VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eiropas telpas apgūšana Stella Pelše Rīgas Tēlniecības kvadriennāle “Eiropas telpa / European Space” Kuratori Aigars Bikše un Kristaps Gulbis Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs, darbi un fotoreprodukcijas Rīgas pilsētvidē 2004. gada 1. maijs–1. augusts | |
| |
|
Pirmais un acumirklī konstatējamais secinājums – pēc skaita devītā Rīgas Tēlniecības kvadriennāle ir aizsoļojusi visai tālu no priekšstata par tēlniecības izstādi kā cietos, mūžīgos materiālos darinātu objektu skati. Kā aizkavējies sveiciens no modernisma abstraktās tēlniecības laikmeta uzlūkojams vien rumāņa Petera Ječas (Peter Jezca) bronzas darbs “Lodes sašķelšana”. Savukārt norvēģa Juna Gunnešena (Jon Gundersen) akmens tēlniecība – seno cilvēku akmens cirvji un akmens mobilie telefoni ar nosaukumu “Akmens sviediens no realitātes” – ir apceres vērta vien kā līdzekļi attiecībā pret mērķi, t.i., refleksiju par darbarīku metamorfozēm vēsturiskā procesa gaitā. Valda svaigi smaržojošs koks, visdažādākie sintētiskie materiāli plus redīmeidi un video. Diez vai šobrīd vēl būtu jāšaubās, ka respektējama teorētiskā bāze ļauj dēvēt par tēlniecību itin visu, kam vien piemīt trešā, telpiskā dimensija. Projektā iekļautais atskats uz 1950. gada situāciju abās dzelzs priekškara pusēs (lielformāta fotoreprodukciju stendi pilsētvidē) šai ziņā ir visai izglītojošs ekskurss reālisma un abstrakcionisma opozīcijas periodā. Lai gan toreiz valdīja ideoloģiski pamatota savstarpēja apkarošanās, tēlniecībai piemita vēl gluži tveramas konkrēta mākslas veida aprises. Saglabājot tēlniecības nosaukumu, kvadriennāles organizētāji tomēr piesaka zināmu interesi par šīs specifikas aprišu skaidrošanu un varbūt pat potenciālu atdzimšanu. FORMA: REDĪMEIDI UN ATRAKCIJAS Joprojām viens no drošākajiem ceļiem, kā atjaunot interesi par mākslas objektu, izrādās ikdienišķu, tātad skatītājam tuvu un pazīstamu, priekšmetu izmantojums, kā arī publikas iesaistīšana dažādās izdarībās. Ekes Veli (Ekke Väli) darbs “Izstādes laiks”, kas ieeju “Arsenāla” ekspozīcijā bija pārveidojis līdzīgu metro stacijai, liekot izmantot ieejas karti un pie izejas uzrādot pavadīto laiku, šķiet veiksmīgākais piemērs, kas vedina domāt par mākslas sfēras autonomiju un tās pozitīvo / negatīvo lomu šodienas kontekstā, šķērsojot fizisku robežu starp profāno un sakrālo izstādes telpu. Slovāku mākslinieku mērķī šaušanas atrakcija SEXYZ, Rišāra Fogē (Richard Fauguet) “Pingponga galds”, Pola un Annes Danielas Rodžersu (Paul and Anne Daniela Rodgers) instalācija “Karuselis” kuplināja gadatirgus noskaņu izstādē, vien tuvākā aplūkojumā liekot noskurināties par atsegtajiem karuseļa dzīvnieku skeletiem un galvaskausiem. Ginta Gabrāna darbs šoreiz apstājies pie “dzīvās skulptūras” tradīcijas, ļaujot skatītājam lauzīt galvu arī par visai elementāriem jautājumiem, kā liecina atsauksmju grāmata: 1) vai puisis stikla bumbā ir īsts; 2) ja īsts, vai viņu kāds arī nomaina? Pie atrakciju tipa darbiem, ko atļauts un pat vēlams izmēģināt, jāmin horvātu mākslinieces Vlastas Zaničas (Vlasta