VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| sākotnējs bezgrēka stāvoklis. sieviete ainavā Elita Ansone | |
| |
| Zīgmunds Freids1, pētot kokaīna īpašības, atklāja tā anestezējošo
iedarbību. Ap to pašu laiku, 19. gs. beigās, radās virkne mākslas
virzienu, ar kuriem pēc simt gadiem sasauksies gleznotājas Ilzes
Avotiņas māksla. No jauno virzienu pārstāvjiem it īpaši simbolisti
novērtēja kokaīna “terapeitiskās īpašības”. Avotiņai narkotisku efektu
sniedz daba – tā ir nesalīdzināmi veselīgāka izvēle. Taču dabai un
kokaīnam ir līdzība – gan apziņas stāvokļa paplašināšanā, gan atkarības
iegūšanā. Avotiņai glezniecība ir dzīvesveids: radošais piepildījums, filozofija, profesija, darbs, iztika, pati dzīve. Es domāju, ka bez glezniecības viņa nevar – te arī tā atkarība. Kaut gan Ilzes piepildījums ir arī divās meitās – Katrīnā un Kristīnē Luīzē, arī gleznotājās. “Gleznošana man ir kā ļaušanās kādai augstākai varai, kā vīrietis mīl sievieti, kā māte mīl bērnu, kā dārzā uzplaukst zieds.”2 Ilze pati ir tēls. Sieviete kā krāšņs zieds ainavā. Sieviete pilsētā, uz kuru garāmgājēji atskatās, lai priecātos. Eksotiskākā izstāžu atklāšanu būtne. Neskaitāmu cepuru īpašniece. Ekscentrisku tērpu valkātāja. Lieliska fotomodele. Viņa piešķir vērību ikvienai detaļai, viss ir svarīgi. Cilvēku attiecības, sarunas, darāmie darbi. Visam ir nozīme. Gleznām rāmjus viņa pieskaņo kā sev kleitas. Un viņas personālizstāde Valsts Mākslas muzejā “Mainīgi nemainīgais” nopelnījusi ārkārtīgi greznus, zeltītus ietvarus. Par muzejisku dārgumu padarīts ikviens no eksponātiem. Pāršķirstot milzīgu kaudzi ar trīsdesmit gadu garumā Ilzes Avotiņas arhīvā krātiem avīžizgriezumiem par piedalīšanos dažādās izstādēs, vienā atrodu: “Man ir fantastisks kontakts ar dabu. Es pat nejūtu, ka gleznoju. Kad esmu izdomājusies un iekšēji izrunājusies, es pēkšņi attopos, ka laikam esmu gleznojusi.”3 Lielākoties rakstos un intervijās stāsti par gleznošanu saistīti ar Avotiņu ģimenes lauku mājām Kalna Murēniem Liezēres pagastā. Ar vasaras rītu saules gaismas impresijām. Ar gleznošanu pretgaismā, ar sakāpinātu dabas izjūtu. Stāsts par īpašo stāvokli, kādu iespējams sasniegt dabā, kas pilna skaņām – sienāžu, dunduru, mušu un odu zumēšanas, kur katram kokam un zālītei ir cita enerģija, kur viss virmo un ir dzīvības pārpilns, vedina domāt par meditatīvu transa stāvokli, kādu iespējams iegūt, atdodot sevi visam tam trakumam, kas auglīgā vasaras dienā notiek. Citātā no maza rakstiņa atklājas, ka gleznošana stāvoklī, kas iekļaujas dabas pulsācijas ritmikā, iziet ārpus sevis paškontroles. Un tas savukārt liek atcerēties pirmo cilvēku, kas pētīja neapzināto psihes sfēru. Viņam jāpateicas, ka zinām par cilvēka zemapziņu un tās ietekmi uz cilvēka rīcību. Freida uzskatu par seksualitātes nozīmi cilvēka psihes stāvokļos paplašināja viņa jaunākais kolēģis Jungs4. Taču abi sastrīdējās, jo Jungs līdzvērtīgi seksualitātes nozīmei nostādīja reliģijas un sapņu simboliku, filozofiskos un mistiskos aspektus. Bet psihi Jungs uzskatīja par pašregulējošos sistēmu, un šajā aspektā, pēc manām domām, Ilze Avotiņa intuitīvi izvēlējusies savai jūtīgajai būtībai terapeitisku glezniecības filozofiju. Simtprocentīgi pozitīva attieksme pret pasauli, mīlestība uz tuvāko un spēka smelšanās dabā. Ilze Avotiņa gleznojusi žanra