VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Meka un Olimps vienlaikus Daiga Rudzāte | |
| |
| Bāzele ir neliela pilsētiņa Šveicē pie Francijas robežas. Tikai
nepilnas stundas braucienā no Bāzeles atrodas Ronšāna, kur 1955. gadā
tika uzcelta slavenākā no Lekorbizjē ēkām – Notre-Dame-du-Haut. To dēvē
par modernisma pieminekli, kas vairāk līdzinoties skulptūrai nekā
arhitektūrai. Bāzelei pa vidu plūst Reinas upe. Stāsta, ka vietējie
iedzīvotāji dažkārt mēdzot sapakot savas drānas plastmasas turziņā un
peldēt lejup pa straumi turp, kur nolēmuši nokļūt. Iebraucēja acīm
nekas neliecina par faktu, kas tieši šī pilsēta ir Eiropas farmācijas
industrijas bāzes punkts. Kopš 1970. gada regulāri jūnija mēnesī šeit pulcējas mākslas tirgus Art Basel dalībnieki, maksājot par galerijas ekspozīcijas telpas viena kvadrātmetra īri 340 dolārus (decembrī ASV notiek Art Basel satelītprojekts Art Basel Miami Beach, par kuru runājot mēdz teikt, ka vieta, kur tu nakšņo, ir tikpat būtiska kā gleznas, kuras tu pārdod). Arī šogad 15. jūnijā, tā dēvētajā vernisāžas dienā, kas tiek rīkota viesiem un preses pārstāvjiem (iegūt ielūgumu uz šo “tusiņu” cenšas katrs sevi cienošs kolekcionārs, mēļo, ka dažkārt parādoties pat viltotas preses kartes), pilsētu piepildīja īpaši labi ģērbtu ļaužu pūlis, kurš koncentrēti eksponējās Messe Platz hallēs Reinas kreisajā krastā. Varētu domāt, ka upes krastos dzied sirēnas, kas viņus atvilina šurp. Tomēr īstais iemesls ir Art Basel mīta statuss, ko diezin vai kāds profesionālis šodien uzdrošinātos apšaubīt. Šogad tirgus notika jau 35 reizi un vienkopus pulcēja 270 galerijas (izraudzītas no 850 pieteikumiem), piedāvājot kopumā apskatīt un nopirkt 15 000 mākslinieku darbus, kas tapuši 20. un 21. gadsimtā. Prestiža ziņā Art Basel var salīdzināt tikai ar Venēcijas biennāli, kuras norises gados pasākumu datumi tiek īpaši saskaņoti, lai mākslas elite varētu no megaizstādes atklāšanas Venēcijā taisnā ceļā doties uz Bāzeli papildināt savas privātās mākslas kolekcijas. Piemēram, Šveices mediju magnāts un kolekcionārs Mihaels Ringīrs (Michael Ringier) apgalvo, ka no Bāzeles viņš nekad nepārbraucot tukšām rokām. Masu mediji, raksturojot Art Basel, cildinošajiem apzīmējumiem pievieno maģisko prievārdu “vis” – visprestižākais, vislielākais utt. NY Times ir poētisks un izmanto apzīmējumu “mākslas Olimps”. Realitātē Art Basel ļoti skaidri parāda mākslas kā biznesa veida darbības mehānismu, un Latvijai tā ir Morzes ābece, kuras signālus te nepazīst. Daudznuļļu skaitļu figūras ir šo piecu dienu ikdiena. Tikpat loģiska un pašsaprotama kā briljanti apmeklētāju ausīs. Šeit māksla ir prece, lai kā šis apzīmējums varētu nepatikt un šķist gandrīz vai nepiedienīgs. Šķiet, šis ir arī dārgākais mākslas tirgus, kur cenu līmeni nosaka gan dalībnieku un mākslinieku vārdi (Marlborough eksponē, piemēram, Bēkona, Barbara Gledstone no Ņujorkas – Metjū Bārnija darbus utt.), gan arī ilgus gadus koptais un kultivētais paša notikuma tēls. Abu šo faktoru saspēle rada augstvērtīgu produktu un nepārkāpjamu Ķīnas mūri vienlaikus, lai arī dalības noteikumi sastādīti visnotaļ demokrātiski. Nedaudz skumja ir patiesība, ka