DIVAS VĪZIJAS: POPĀRTS UN KONTRKULTŪRA Līga Miezīte Orhūsā Dānija aprīļa mēnesī kļuva par vienu modernās mākslas muzeju bagātāka. Līdzās diviem modernās mākslas “vaļiem” Kopenhāgenā – “Arkenai” un “Luiziānai” –
Orhūsā atvērts jauns modernās mākslas muzejs “Aross” (www.aros.dk), kas pilsētas sejā ievelk starptautiskus vaibstus.
No 29. maija līdz 5. septembrim šeit apskatāma izstāde
Pop Classics –
popārta klasiķu darbi.
Starp tiem ir
Roberta Raušenberga,
Roja Lihtenšteina,
Džespera Džonsa,
Endija Vorhola u.c.
mākslinieku darbi.
Pilsētas vizuālo tēlu veido
arī fragmentārākas un
gaistošākas parādības –
tie ir pilsētā notiekošie
festivāli, koncerti,
viesizrādes, kā arī slavenu mākslinieku viesošanās.
Maija mēnesī šādi
viesi bija divi –
Joko Ono un Deivids Linčs. Nejauši vai likumsakarīgi – gan mākslinieces, gan režisora “vēstījums” bija viens: par mieru un harmoniju personiskā un globālā mērogā. |
|
Roberts Roušenbergs. SOUNDINGS. 1968
Marisols. LA VISITA. 1964
|
| 20. maijā Joko Ono sniedza ekskluzīvu Q & A session (jautājumu un
atbilžu sesiju) GRAN dejas teātrī un atklāja līdz 5. septembrim
apskatāmu izstādi Yoko Ono Women’s Room antropoloģiskajā Sieviešu
muzejā Orhūsā (www.womensmuseum.dk). Q & A session formāli bija
organizēta kā dialogs ar Larsu Švanderu (Schwander), Fotogrāfijas
centra (Kopenhāgena) direktoru, kas labi pazīst Joko un viņu intervējis
jau agrāk. Larss apzināti uzdod “intelektuāli samocītus” jautājumus,
taču Joko atbildes padara par atbrīvotu un humorpilnu performanci. Tas
ir lielisks šovs, kurā neuzbāzīgi un saistoši tiek aizskartas nopietnas
tēmas Joko Ono mākslā un pasaules uzskatā. Imagine Peace! ir viņas
lozungs. Jau kopš 60. gados praktizētajām akcijām māksliniece iestājas
par mieru un mīlestību pasaulē. Pēc viņas domām, katram cilvēkam
individuāli ir jāveicina miers. Joko ir pārliecināta, ka domas iespaido
pasauli. Šī ideja ir viņas instalācijas Wish Tree pamatā. Sieviešu
muzejā novietots zaļojošs koks, kurā katrs izstādes apmeklētājs var
iekarināt baltu lapiņu ar paša rakstītu vēlēšanos.
Joko Ono Women’s Room ietver simbolisku norādi uz sievietes telpu
pasaulē un mākslā. Mākslinieces istaba ir intīma, sievišķīga un radoša
telpa. Viņas mākslā dominē minimālisms un vienkāršība. Fotogrāfiju
sērijā Vertical Memory (1997) māksliniece spēlējas ar savu identitāti.
Šajās fotogrāfijās, digitāli manipulējot, savienoti Joko un viņas dzīvē
svarīgu vīriešu – vīra Džona, dēla Šona un Joko tēva – portreti.
Māksliniece notvērusi viņu atspulgu savā sejā, akcentējot vīrieša
nozīmīgumu Austrumu sievietes personībā un dzīvē. Fotogrāfijas
papildinātas ar reāliem vai izdomātiem stāstiņiem par vīrieti – ārstu,
vīrieti – mākslinieku utt. Savukārt Memory Paintings (1998) ir senu
fotogrāfiju sērija, kurā redzamie sieviešu portreti rada ziņkāru
interesi un mistisku bijību viņu dzīvesstāstu priekšā. 60. gados
aktuālās feminisma idejas ir klātesošas vairākos Joko Ono darbos.