Zanic) “Personiskās pieredzes krēsls”. Tomēr gandrīz vai pavēlošā sievietes balss, kas lasa darba koncepciju un pasludina krēsla sagāšanu par sacelšanos pret ieradumu, iedomību, dogmatismu (vēl tikai trūkst – pret patriarhālo modernisma kanonu), nevilšus liek jautāt pretī: varbūt pasaule no taisni stāvoša krēsla pozīcijām tomēr ir labāk pārredzama? Krēslu tēma parādās arī Bosnijas un Hercegovinas mākslinieka Dalibora Nikoliča (Dalibor Nikolič) instalācijā “Sistēma nedarbojas”. Tomēr, ja cits citam galā, tādā kā bezsvara stāvoklī, sakabinātie krēsli jāsaprot kontekstā ar paskaidrojumu, ka tie simbolizē tukšos bārus un jaunatnes aizplūšanu no politiski un ekonomiski nestabilās Bosnijas, objekts galu galā pārvēršas sava komentāra ilustrācijā. SATURS: DABA UN VĒSTURE Samērā daudzi darbi tādā vai citādā veidā skar dabas un dabiskuma, dzīvības un augšanas tēmas, kurās neiztrūkst ekoloģiski piesitieni: Heteres Ekroidas (Heather Ackroyd) un Dena Hārvija (Dan Harvey) prakse apaudzēt ēkas ar zāli, Petra Mazūra (Petras Mazūras) “Bioteleskops” – sarežģīta konstrukcija trauslu augu izaudzēšanai nepiemērotos klimatiskos apstākļos, Ērika Samaha (Erik Samakh) suģestējošā audioinstalācija ar pašspēlējošām flautām koku lapotnēs, Dena Šipsaidsa (Dan Shipsides) plaši un dažādos medijos iemiesotais klinšu pārvarēšanas process, Nadīnes Rennertes (Nadine Rennert) dīvaini nedabiskās sintētisko materiālu ainavas; arī Mindauga Navaka (Mindaugas Navakas) un Františeka Skalas (Frantisek Skala) monumentālie objekti pilsētvidē asociējas ar aizvēsturisku dzīvnieku aprisēm. Aktualitātes ziņā hronoloģiski vienlaicīgā, bet mazliet citādi akcentētā interese par sociālu un politisku vēstījumu skaidri nolasāma darbos, kuru autori ir Mustafa Skopļaks (Mustafa Skopljak), Gorki Zuvela (Gorki Zuvela), Magdalena Abakanoviča (Magdalena Abakanowicz), Roza El-Hasana (Roza El-Hassan), El Perro un citi. Tomēr lielākoties interpretācija atduras pret konkrēta atšifrējuma ietvariem, nevilinot ar vēlreizēju atgriešanos un vedinot uz pasausi reģistrējošu izstādes uztveri. Šajā tematiskajā ievirzē ietverams arī skates laureātu – ungāru mākslinieku Andrāša Gālika (András Gálik) un Bālinta Havaša (Bálint Havas) jeb Little Warsaw – darbs “Marmora iela” – milzīgs, balts silikona reljefs, it kā ēkas fasādei novilkta āda ar saņurcītu klasisku portālu, uz kura antīka dieva pozā atzvēlies kāds neidentificēts (ie)karotājs ar ķiveri galvā. Antīkais mantojums patiesi ir traktējams kā savveida tērps, ko pielaikojuši dažādi politiskie režīmi, liekot svārstīties starp drūmām Eiropas norieta pārdomām un cerīgām mantojuma tālāknodošanas prognozēm.‘ (PAŠ)KOLONIZĒTĀ TELPA 5.