ainas, portretus, ainavas, klusās dabas, aktus. Žanru robežās darbi komponēti tradicionāli, pat kanoniski. Astoņdesmitajos gados viņas ģimenes locekļi mājīgās situācijās parādās interjeros un ainavā, portretu modeļi ir draugi, tuvākie cilvēki, meitas un kaķi, klusajās dabās – ķirbji, krūzes, ziedi, ainavās – mežs, pļava, dārzs, fantastisks ezers, arī pilsēta un akti. No kompozīcijas un stāstījuma viedokļa tajās nav nekā jauna, taču Avotiņas glezniecība ir unikāla latviešu mākslas kontekstā. Eksotiski košs zieds, kas savā spilgtumā izceļas uz apkārtējās klusināti noskaņotās dabas fona. 1979. gadā, kad Ilze beidza Latvijas Mākslas akadēmiju5, jauno mākslinieku vidū bija vērojama aizraušanās ar franču modernistiem, postimpresionistiem un impresionistiem. Impresionisms bija pirmais Rietumu mākslas virziens, kas tika “ielaists” Padomju savienībā. No impresionisma Avotiņa aizguva gaismas nozīmi un ņirbošo gaismēnu rakstu gleznas plaknē. Taču viņas radošo sākumu iezīmē nabistiem raksturīgais piesātināto pustoņu kolorīts un vienkāršās ikdienas garīgums un intimitāte, kam piešķirta arī simboliska nozīme. “Svētdiena” (1981) un “Matu ķemmēšana” 6 (1982) ‘ pauž attēloto darbību jēgpilnu sakrālumu, apskaidrotu mieru, kas ietiecas pat renesanses ideālu laukā. Virkne astoņdesmito un deviņdesmito gadu portretu veidoti kā ornamentālas kompozīcijas plaknē, kas apvelta glezniecību ar dekoratīvu pašvērtību, piemēram, “Veltījums skolotājam” (1985–1993), “Pašportrets” (1987). Līdztekus šiem viengabalainos laukumos komponētajiem darbiem radās ainavas un žanra gleznas ar ņirbošu impresionistisku pasauli. Ainava tiek ornamentēta. Lapotnes, zarus, kokus veido tumšs konturējums, kura iekšpusē mirdz gaisma. Veidojas fantastiskas ainas, hiperbolizēta pasaule, kas skatītājam sniedz sapņa, vīzijas vai pasakas iespaidu. 1988. gada darbā “Skūpsts” koncentrējas Avotiņas astoņdesmito gadu radošās desmitgades esence. Eksotiska meža skats, kur viss vibrē, viļņveidīgi līgojas, optiski saplūstot, gleznas centrā koncentrē neizturamu kāpinājumu. Galvu reibinošs sirreāls nekurienes skats. Metafora atdevīga skūpsta bezlaika un bezsvara sajūtai. Pieļaujams, ka saules raidītajiem impulsiem, kad visa atmosfēra vibrē, ir ne tikai optisks efekts, bet tie modina arī erotisku jutību. 1991. gadā no Parīzes Avotiņa atveda divus trauciņus zaļā un sarkanā luminiscējošā akrila. 1992. gadā tapa glezna “Saldā smarža”. Tajā zaļā un sarkanā kontrasts cērt acīs, un no krāsas intensitātes viedokļa ar šo gleznu Avotiņa pārspēja franču fovistus, kur nu vēl postimpresionistus. Viņas jaunais darbu kolorīts drīzāk noveda pie sirreālistu formulētā mērķa – uzgleznot sapni, neparastu apziņas stāvokli, kaut vai halucinācijas, lai varētu pieskarties zemapziņas noslēpumiem. Pati dabas, apkārtnes vai kāda notikuma uzgleznošana vēl nav mērķis, mērķis ir pētīt intīmo, pulsējošo iekšējo cilvēka pasauli vienotībā ar kosmiskiem ritmiem. “Saldās smaržas” sakaitētais kolorīts – sarkana sieviete uz zaļas papardes fona – spoži uzsāka jaunu periodu Avotiņas glezniecībā. Pēc desmit gadiem – 2002. un 2003. gadā – tapa vēl divi darbi, izveidojot triptihu – himnu jaunībai un mīlestībai. Deviņdesmitajos gados Avotiņa ražīgi strādāja pie ainavām. Tās nav vienkārši dabasskati. Viņas ainavu vēsts sakņojas tādā kā dabas dzīvības