zemus bērnu ratiņus, kas vizuāli ir ļoti grafiski: kulba ir balta, savukārt uzvelkamais širmis – tumši zils, un sešdesmito melni baltais ritms rotā arī manu braucamrīku. Ir arī otra – ir 1969. gada pavasaris, es kūņājos zālē, un mamma mani fotografē. Pēc tam es nekad vairs neesmu redzējusi viņu ar fotoaparātu rokās, bet stāsta – viņa toreiz esot ļoti aizrāvusies ar šo nodarbi. Viņa gan joprojām tā arī neko nezina par Blow-up. | |
| Atgriezties | |