–6. jūnijā Rīgas Ekonomikas augstskolā notika arī starptautiska konference “Kolonizētā telpa”, kuras dalībnieku atlasi kvadriennāles organizatori bija uzticējuši kuratoram Andersam Kreugeram (Anders Kreuger) no Zviedrijas. Tēmas aktualitāte starptautiskajā kontekstā nav apstrīdama – reti kura mākslas zinātnieku konference vai seminārs līdzās etnisko un seksuālo minoritāšu jautājumiem iztiek bez postkoloniālisma situācijas apskata. Kaut arī pirmā reakcija no postpadomju puses nereti ir smīns par “viņu” sadomātajām problēmām, šīs citādās prioritātes varētu tomēr vispirms rosināt izvērtēt nenoliedzamas vēsturiskā mantojuma atšķirības un kopīgās nākotnes perspektīvas. Līdzās pārsvarā kritizētajam Rietumu vērtību un dzīvesstila eksportam uz t.s. trešās pasaules valstīm un šī procesa ambivalentajām sekām šoreiz aktuāla bija arī izpratne par mākslinieku kā telpas kolonizētāju, resp., savu ideju un skatījuma ienesēju publiskajā telpā. Pasākuma kopējais raksturs provocēja arī pārdomas par līdzsvaru postpadomju un Rietumu mākslas telpas pārstāvībā – vairākums no teiktā bija rietumnieku versijas, ko var uzlūkot arī kā šejienes lokālās telpas kolonizēšanas paraugus. Tomēr nav noliedzams, ka šejienieši paši ir nemitīgi adoptējuši mākslas valodas elementu no “turienes”, kas atgādina bulgāru pētnieka Aleksandra Koseva slēdzienu par Austrumeiropas kultūru labprātīgo kolonizēšanos ar “svešu vērtību un civilizācijas modeļu importu” (Kiossev A. Notes on Self-Colonizing Cultures // After the Wall: Art and Culture in Post-Communist Europe / Ed. by B. Pejic and D. Elliot. – Stockholm: Moderna Museet, 1999. – P. 114). Šādu “paškolonizējošu” kultūru eksistence liek pārskatīt vienkāršotus kultūru izplatības modeļus, kas balstīti uz agresora / pakļautā attiecībām, izvirzot priekšplānā savstarpējas mijiedarbes versijas. Ar pašu kvadriennāli un tajā eksponēto mākslu šim pasākumam bija visai netiešs sakars – galvenais ieguvums bija iespēja iepazīties ar dažādās valstīs īstenotiem, galvenokārt sociāli orientētiem, komunikatīviem mākslas projektiem no kuratoru skatpunkta; dalībnieku vidū bija Karstens Hellers (Carsten Höller, Vācija/Zviedrija), Ute Meta Bauere (Ute Meta Bauer, Vācija), Annija Flečere (Annie Fletcher, Īrija/Holande), Antons Vidokls (Anton Vidokle, Krievija/ASV) un citi. Latviju pārstāvēja Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, informējot par projektu “re:publika” 2003. gadā. Katrā ziņā tā nebija teorētiski orientēta konference; vienīgais izņēmums bija angļu mākslas vēsturnieces un kritiķes Klēras Bišopas (Claire Bishop) priekšlasījums “Politiski saistīta māksla vai estētiski saistīta politika?”. Tas noteikti pelnītu plašāku rezonansi, pievēršoties teorētiskajām problēmām, ko raisa politiski “saistītas” jeb “angažētas” mākslas izvērtējums. Ja mākslas projekti, neraugoties uz šķietamajām publiskā “derīguma” pretenzijām, tomēr nav iecerēti kā sociālā darba aizstājējs (kā uzsvēra vairāki citi runātāji, mākslinieks nepretendē uz sociālā darbinieka nišu), jāsecina, ka veiksmes un kvalitātes kritēriji draud pilnībā izgaist, ja estētiski pamatoti spriedumi tiek noraidīti kā sociāli un politiski aktīvai pozīcijai neatbilstoši. Rezultātā “angažētā” māksla var kļūt par kultūras specifiskās jomas noārdītāju un politisko interešu kalponi. Visai interesantas bija arī diskusijas dalībnieku viedokļu atšķirības par sociāli angažēto mākslas projektu statusu – vai tie pašreiz jau ir institucionāli balstītas “lielstraumes” sastāvdaļa vai joprojām trausla un margināla minoritāte? No atbildes uz šo