VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Komunikācijas ABC postmodernajiem supertekstiem Inga Šteimane, "Forums", īpaši "Studijai" | |
| |
| Nākamgad Francijā būs kultūras dienas – "Pārsteidzošā Latvija". Šī
diskusija labi piedien festivāla rosinošajai un pat divdomīgajai
retorikai. Sarunā, šķiet, jēdziens "kapitālisms" palaikam ir teju
profesionālisma sinonīms, bet Vaira Vīķe-Freiberga iecelta svēto kārtā,
un tāpēc viņas "adresei" ir jāpieņem visi "sūtījumi". Man aiz
muguras visu sarunas laiku plūda likteņupe Daugava un tās krastā lēni
mira 1905. gada muižu dedzinātājs. Iespējams, šis patētiskais sižets
ietekmēja arī manus lieliskos sarunu biedrus, ar kuriem kopā pavadīju
vienu no garākajām un mobilākajām sava mūža stundām: filozofu Normundu
Kozlovu un mediju sociologu Sergeju
Kruku. Uzdevumu tērzēt par mākslu un komunikāciju pavisam drīz aizēnoja komunikācija par komunikāciju. Un par šo valsti. Inga Šteimane: Kā īsti radās komunikācijas patoss pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs? Vai šis patoss nav astoņdesmitajos sakonstruēta paradigma, kuras uzdevums bija paust vienīgo pārliecinošo ticību... liberālismam? Sergejs Kruks: Vai māksla nav speciāli veidota paradigma? Inga Šteimane: Noteikti ir. Sergejs Kruks: Kā mēs definējam jēdzienus, kas ir primārais – māksla vai komunikācija? Inga Šteimane: Es gribētu šo sarunu sākt "bez mākslas", jo komunikācija astoņdesmito gadu beigās, bet sevišķi deviņdesmitajos ienāca kā mākslas tēma un mākslas sižets. Ja māksla ir īstenības spogulis visplašākajā un arī abstraktākajā nozīmē, es gribētu dzirdēt jūsu – sabiedrības pētnieku – domas: kā un kāpēc radās komunikācijas patoss? Normunds Kozlovs: Manuprāt, tas viss nāk no apgaismības uzstādījuma. Komunikācija politiskajā sfērā kļūst primāra – tagad mēs varēsim visu izrunāt un caur to konstruēt savas kopdzīves apstākļus. Inga Šteimane: Bet kāpēc komunikācija ieguva "vadošā mūsdienīguma" tēlu? Sergejs Kruks: Paplašinājās lemt tiesīgo subjektu loks, tāpēc arī mainījās komunikācijas veids. Bet vispār komunikācija vienmēr ir bijusi, vienmēr pastāvējusi vajadzība pēc kopdzīves simboliskas organizācijas – vai tā ir reliģija, sakrālā arhitektūra vai ikona, kuras klātbūtne nodrošina pārliecību par to, ka ārpasaulīgi spēki mūs uzrauga un mums jāuzvedas labi, lai turpmāk baudītu viņu labo attieksmi. Līdz ar industrializācijas laiku tradicionālā sabiedrība izirst, tas, ko Liotārs sauc par lielajiem stāstījumiem, zaudē sakrālas, sabiedrību saliedējošas informācijas nesēja lomu. Vienreiz izveidotie lielajie stāstījumi – miti, pasakas, Bībele, zaudē savu ekskluzīvo spēku un tiesības skaidrot spēku. Tagad nevis viena liela, senatnē definēta patiesība nosaka mūsu dzīvi, bet mēs katru brīdi uz vietas veidojam mūsu atsevišķās patiesības. Inga Šteimane: Kāpēc, subjektiem komunicējot savā starpā, rodas konceptuāls komunikācijas patoss atšķirībā no komunikācijas, teiksim, ar Dievu, kas bija eksistenciāli nepieciešama, dabiska? Normunds Kozlovs: Ingmars Bergmans filmas "Persona" priekšvārdā dod