Māksliniece atsaucas uz Ibsena varoni Noru darbā Portrait of Nora
(1992), kuru var uzskatīt par vienu no pirmajām literārajām varonēm,
kas sievietes tradicionālajai lomai saskata citu alternatīvu. Noras
portrets veidots no digitāli modificētas Joko sejas, norādot uz
mākslinieces vēlmi izprast tēlu caur personisko prizmu. Kādā no savām
muzikālajām kompozīcijām, kas tiek izpildīta Q & A session un
atskaņota izstādē, Joko Ono kliedz, vaid, smejas, elso... Viņa
paskaidro, ka tādējādi identificējas un pauž apspiestu un pazemotu
sieviešu sāpes un aizvainojumu.
Savos darbos Joko Ono akcentē vienotības un veseluma ideju, kas
pretstatīta atsevišķajam un fragmentārajam. Tāds ir darba Mend Piece
(1996–2004) koncepts. Blakus lauskām nolikta līme, līmlente u.c.
materiāli šķīvja salīmēšanai. Savukārt Q & A session laikā publika
tika iesaistīta akcijā: vairākas teātra personāla meitenes skatītājus
savstarpēji satina kopā ar zilas dzijas palīdzību, simboliski norādot
ne tikai uz zālē sēdošo, bet arī uz visu cilvēku vienotību globālā
mērogā. Pasākuma beigās uz skatuves uznesa lielu vāzi, kam blakus
nolika lielu saini, no kura iztina lauskas. Šīs lauskas bijusi tāda
pati vāze, pirms to sabombardēja. Māksliniece aicināja skatītājus
paņemt pa lauskai, noslēdzot performanci ar optimistisku akordu:
“Varbūt pēc desmit gadiem satiksimies un saliksim to vāzi kopā!” Tas
bija īpašs brīdis, kad zālē sēdošie, ietīti dzijas pavedienā, cēlās
kājās un atbrīvojās no dzijas pinekļiem un vienlaikus no iedvesmojošās
kopības momenta, lai dotos paņemt pa lauskai un atgrieztos savā
individuālajā eksistencē.
Lai gan 60. gadu kontrkultūras ideja kapitulēja materiālās un modernās
kultūras priekšā, Joko Ono mērķis veicināt mieru, harmoniju un
mīlestību palicis nesatricināms. Ideālisma un pacifisma idejas šodien
izskan pasaulē, kurā valda patērētājsabiedrības likumi. Tādēļ
interesanti atskatīties uz 60. gados dominējošo mākslas virzienu
popārtu, kas lielā mērā komentēja kapitālistiskās kultūras virzību
Rietumos.
Popārta virzienā sajaucies materiālās un populārās kultūras slavinājums
un kritika. Šī ambivalence ļaujas polārām interpretācijām. Klāss
Oldenburgs, palielinot priekšmetus milzīgos apjomos, pauž gan lietu
glorifikāciju, gan bailes no priekšmetiskās vides, kā, piemēram, darbā
Giant Soft Swedish Light Switch – “Ghost” version (1966), kurā attēlota
audeklā veidota milzīga elektriskā slēdža imitācija. Popārts maina
priekšstatus par to, kas ir māksla, šajā ziņā paužot avangardiskus
centienus. Izstādīt var visu – sākot ar konservu kārbām uz postamenta
(Džespera Džonsa Painted Bronze (Ale Cans), 1960) un beidzot ar Brillo
Soap Pads un Campbell’s Tomato Juice kastēm (Endija Vorhola Boxes,
1964). Objektu izstādīšanas fakts tiem piešķir pretenzijas uz mākslu.
Par popārta sižetu var kļūt gandrīz jebkas, īpaši populāri ir komiksu,
preses un televīzijas sižeti un stilistika. Endija Vorhola glezna Die
in Jet (Plane Crash, 1962) ir gandrīz vai avīzes titullapas kopija.