Art Basel šogad nebija atrodama neviena galerija no Austrumeiropas (izņēmums bija Foksal Gallery Fondation no Varšavas klusā stūrītī Messe Platz pirmajā hallē un Miroslava Balkas instalācija Art Unlimited sekcijā), un diezin vai iemesls meklējams austrumeiropiešu mākslas krīzē vai kvalitātes izpausmēs. Drīzāk vainojami izolācijas gadi un deformētā izpratne par tirgu. Austrumu bloks vēl nav apradis ar domu, ka māksla var būt tik vērtīga un ka šai biznesā kā jebkurā citā raža ir proporcionāla ieguldījumiem. Atsevišķs un būtisks process ir arī zvaigžņu radīšana, kas ir darbietilpīga un dārga, bet būtiska mākslas pasaules sastāvdaļa. Un atklāts ir arī jautājums, kam nepieciešamas mūsu zvaigznes tur, kur savu atliku likām. Art Basel pierāda, cik muļķīgi runāt par komerciālu vai nekomerciālu mākslu, jo tā var būt tikai laba vai slikta. Šeit nopērkams viss – arī tas, kas pirms tam eksponēts Venēcijas biennālē, documenta, Tērnera balvas izstādē utt. Kā, piemēram, brāļu Čepmenu darbs, kas tika nominēts Tērnera balvai pagājušā gada rudenī, vai Metjū Bārnija fotogrāfijas no skandalozi slavenā Creamaster Cycle, ko varēja skatīt Ķelnes, Parīzes un Ņujorkas prestižākajos muzejos. Mākslas mīļotāji šo mesi dēvē par pagaidu muzeju, tomēr tā nekādi nav iekļaujama izstādes formātā. Vismaz ne šodienas izpratnē par izstādi, kur kurators sevi bieži vien pasniedz kā centrālo figūru, mākslai atvēlot viņa koncepcijas ilustratora lomu. Šī ir vieta, kur māksla, atbrīvojusies no citu koncepcijām, kļūst viena, un šai mirklī arī atklājas tās īstā vērtība. Izstādē vienmēr var izlikt kādu darbiņu, kas vienkārši labi “sēž”, kas ilustrē domu un pārliecina par izdomāto apgalvojumu patiesību. Bāzele ir nežēlīga, šeit svarīgs ir katrs priekšmets atsevišķi. Jau pirms atklāšanas visi preses izdevumi sakāpina ažiotāžu – tie citē dīlerus, kas apgalvo, ka Bāzelē tiek piedāvāta vislabākā prece (tā teikt – crème de la crème), un visi kolekcionāri, muzeju direktori un kuratori zina to. Šogad gan esot gadījies kāds īpaši nepatīkams incidents, kas tikai liecina, ka no kļūdām nav pasargāts neviens, – policija galerijai UBU konfiscēja trīs Bauhaus mākslinieka Oskara Šlemmera akvareļus, jo šaubas par to autentiskumu izteica mākslinieka mazdēls. Šīgada Art Basel, gluži tāpat kā citus gadus, bija sadalīta vairākās sekcijas – tās pamatdaļu veidoja galeriju skate, kas bija izvietojusies Messe Platz pirmās halles abos stāvos. Pirmajā no tiem pārsvarā darbojās galerijas, kas piedāvāja mākslas darbus, kuru radītāji pieskaitāmi klasikai – Pablo Pikaso, Huans Miro, Endijs Vorhols, Žans Mišels Baskjā, Džefs Kūnss, Sajs Tvomblijs. Kā nojaušat, sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Nopirkt varēja arī Aligjēro Boeti slavenās izšūtās pasaules kartes. Par dārgāko šīgada Art Basel dēvēja Villema de Kūninga gleznu par 12, 5 miljoniem dolāru Ričarda Greja galerijā, tai sekoja patiešām lielisks Frānsisa Bēkona triptihs Marlborough galerijā par 10 miljoniem dolāru – neviens no tiem gan neesot pārdots. Londonas dīleris Džeimss Meijors gan drusku papluina rozā mākoni, laikrakstam The Art Newspaper apgalvodams, ka – par pārsteigumu