spēcīgu metaforu sapņu zudumam, tas sasaucas ar Sergeja teikto: ir palikusi čūskas āda, kas haotiski kustas, bet pašas čūskas vairs nav, jo skudras sen tai izēdušas iekšas. Skudras turpina čūsku kustināt. Tā ir spēcīga metafora mūsdienu mākslas situācijai. Inga Šteimane: Vai tu šo savu lielisko metaforu varētu attiecināt arī uz sabiedrību kā ķermeni? Normunds Kozlovs: Sabiedrības kopienas ir dažādas. Lielā tukšuma sajūtu brīnišķi demonstrē tāds skatuves mākslinieks kā Merilins Mensons vai Deivids Linčs savās filmās – aiz mediētās, plastikas atkritumus ražojošās civilizācijas atrodas dēmonisks tukšums. Inga Šteimane: Kas ir tukšums? Par kāda satura neesamību ir runa, ja tu saki – sapņu zudums? Normunds Kozlovs: Manuprāt, mediētā civilizācija mēģina atgriezties pie dabiskuma. Tā jūt, ka aizgājusi neceļus, un notiek haotiski garīgās vertikāles meklējumi. Inga Šteimane: Garīgā vertikāle un šajā gadījumā arī sapņi – vai tas ir Dievs? Sergejs Kruks: Manuprāt, garīgā vertikāle bijusi šķība. Tiek uzskatīts, ka tagadnē notiekošais ir kaut kas slikts, samākslots un tukšs un jāatgriežas pie antīkā. Vai mēs aizstāvam mākslu kā objektu, kam obligāti ir jābūt un ko nedrīkst aizskart, kritizēt? Kāpēc māksla uzurpējusi tiesības būt par šo vertikāli? Kas mākslai dod šādas tiesības? Inga Šteimane: Vai jums kā komunikācijas sociologam un arī kā sabiedrības loceklim šķiet, ka mākslai ir šādas pozīcijas? Ka tā spējusi uzurpēt garīgās vertikāles lomu? Sergejs Kruks: Par to runā daudz un problēmu saskata tajā, ka cilvēki noraida “augstās vērtības”, kuras pauž “augstā māksla”. Es nezinu, vai māksla pati to spējusi vai svarīgāka loma te valsts varas deleģētai mākslas funkcijai. Inga Šteimane: Jūs to attiecināt uz padomju laiku vai plašāk? Sergejs Kruks: Tas nav tikai padomju laiks, tā tas ir kopš renesanses, kad radās mākslinieka koncepcija. Līdz renesansei mākslinieks bija amatnieks. Mākslas autonomizācija sākās 16. gadsimtā, kad Florencē skulptori tika nošķirti no amatnieku brālības. Kad romantisma laikmetā industrializācijas procesā sāka saskatīt tradicionālās sabiedrības iziršanas briesmas, tad māksliniekiem, dzejniekiem un rakstniekiem piešķīra spēju ieraudzīt īsto garīgumu un dot to cilvēkiem, sabiedrībai. Mākslinieks parādās kā apbrīnas vērta personība, kura nes garīgumu. Nu un tad marksisms ar jaunā cilvēka radīšanas, jaunās pasaules veidošanas idejām. Kā izveidot jaunu pasauli? Cilvēks ir jāpiespiež mainīties. Mākslinieks noder kā jaunas skices, jauna šablona konstruktors. Inga Šteimane: Bet paralēli sociālajai, laicīgajai paradigmai eksistē sakrālā, kristīgā, un no mākslas puses raugoties... Normunds Kozlovs: Tas ir skaidrs, ka Rietumu civilizācija ir attīstījusies divu nāvju ēnā – Sokrata un Jēzus pie krusta. Un mēs nepārtraukti revitalizējam šos konceptus. Bet interesanti, ka kristīgais universālisms, kas pretstatījis sevi partikulārismam un tradicionālismam, ir joprojām valdošais sabiedrības diskurss. Šis neoliberālais diskurss, kas mēģina visus pārveidot pēc savas patikas. Kapitālisma loģika, pašreiz