jautājumu vistiešākajā mērā atkarīgs spriedums par dažādu mākslas parādību kvalitāti, laikmetīgumu, aktualitāti un derīgumu. Pati izstāde nekādā ziņā nebija šādu radikālu komunikatīvu eksperimentu paraugs; tomēr vietējā kontekstā projekta kopējais vēriens (izdots arī divdaļīgs katalogs), iepazīstinot ar 25 valstu mākslinieku jaunākajiem meklējumiem “projām no tēlniecības” uz 50 gadu senas vēstures fona noteikti vērtējams kā produktīvs un dažā ziņā arī provokatīvs ieguldījums mūsdienu mākslas valodas daudzveidīgo dialektu un evolūcijas likumsakarību iepazīšanā. Šīgada Rīgas Tēlniecības kvadriennāle ar nosaukumu “Eiropas telpa / European Space” ir iegājusi starptautiskā apritē. Vismaz – tas bija pirmais mākslas pasākums Latvijā, par kuru jau laikus vēstīja populāri interneta ziņotāji, piemēram, mākslas pasaules nozīmīgākos pasākumus pārredzošais e-flux. Kas būtu ņemams vērā nākamam(iem) kvadriennāles kuratoram(iem), izvērtējot šīs organizēšanas laikā gūto pieredzi? Kāda kvadriennāle būtu vajadzīga pašai Rīgai, un uz kādu kvadriennāli te saskrietu interesenti no visas pasaules? Šos jautājumus žurnāla “Studija” redakcijā izrunāt centās šīs kvadriennāles kuratori Kristaps Gulbis un Aigars Bikše, mākslas zinātniece Ruta Čaupova, mākslinieks un kritiķis Vilnis Vējš. Saruna izvērtās gauži aktīva, un rezultātā radās dažas atziņas, kuras vērts kompaktā veidā pievienot Stellas Pelšes recenzijai. Kristaps Gulbis: Lai izstādi sagatavotu, mēs vairāk nekā divus gadus strādājām. Lai iesaistītu māksliniekus ar vārdu, ir jābūt gana ilgam sagatavošanās darbam. Hērsta šeit nebija tikai tāpēc, ka viņu pārpirka Hāga. Tomass Hiršhorns būtu te bijis, ja mēs viņu būtu uzrunājuši pusgadu ātrāk. Kāpēc gan nākamreiz nepiesaistīt kuratoru ar vārdu? Piemēram, Deividu Eliotu no Mori muzeja. Kāpēc ne? Ja ar to mēs varam pievērst Latvijai, Rīgai uzmanību. Tas pavērs durvis uz citiem pasākumiem arī latviešu māksliniekiem. Mērķi vienmēr vajag stādīt augstāku par iespējamo. Pašlaik svarīgi ir panākt, lai šie pazīstamie vārdi atbrauc uz Rīgu. Viņi visi ir atvērti sarunām, ja esi spējīgs ieinteresēt. Turpmākos gadus, kamēr Austrumeiropas tēma būs aktuāla, tas būs salīdzinoši viegli iespējams. Vēlāk kvadriennāles (varbūt triennāles?) mērķus varēs definēt tuvāk. Reāli skatoties, no šī brīža pēc astoņiem gadiem tie jau varētu būt nodefinēti. Šādu pasākumu gatavojot jāsaprot, ka tas ir svarīgs visai mākslas videi kopumā. Rīgas domes atsaucība būtu dabiska, jo – galu galā – liels pasākums pilsētā, kam tiek piesaistīta tūrisma plūsma, ir izdevīgs arī visai biznesa videi. Konferenci vadīt mēs aicinājām zviedru Andersu Kreugeru tieši tāpēc, lai būtu plašāks sarunas dalībnieku loks. Mēs dzīvojam izolācijā. Latvieši ir izolacionisti pēc savas dabas. Tomēr uzaicināt ārzemju kuratoru nevar kurš katrs. Konkursu sludināt vajadzētu pilsētai, un lai priekšlikumi nāktu arī no Igaunijas, Lietuvas utt. Galvenais, par ko visvairāk ir jādomā, manuprāt, tomēr ir jautājums par vizuālās mākslas prestižu Latvijā. Opera pie mums ir vienīgais pozitīvais funkcionējošais piemērs, kam ir prestižs sabiedrībā