Savukārt Rojs Lihtenšteins komiksu varoņu “domu mākonīšus” pārvērš par
lielformāta gleznu dekoratīvu sastāvdaļu ar nozīmes nesēja funkciju (M
– Maybe, 1965). Ironisks ir Džeimsa Rozenkvista darbs Untitled (Joan
Crawford Says...,1964). Tā ir lielformāta glezna, kurā izmantota
plakāta un reklāmas stilistika. Centrā – eleganta sieviete, kuras
teiktais tā arī paliek nezināms skatītājam, jo atstāts ārpus gleznas
rāmja. Popārtam raksturīgais tiešums hiperbolizētā veidā izmantots Eda
Rašas (Ruscha) gleznā A Blvd Called Sunset (1975). Darba nosaukums
lieliem, baltiem burtiem rakstīts uz balta fona. Šeit var citēt
minimālista Frenka Stellas slaveno frāzi: “Ko tu redzi, ir tas, ko tu
redzi.” Taču tas nemazina vēlmi spekulēt par vārdu nozīmi, kas rada
papildu slodzi it kā tik minimālistiskajam darbam.
Pop Classics izstādē var apskatīt muzejos reti redzamas liela apjoma
instalācijas. Toma Veselmana instalācijās izmantoti scenogrāfijas
principi. Bathtub 3 (1962) šķiet no dzīves izgriezts “realitātes
gabaliņš”, kas ielikts izstāžu zālē. Daži no objektiem izstādīti cits
pret citu, piemēram, vannasistabas durvis, paklājs, veļas grozs utt. Tā
ir tipiska vidusmēra pilsoņa “vannasistabas realitāte”, taču – tikai
simulācija. Kompozīciju pabeidz un papildina vannas un kailas sievietes
gleznojums. Roberta Raušenberga Soundings (1968) veido vairākas spoguļa
tipa virsmas ar krēslu siluetiem, kas izgaismojas, ja kāds apmeklētājs
sasit plaukstas (to nodrošina uzstādītā elektroniskā sistēma un
mikrofons). Interaktivitātes moments rada aizrautību skatītājos, un
izstāžu zālē ik pa brīdim skan cītīga plaukšķināšana. Mākslinieks
Marisols (Marisol) daudzfigūru instalācijā La Visita (1964) savietojis
pagātnes un mūsdienu priekšmetiskās reālijas, jo, pēc viņa domām, katra
lieta sev līdzi nes vēsturisku svaru. Rezultātā radušās dīvainas, elku
dieviem līdzīgas būtnes, kas nosacīti komentē senā un mūsdienu cilvēka
ikonu pielūgsmi.
Popārts ir izteiksmīgs 60. gadu kultūras raksturotājs. Kā teicis
mākslinieks Roberts Indiana, “popārts ir amerikāņu sapnis –
optimistisks, devīgs un naivs”. Ar popārtu mākslā ienāca ikdienas
populārā un materiālā kultūra, reizēm par to ironizējot, bet
lielākoties – bezrūpīgi svinot patērētājsabiedrības uzvaru.
Kontrkultūra (hipiju kustība un avangarda māksla kā alternatīva
tradicionālajai kultūrai) ir otrs zīmīgs 60. gadu fenomens, kas izcēla
individualitātes un garīgo vērtību nozīmi. Atmiņā nāk kadrs no
Mikelandželo Antonioni filmas Zabriskie Point (1970), kur slavenajā
fināla epizodē jauna hipiju meitene iztēlē uzspridzina visu to, ko
uzskata par materiālo un mietpilsonisko kultūru. Šī epizode tā arī
palikusi utopija. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā dominē popārta realitāte,
tikai šodien dzīvespriecīgajam ”lietu kultam” ir piejaukta ironijas
rūgtā piegarša. |
| Atgriezties | |
|