aktuālā postfordiskā tīklojuma un plūsmu loģika, liecina par kapitāla totālu mobilitāti, tāpat kā mobilas ir galvenās tā preces – virtualitāti ražojošā pārvietojamā elektronika. Nākamais – padarīt cilvēku par totālu mobilu vienību, par image making machine. Pret to, protams, iestājas identitātes veidojošā opozīcija, kas mēģina atkal kultivēt antiapgaismojošo tradicionālismu. Sergejs Kruks: Vispirms tiek izirdināta mūsu identitāte, tiek sacīts, ka identitātes nav, un piedāvāts: mēs jums uzbūvēsim. Vīriešiem iestāsta, ka maskulinitāte ir pa galam un vīrišķību var glābt tikai veikalā. Normunds Kozlovs: Un tas rada pretsparu. Antiapgaismojošais neokonservatīvais uzskats radikāli noliedz jebkādu universālismu, redzot aiz tā, kā Nīče saka, "cilvēcīgo, pārāk cilvēcīgo". Un mēģina vārdus atkal "piesprādzēt" lietām. Fuko epistēmiskums... un viņš ļoti bieži kultūras kodā ieraksta radikālu neiecietību, kas ir pretēja globālajai cilvēktiesību politekonomijai. Mākslinieka lomu es redzu tā, ka viņš mēģina uztvert konfliktējošo nozīmju pasauļu robežas un veģetēt uz šo robežu pamata, tādējādi pārnesot šīs jēgas un nozīmes no vienas puses uz otru... Sergejs Kruks: ...un perfekti iekļaujoties kapitālistiskajā ražošanā, sistēmā, ko viņš tiecas kritizēt. Normunds Kozlovs: Jā, protams. Sergejs Kruks: Pārspīlējot var teikt, ka mākslinieks pats ar savu darbu uztur šo "netaisnīgo" kapitālismu. Inga Šteimane: Nu lūk, te parādās komunikācija, kas, šķiet, nav nekas vairāk kā mākslas tēma, sižets. Es varbūt pirmo jautājumu uzdevu pārāk pēkšņi, bet tagad sarunā esam nonākuši pie tā, ka komunikācijas patoss, kas parādās mākslā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, nav nekas cits kā kapitālisma attīstības ģenerēts komunikācijas patoss. Māksla ilustrē komunikāciju starp subjektiem, komunikāciju starp nozīmju pasaulēm, mobilitāti... Normunds Kozlovs: Un pamatjēga, atļaušos atkal citēt Bergmanu, ir aizpildīt cilvēku brīvo laiku. Patērētājs kļūst arvien nervozāks, tiklīdz vairs nav pie stanoka. Tikko kā viņam parādās brīvais laiks, viņš ātri jāpieslēdz. Inga Šteimane: Manuprāt, komunikācija iemieso arī žesta faktūru mākslā. Žesta faktūru, piemēram, ekspresionisma žestam līdzīgā izpratnē. Žests kā darbošanās metafora, kā tikko te minētās nervozās pasaules, nervozā patērētāja metafora. Sergejs Kruks: Jā, komunikāciju var saukt par žesta metaforu. Inga Šteimane: Aktivitātes un hiperaktivitātes metafora. Normunds Kozlovs: Komunikācija ir arī glaudošās, dialoģiskās darbības metafora – medium is the massage, kas ir parafrāze no Maklūena medium is the message. Masāža ilustrē kiborga, kibernētiskā organisma dzimšanu. Mediji, ar kuriem mēs rīvējam cits citu, var kādā brīdī tikt pārdozēti un sāpīgi paiet zem ādas. Pārdozētā komunikācija. Un tas rada tāda tipa lietas kā islāmiskais fundamentālisms. Inga Šteimane: Vai pārāk bieži komunikatīvās jeb mediju mākslas jēgu nevar reducēt līdz attiecīgā medija izmantošanai mākslā tīri tehniski? Normunds Kozlovs: Tas tā ir, un tāpēc jau Kuļiks saka: to lick or to