filozofijā. Pie tās viņa nonākusi personiskās pieredzes ceļā. No satura viedokļa ainavas iespējams traktēt simboliski kā dzīvās pasaules ainas. Tām ir pārpasaulīga, kosmiska dimensija. Spirālītes ņirb, punktiņi pulsē, atmosfēra virmo, pasaule elpo. Savā ziņā tā ir mistiska attieksme pret dabu, iracionāli balstīta intuitīvā uztverē. Daba ir liela, neizdibināma, dzīva būtne. Tāpat kā kosmoss. Īpašu pieredzi devusi gleznošana rīta stundās: “(..) rasas lāsei sastopoties ar saules staru, kaut kas notiek, it kā pasauļu sistēmas savienotos un apmainītos ar informāciju.”7 Pagāniska dabas pielūgsme labi nolasāma tūkstošgades mijas darbā – ”Saulgriežus jaunajam gadsimtam” (2000). Kādas senas cilts rituāla deja ap ugunskuru. Tumša, zvaigžņota nakts, ugunskura liesma kā gaismas stabs ar dzirksteļu plūsmu uzšaujas debesīs, savienojoties ar izplatījumu. Ezotera mistika kopā ar cilvēciskām gaidām un cerībām. Jaunās tūkstošgades Avotiņas glezniecībā visai bieži sāka parādīties simboliskām detaļām noslogoti gleznojumi. Darbā “Sargeņģelis” (2002), simbolu attiecībām pievienojas arī postmoderna citēšana: Leonardo eņģelis un ēģiptiešu zaķis, viduslaiku pils un visam pāri florāls ornaments, – tas viss veido sarežģītu rēbusu par tēmu “dzīvnieku sargeņģelis medību laikā”. Darbi, kuros ikviens elements satur simbolisku nozīmi, radās dažādu galeriju rīkotām tematiskām izstādēm. Šogad kā pēdējais tapis veltījums sieram – glezna “Veltījums saulgriežiem un sieram”. Pasaules telpā, protams, eksistē arī cilvēks. Koncentrēt uzmanību uz cilvēka ķermeniskās pastāvēšanas izpausmēm mākslinieci rosināja figurālās glezniecības izstāde Valsts Mākslas muzejā “Esības prieks” (1999). Tajā parādījās akti, kuros ņirboņa un ornamentālisms izzuda, atgriezās fovistisks laukumu nodalījums, shematiski vienkāršāks un lineārāks gleznošanas veids. Joprojām intensīvajā kolorītā modeļi kā fosforizēti elementi luminiscējoši izgaismojās, izstarojot sevī koncentrēto enerģiju. Cilvēka ķermeniskās nozīmes izcēlums vitāli nīkuļojošajā sabiedrībā bija veselīgs. Avotiņas ideālu pasaulē nav vietas ikdienas raizēm un sadzīves prozai. 2000. gadā viņa uzgleznoja paradīzes ainavu – astoņus metrus garu frīzi “Ezera skūpsts”. Fantastiska, gaiša, plaša ainava. Īsta laimes zeme. Krītaini gaišzilais un dzeltenīgais kolorīts rada ireālas vīzijas efektu. Taču ezers ir reāls, tas atrodas pie mākslinieces lauku mājām. Gleznā tas simbolizē dzīves laimīgos brīžus. Avotiņa atceras viegluma sajūtu, to gleznojot. Absolūts pozitīvisms, iekļaujot dabā vislabāko, ko vien cilvēks var atcerēties, – bērnības atmiņas, visas labās izjūtas un pieredzi. Apzināta pozitīva uzdevuma izvēle ir kā mantru skaitīšana, kad, atkārtojot vienu un to pašu skaņu, tās jēga summējas, rezultātā topot par īstenību. Sapņu simbolikā ezers nozīmē sievišķo vai neapzināto, bet arhetipiski tā ir vieta, kur dzīvo pazemes būtnes – fejas, elfi, nimfas un ūdens gari, kas apbur cilvēkus. Gleznā spēcīgi jūtams zemapziņas diktāts tās tapšanā. Avotiņa sižetu un žanru izvēli nekad nepamato konceptuāli, viņas dārzi, meži un ezeri rodas, kāda sākotnēja bezgrēka stāvokļa ierosināti. Spēja patiesi priecāties, brīnīties par dabas krāšņumu, skaidri nošķirt labu no ļauna, apliecina Ilzes Avotiņas izvēli par ceļu uz tīrāku garīgās attīstības līmeni. | |
| Atgriezties | |