un sponsori – biznesa aprindās. Lai tādu pasākumu kā kvadriennāle uzturētu kā tradīciju, ir jāpanāk, lai vizuālajai mākslai būtu prestižs. Daudzas izstādes pie mums pastāv it kā tikai profesionāļiem. Jo – pārējie visi skaitās muļķi. Ja tāda attieksme netiks pārvarēta, ja process netiks padarīts atvērtāks, arī naudu piesaistīt būs neiespējami. Un tāds stāvoklis ir visā Austrumeiropā. Ja ar cilvēkiem runājas, viņi noskaņojas pozitīvi. Cilvēki ir agresīvi pret to, ko nepazīst un nesaprot. Vilnis Vējš: Vizuālās mākslas ir ļoti nepateicīgā stāvoklī. Nav ne laikmetīgās mākslas muzeja, ne kārtīgas izstāžu zāles. Tāpēc visas laikmetīgās mākslas izstādes veidojas vairāk vai mazāk marginālas. No vienas kvadriennāles rīkotājiem nevar gaidīt brīnumus, ja apkārt nav tīklojuma, nav atbalsta – visu laiku apskatāmas izstādes, informācija utt. Viena parāde pati iestrēgst savā telpā. Bet, lai izteiktu jebkuru aicinājumu, kaut kas ir jāpiedāvā. Jābūt kādai idejai. Nosacījumiem. Svarīgi, ar ko izstāde tevi uzrunā. Vai tā cenšas iepozicionēties globālajā tirgū vai piedāvā kādu mākslinieku – tā ir profesionāļiem orientēta tēma. Pārējos iespējams uzrunāt ar skaidru idejisku vēstījumu. Vārds vai nevārds viņiem ir nākamās pakāpes jautājums. Tāda tikai pie mums vēl joprojām aktuāla tēma kā mākslas veida robežas (ja runājam par tēlniecību kā izejas punktu) ar šo kvadriennāli ir izsmelta. Ruta Čaupova: Pašlaik, uz gadsimtu robežas, tēlniecība ir ļoti atvērta zona. Mums jāskatās uz to, kādi ir resursi. Rīga pati ir kolosāls resurss. Vēlreiz gribu uzsvērt – pilsētvidē ekspozīcija vienmēr būs interesanta, vienmēr būs intriģējoša cilvēkam, kurš strādā ar formu, ar kaut kādu materialitāti. Izstāžu zāle var būt piedeva, kur parādās kas specifiskāks. Manuprāt, interesantākais varētu būt skate, kur dažādas vizuālās mākslas parādības, izpausmes pozicionētos vidē. Rīgas vide vienmēr būs aizraujoša. Katrā ziņā ir jārēķinās arī ar to, ka postsociālisma blokā mākslas vidē izteikta ir šī sašķeltā sabiedrība – tradicionālisti un jaunās mākslas piekritēji. Populārs vārds, augsta ranga mākslinieka piedalīšanās iedarbojas ne tikai uz publiku, bet arī uz profesionāļiem – tas ir signāls, ka pasākums ir nopietns. Zviedriem uz to, lai pozicionētu savus māksliniekus, strādā vesels institūts. Bez izpildītājiem, kas stāv aiz kuratoriem, arī nekas nenotiek. Šeit svarīgas ir iestrādes. Aigars Bikše: Mēs sākām ar budžeta nulli. Pareizākais variants būtu valstij un pilsētai pēc gada rīkot konkursu ar pamatbudžetu, lai kuratori vai organizācija varētu sākt strādāt. Tas, ka šogad strādājusī grupa ir ar labu pieredzi, nenozīmē, ka konkursā nevarētu uzvarēt cits ar savu pieredzi. Konkursam jābūt ļoti caurspīdīgam. Tas ir ļoti liels pasākums. Jābūt vislabākajiem. Ir arī Laikmetīgās mākslas centrs, ir RIXC, kas apliecinājuši sevi kā labas menedžmenta vienības. Vajag to nosaukt par Rīgas kvadriennāli neprecizējot. Ar pamatizstādi pilsētvidē, bet izstāžu zāle, teiksim, “Arsenālā” u.c. varētu būt vieta dokumentācijai, laboratorijai, kur cilvēks atnāk kaut ko uzzināt vairāk. | |
| Atgriezties | |