bite. Māksla pēc definīcijas ir kultūrdialoga iedibināšana, tūrisma, nevis terorisma veicināšana. Māksla it kā nogludina kontūras, kodu asās šķautnes un iefasē to patērējamā formātā. Tas ir tas, kā kapitālisms pārvērš zinātni par tehniku, mākslu par kultūru, mīlu par seksualitāti. Viss tiek kvantificēts un iefasēts. Inga Šteimane: Bet pamēģini publiski apmainīties ar produktu, ko nevar definēt. Tu vari apmainīties ar kaut ko tipiskāku, piemēram, ar seksualitātes pieredzi, bet nevar plaši un saprotami komunicēt par mīlestības pieredzi... Ja komunikācija ir izdzīvošanas vārdā, tad iefasēšana – komunikācijas vārdā. Sergejs Kruks: Jādefinē papildu vērtības. Viena no tām ir simboliskā vērtība – jaunu parādību, tās pašas komunikācijas vai jauno mediju iepakošana simboliskā rāmī: man ne tikai jālieto dators, bet jāsaprot, kāpēc es to daru un kas ar mani notiek, vai es kaut ko zaudēju vai iegūstu. Inga Šteimane: Tas izklausās ļoti vienkārši. Sergejs Kruks: Dzīve ir vienkārša. Inga Šteimane: ZTR fāzes. Sergejs Kruks: Tehnoloģija attīstās daudz ātrāk, turpretī mūsu adaptācijas spējas ir daudz lēnākas. Vēl ir jāatbild uz jautājumu, kālab mums vajag šo jauno “verķi”. Inga Šteimane: Patērēšanas fāzes... Sergejs Kruks: Sākumā mēs lietas uztveram tehnoloģiska determinisma ietvarā – par ideoloģijas galu, piemēram, runāja jau piecdesmitajos gados, pateicoties kibernētikai un tehnokrātijai, kas ienāca arī Padomju savienībā. Hruščova "atkusnis" bija tik veiksmīgs arī tāpēc, ka "fizika un ķīmija mums palīdzēs uzbūvēt komunismu". Normunds Kozlovs: Vai tas ir tikai Hruščova laiks? Revolucionārus fascinēja tieši zinātniskums: ir Padomju savienība, kur ir [zinātniski – I. Š.] "svētie" raksti, "svētā" teorija, kas parodē kristīgo eshatoloģismu, kur zaudētā paradīze tiek atgūta ar mesijas – proletariāta atnākšanu. Un tūkstošgades valsts iestājās. Sergejs Kruks: Šo attieksmi veidoja jau industriālisms. Bet zinātnes novērtēšana notiek tikai piecdesmitajos gados. Sākumā vajadzēja gan ģenētiku, gan kibernētiku, gan socioloģiju noraidīt, lai Hruščova laikā tas iegūtu komunisma instrumenta jēgu. Un tas pats noticis pēdējo gadu desmitā ar medijiem, ar digitālo komunikāciju. Atkal ideoloģijas gals, jo internets vienošot visas tautas, pat Ķīnā ātri uzplauks demokrātija, tāpēc ka visi ir saslēgti vienotā tīklā. Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Inga Šteimane: Mediju māksla šo ideju ilustrē – vajag tikai komunicēt, un būs labāk. Nepārzinu pašu mediju mākslinieku skrupulozi veidoto mediju mākslas un kultūras vēsturi, bet gados piecpadsmit tā būtiski nav mainījusi mākslas tēla komunikatīvos aspektus. Sergejs Kruks: Māksla centās apgūt jaunu mediju, jaunus izteiksmes līdzekļus. Arī televīzija kādreiz bijusi vienkārši “radio ar bildi”. Normunds Kozlovs: Man šķiet, ka internets ir kā tāda liela metafora postmodernajai situācijai, kur viss var tikt savienots ar visu hipertekstā. Būtībā tā ir datu banka, kas mākslas poētisko dimensiju eliminē. Inga Šteimane: Un mākslu nosaka vien laiks vai – pareizāk – dedlains, kas