daudzām galerijām – ir ievērojama atšķirība starp Art Basel mītu un finansiālo realitāti (peļņu). Vienlaikus neapšaubāms ir fakts, ka tā pati Marlborough galerija jau pirmsatklāšanas viesu dienā bija pārdevusi divas spāņu gleznotāja Manolo Valdesa lielformāta gleznas. Uz jautājumu par cenu man abas reizes tika atbildēts: pārdots. (Manolo Valdesa gleznas 1999. gadā reprezentēja Spāniju Venēcijas biennālē, un viņš tiek dēvēts par dižāko spāņu mūsdienu mākslinieku līdzās Tapjesam.) Neraugoties uz leģendāru vārdu klātbūtni, pirmais stāvs šogad gan esot zaudējis otrajam, kur tika eksponēta mūsdienu jaunā māksla. Daži analītiķi pat apgalvo, ka šis gads iezīmējis tendenci laikmetīgās mākslas iepirkšanas buma virzienā. Ne viens vien no augšējā stāva dalībniekiem, mesi noslēdzot, esot stāvējis pie tukšām sienām. Topa jautājums bijis: “Cik vecs ir mākslinieks?” Un, vienkāršoti izsakoties, – jo jaunāks radītājs, jo labāks bizness. Protams, to var dēvēt par jauno mākslu tikai nosacīti, ņemot vērā ‘ objektīvo patiesību, ka vairākumam no otrā stāva māksliniekiem pieder šodienas kulta uzvārdi – piemēram, Demjens Hērsts,Takesi Murakami, Gevins Tērks utt. Otrajā stāvā pa vidu galeriju skatei bija iespiedusies Art Statements sekcija, kuras ietvaros atsevišķas galerijas piedāvāja viena mākslinieka personālizstādi. Šī bija tā vieta, kur it kā tika pulcētas nākamās zvaigznes, jo Art Statement mērķis ir būt par platformu jauniem, vēl mazzināmiem vārdiem, pievēršot kuratoru, masu mediju un kolekcionāru uzmanību. Kopumā piedalījās 17 mākslinieki no 12 valstīm, kurus žūrija bija izvēlējusies no 215 pieteikumiem. Viņu izmantotie mākslas mediji bija visi iespējamie – no glezniecības līdz performancei, tomēr man jaunatklāsmes šai sekcijā tā arī negadījās pa ceļam. Baloise grupa, kas kopš 1999. gada regulāri pasniedz 25 000 Šveices franku lielu balvu diviem jaunajiem māksliniekiem, aplaimoja Aleksandru Miru (poļu izcelsmes Amerikā dzīvojoša māksliniece) un Tino Segalu (Sehgal), kas dzimis Anglijā, bet šobrīd uzturas Berlīnē. Būtiski, ka Baloise grupa vairākus balvas ieguvēju darbus dāvina Mūsdienu mākslas muzejam Gentē un Kunsthallei Hamburgā. Atsevišķā angārā bija skatāma tā dēvētā Art Unlimited māksla (pavisam 60 projekti), kas pārsniedz ierastos mākslas formātus. Šī sekcija demonstrēja apjomīgus objektus, milzu formāta glezniecību, tēlniecību un videoinstalācijas, kuru eksponēšanai nepieciešams ne tikai daudz vietas, bet arī īpaši nosacījumi. Šķiet, tieši šī sekcija visvairāk vērsta uz kolekcijas papildinošu muzeju uzmanības piesaisti. Līdzās jau minētajai Miroslava Balkas instalācijai, Vito Akonči, Viljama Eglstona un Stena Duglasa video, Kimsudžas gaismas objektiem, kuru tapšanu, šķiet, inspirējuši Dena Fleivina neoni un kuri spēlējas ar šobrīd tik modīgo mandalu tēmu, protams, izcēlās Ričarda Serras skulptūra, kas jau nezin kuro reizi apliecina, ka Serras rūsas klātās gigantiskās vienkāršās formas ir fascinējošas. Kopumā var teikt, ka Art Basel izvairījās no lielo izstāžu ierastās klaji skandalozās mākslas, kas dažkārt liek aizdomāties arī par tās radītāju iekšējām emocionālajām un morāles robežām, tomēr Art