uz mirkli nofotografē situāciju? Kā Rortijs raksta, ka diskusija ir bezgalīga, bet laiku pa laikam kādā brīdī kaut kas tiek reģistrēts. Es to saprotu kā dedlainu, kas objektivizē procesu. Normunds Kozlovs: Hēgelis saka, ka laikmeta gars – Zeitgeist – ir ļoti viltīgs. Kas ir rezultāti? ‘ Inga Šteimane: Es gribētu pievērsties mūsu sabiedrības komunikācijas paradumiem, komunikācijas tradīcijām. Latvijas mediju mākslai deviņdesmitajos gados, kas tematizēja komunikāciju, manuprāt, nebija saistības ar vietējās sabiedrības komunikācijas tradīcijām. Komunikācija kā sižets tika importēta. Normunds Kozlovs: Ļoti daudz kas tika importēts! Pirmām kārtām imports skāra manipulatīvās mārketinga tehnoloģijas, kas Rietumos bija attīstījušās paralēli ar kolektīvās pretošanās – resistance – formām. Šeit cilvēki nav attīstījuši pretošanos, un parasti – cik naudas tiek ieguldīts kampaņā, proporcionāli tik daudz balsu arī no viņiem tiek iegūts. Inga Šteimane: Sergejs pieminēja lielos naratīvus sarunas sākumā. Normunds tikko minēja internetu kā metaforu. Vai tehnoloģija – internets – Latvijas sabiedrībā un mākslā pirmām kārtām netika uztverta kā viens šāds liels naratīvs, mūsdienīguma identitātes metafora? Spēka pozīcija? Sergejs Kruks: Mediji piedāvāja un prasīja jaunus savstarpējo attiecību un saziņas modeļus, kas nebija raksturīgi Latvijas sabiedrībā. Politisku apstākļu dēļ te nebija iespējama ne atklāta komunikācija, ne eksplicītu jeb atklātu tekstu veidošana. Latvieši runāja ar “savējiem, kas sapratīs” nesaprotamos tekstos. Otrkārt, izskatās, ka mūsu varas elite (politiskā, kultūras, mediju) uztver savu auditoriju kā vienveidīgu masu, kurai ir vienveidīgas vajadzības un kura vienādi reaģē uz vēstījumiem. Šāda komunikāciju filozofija ir pretrunā ar jauno mediju iespējām un prasībām – vēstījumiem ir jābūt daudzveidīgiem, tādiem, kas domāti dažādām auditorijām. Inga Šteimane: Tas automātiski rada arī satura problēmu. Ne tikai mākslā. Sergejs Kruks: Satura problēma mākslā varbūt saistīta arī ar mītu par mākslinieku, kas mākslas darbā iekodējis ļoti nozīmīgu saturu, un mums tas noteikti jāatkodē. Tieši tas, ko mākslinieks gribējis. Un bremzētas tiek indivīda iespējas pašam skatīties – patīk, nepatīk – un vērtēt. Savukārt plašākā nozīmē tas izpaužas ticībā uzrakstītajam avīzē vai internetā – ja tur kas teikts, tad jātic, un man nav tiesību pateikt, ka tās ir muļķības. Normunds Kozlovs: Es domāju, ka bīstamāka ir uzticēšanās valstij, varas struktūrām, nevis medijiem. Uzticēšanās bīstamību pierādīja holokausts – ebreju kopiena nepretojās valstij, un tas bija viens nosacījums, ko valsts izmantoja, iznīcinot šo kopienu – totālu kopienas uzticēšanos valstij. Latvijā tāpat vēl nav kritiskas distances pret valsti. Sabiedrība tiek barota ar konstantiem draudiem, ka šī ir tā valsts, kuru jūs paši nesen esat radījuši, un kā jūs uzdrošināsieties pacelt pret to roku? Bet mediji latviešu un krievu valodā veic pilnīgi atšķirīgas funkcijas. Informatīvā funkcija, manuprāt, krievu kopienā, krievu medijos nav tik aktuāla, tā darbojas interpersonālā komunikācijā. Inga Šteimane: Kāds ir mūsu sabiedrības izteiksmīgākais mīts par valsti? Sergejs Kruks: Varbūt ne mīts, bet pozīcija, kas mums pašiem ļoti labi noder: es ne par ko neesmu atbildīgs, Repše par visu atbild. Kad viņš vairs negrib atbildēt, tad nāk Emsis. Inga Šteimane: Valsts iemieso par visu atbildīgā funkcijas? Sergejs Kruks: Pirms dažiem gadiem, kad bija vētras un koki krita uz jumtiem, cilvēks sauca: kur ir valsts, kur ir premjers Bērziņš, kāpēc viņš nezāģē koku! Es pats gan to nedarīšu. Lai koks guļ uz jumta, un man būs iemesls kritizēt valdību. Mēs domājam – problēma ir citos, nevis manī pašā. Varas elite to veicina, jo premjers prasa, lai tikai viņam tic, ka viņš vienīgais prot un zina, visiem pārējiem ir ar bijību jānoskatās un jāklusē. Nekādas kritikas... Nu lai tad valsts arī dara, sakām mēs, noskatoties uz savu cauro jumtu. Normunds Kozlovs: Situācija līdzīga posttotalitārisma periodam... Es domāju analoģiju ar Rietumeiropu posttotalitārisma periodā, kur valdīja ekonomiskais liberālisms, izdzīvošanas welfare – labklājības ražošana un pilnīgs ideoloģiju krahs. Tēvu paaudze – cilvēki ar bankrotējušu morāli, kas neticēja vairs nekam, bet uzbūvēja welfare, – sadzemdēja jauno paaudzi, kuri aizgāja studēt uz universitātēm, kuriem jaunībā vairs nebija jāstrādā un kuri varēja likt uz spēles to vienīgo, kas viņiem ir – savu dzīvību, savu ķermeni par universālām idejām. Tā bija 1968. gada paaudze. Un līdzīgi arī Latvijā – ir jānomainās paaudzēm. Kad nāks jaunie un trakie, tad varēs... Inga Šteimane: Konferencē "Mākslinieks kā ražotājs" tu popularizēji kaut ko līdzīgu. Tu atsaucies uz Mozus taktiku tuksnesī, attiecinot to uz sociālo stereotipu pārvarēšanu mūsdienu Latvijā. Bet vai PSRS nebija mēģinājums likt sabiedrībai aizmirst kapitālismu? Un kāpēc, dzīvojot šajā uzbūvētajā citādajā sociālajā sistēmā, citā kārtībā, sabiedrība vienalga atcerējās kapitālisma ieradumus un, tiklīdz bija iespēja, sāka tos likumīgi īstenot dzīvē? Kāpēc nevar runāt par kādiem pārsociāliem cilvēka uzvedības modeļiem, kas cilvēku sabiedrībai padara neiespējamu veidot citu sociālo sistēmu, kā vien balstītu uz darba pārdošanu kapitālam? Normunds Kozlovs: Šāda kolektīvā atmiņa ir ļoti bāzēta ģimenes struktūrās. Tāpat kā, piemēram, inteliģence astotajā paaudzē, kas var uzņemties gara aristokrātijas lomu un referēt, balstoties uz pagātni. Tas ir ļoti aktuāli. Inga Šteimane: Māksla mūsu sarunu ir pavisam pametusi. Turpināsim par komunikāciju. Par mūsu sabiedrību un komunikāciju mītiem, piemēram. Normunds Kozlovs: Mūsu universitātē bija viens skaists pētījums par prezidentes uzrunām valsts svētkos. Šajās runās nepārtraukti tiek atražots krāšņs mīts par melnajiem un tumšajiem spēkiem, par cīņu starp ļauno un labo. Inga Šteimane: Es jautāšu kā labticīgs sabiedrības loceklis – vai tu šajās prezidentes uzrunās nesaskati to, ka viņa izvēlas šīs mītiski utopiskās vīzijas, lai mēģinātu saskaņot valsti un sabiedrību? Sergejs Kruks: Jā, šīs uzrunas liecina par vēlmi saplūdināt visu kopā. Inga