Unlimited sekcija šokēja skatītājus, eksponējot meksikāņu mākslinieces Terēzes Margoljesas (Margolles) En El Aire. Vizualitāte bija mānīgi romantiska – apslēpta mašīniņa pūta skaistus ziepju burbuļus. Uzmanīgu mani darīja mirklis, kad viena no security meitenēm laipni teica bērniem (kurus, protams, sajūsmināja šāda ierīce), ka labāk tomēr nevajag ar krāsainajiem burbuļiem spēlēties, – kā izrādījās, ūdens tiek “atšķaidīts” ar ūdeni, kas ņemts no Mehiko morga un tiek izmantots līķu mazgāšanai pirms autopsijas. Pati autore atzīst, ka šis darbs patiešām ir šokējošs, bet “tik ilgi, kamēr pastāvēs izvirtība, nabadzība, korupcija un neatklātas slepkavības, es nemainīšu sava darba koncepciju”. Art Unlimited ietilpa arī pilsētvidē pie halles izstādītais Pola Makartija objekts Bound to Fail, ko var dēvēt par piepūšamu Henrija Mūra slaveno torsu rimeiku, Monikas Bonvičīni Don’t Miss a Sec – atklāta publiskā tualete, kurā stāvošo slaveno Art Newspaper sleju rakstītāju Adrianu Denetu (Dannatt) fotoreportāžās eksponējis ne viens vien masu medijs, skandināvu dueta Elmgrīna un Dragseta (Michaels Elmgreen, Ingar Dragset) Short Cut – no Fiat markas auto un mājas uz riteņiem sastāvošā instalācija – un Dena Greiema Greek Cross Pavilion pie 1. halles ieejas. Šīgada jauninājums bija ekskluzīvās itāļu juvelieizstrādājumu un luksusa priekšmetu ražotājfirmas Bvlgari sponsorētā sarunu daļa – Art Basel Conversations, kuras ietvaros notika vairākas diskusijas par mākslas kolekcionēšanas tēmu, piedaloties slaveniem kolekcionāriem, kuratoriem, muzeju direktoriem, sponsoriem utt. Kuratoru tur patiesi bija ne mazums – pirmais cilvēks, ko es satiku Messe Platz bija neviens cits kā Haralds Scēmans. Pirmo reizi meses vēsturē tika sarīkota arī “Profesionālā diena”, kas 21. jūnijā, pasākumam noslēdzoties, aicināja kuratorus, dīlerus, kolekcionārus un māksliniekus uz savstarpēju diskusiju, centrējoties uz tādām tēmām kā projekta analīze, mākslinieku grāmatu prezentācija, diskusijas ar māksliniekiem utt. Kā liecina mediju pārstāsti, tad jau vernisāžas vakarā bijusi dzirdama kurnēšana par dalībnieku atlases kritērijiem un principiem. To bijis spiests uzklausīt Art Basel direktors 37 gadus vecais Semjuels Kellers, kurš diriģē arī Art Basel Miami Beach parādi. Kellers ir cilvēks, kura smaids esot panākumus sološs un kurš savu pienākumu sarakstu uzskaita, sakot: pakalpot, klausīties, vadīt, motivēt, komunicēt, analizēt, kritizēt, organizēt, mainīt, izvirzīt mērķus, riskēt un neuztvert pašam sevi pārlieku nopietni. Viņš visiem patīkot. • • • Tie, kas neiekļūst Art Basel, var mēģināt startēt uz vienlaikus ar megapasākumu notiekošo jaunās mākslas mesi Liste, kas gan oficiāli nav iekļauta Art Basel sekcijās, tomēr dzirdēts, ka tur nonākot ne viena vien izbrāķētā galerija. Lai arī spožuma un pompozitātes Liste ir krietni vien mazāk, lieli kuratori atsoļojot arī līdz šai no Messe Platz netālajai ēkai. Pārsteidzoši, bet šogad Liste piedāvāja neparasti daudz glezniecības, lai arī, par to runājot, varētu iegrimt pārdomās par dažiem iemesliem, kas šķir gribēšanu no varēšanas. Cenas svārstījās ap “padsmit” tūkstošiem. | |
| Atgriezties | |