Šteimane: Vai tā nav vēlme radīt simbolisku un harmonisku sociālās esamības vīziju? Sergejs Kruks: Tas nav simbolisms. Tā ir totalitāra pieeja. Inga Šteimane: Vai jūs varat izvērst šo apgalvojumu? Sergejs Kruks: Prezidentesprāt, pirmajā vietā ir valsts, otrajā – valsts un trešajā – arī valsts. Cilvēkam vietas tur nav. Inga Šteimane: Labi, bet tādā gadījumā – vai Latvijas sabiedrības loceklim (un vai vispār) ir definēts, kas ir Latvijas valsts? Sergejs Kruks: Spriežot pēc prezidentes svētku runām, tā ir sieviete, vārdā Latvija, kuru jāmīl... zaudētā paradīze, kas kādreiz bijusi, kur viss ir bijis sakārtots. Hm, vēlme atgriezties mātes miesās, pirmdzimšanas stāvoklī. Tikai tur viss ir sakārtots, ar piedzimšanu jau sākas ceļš uz nāvi, entropija pieaug. Inga Šteimane: Kāda varētu būt mūsdienīgas valsts vīzija? Sergejs Kruks: Tas ir jautājums par to, vai valsts veido pilsoņus vai pilsoņi – valsti. Kāpēc valsts eksistē. Inga Šteimane: Kādi ir mūsu valsts trūkumi komunikācijā ar sabiedrību? Sergejs Kruks: Nav jau tās komunikācijas. Inga Šteimane: Un iemesli? Sergejs Kruks: Tāpēc ka valda uzskats, ka augšā ir zinošo, gudro cilvēku komanda, kas labāk par visiem visu zina, un problēma ir tikai tāda, kā pārējiem stulbajiem cilvēkiem novadīt pareizās dozās vajadzīgo informāciju. Krištopans to trāpīgi nosaucis par “muļķu zemi”. Perfekts piemērs – krievu skolu reforma. Cik izklāstus un apkārtrakstus Izglītības un zinātnes ministrija uzrakstīja un izsūtīja krievu skolām, lai skolas direktori un skolotāji varētu izskaidrot "stulbajiem" vecākiem, kuri nesaprot reformas pozitīvo jēgu, ko tad īsti tā nozīmē. Nav tādu dokumentu! Normunds Kozlovs: Ja es būtu to skolēnu vietā, es nešaubīgi dotos dauzīt logus Ministru padomei, ja man piepeši pateiktu, ka man pēdējos vidusskolas gados matemātika un fizika ir jāmācās krieviski. Inga Šteimane: Bet kāpēc ministrija nerūpējās par informāciju? Nemāk? Sergejs Kruks: Nē, vienkārši nav sapratnes, ka komunikācija ir vajadzīga, ka pārvalde ir līdzvērtīgu partneru dialogs. Var jau informēt ar bomi pa galvu. Normunds Kozlovs: Politkorektums mūsu valstī nav īpaši aktuāls. Un tas ir tāpēc, ka valsts institūcijas nav veidojušās tā kā Rietumos – kapitāla un darbaspēka politiskās pārstāvniecības konflikta rezultātā, nepārtraukta spiediena no abām pusēm rezultātā. Šeit institūcijas ir importētas. Arī likumdošana un viss pārējais tiek importēts. Un nekāda spiediena no apakšas nav. Sergejs Kruks: Es vēl gribētu minēt īpatnējo latviešu viltību. Latvietis visam piekrīt. Desmit, piecpadsmit gadu visam piekrīt, bet tad iet muižas dedzināt. Kā mani studenti: semestra garumā piekrīt absolūti visam, ko es saku un daru, un tad - blabāc - sūdzās administrācijai, ka es esot klusi runājis un neesot pieprasījis, ka referāti jāraksta bez gramatiskām kļūdām. Inga Šteimane: Tātad esam definējuši kādu raksturīgu nacionālās komunikācijas veidu? Normunds Kozlovs: Man šķiet, ka tā vispār ir komunikācijas būtība – glauda tik ilgi, kamēr paliek jēls, un tad vadzis trūkst. | |
| Atgriezties | |
