VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Meditācija par iekšējās vardarbības tēmu Dmitrijs Rancevs | |
|
Ir daudz uzmanības vērtu lietu Deivida Kronenberga filmā "Attaisnotā cietsirdība" ("Vardarbības pēctecība"). Starp tām ir iespaidīgā vizualitāte, neraugoties uz to, ka kopumā šis nav pateicīgs materiāls vizualizācijai. Arī radikālais sižeta pavērsiens, kas vēsta par atgriešanos pie sevis un pat par personības dubultošanos. Arī īpašā atmosfēra, kas visai jaudīgi un nedaudz paradoksālā veidā attīsta siž eta virzību, – tajā nav nekā neparasta, tomēr līdz ar katru sekundi filma ievelk aizvien dziļāk. Arī ideja par to, ka katrā no mums mājo vardarbība, pareizāk (kāda no tās mutāciju formām) un gaida piemērotu brīdi. Šīs idejas aranžējums ir tik interesants, ka tālab vien bija vērts uzņemt filmu.
Pieticīgam ģimenes cilvēkam Tomam pieder neliela kafejnīca nelielā pilsētā. Reiz viņa iestādījumā ieveļas divi deģenerāti – slepkavas. Saprotot, ka ar kases naudu šo problēmu neatšķetināt un kuru katru mirkli līs kādas apmeklētājas asinis, Toms demonstrē brīnumainu vīrišķību un veiklību un nogalina abus neliešus. Pateicoties SMI, valodas par vietējo varoni aizklīst tālu aiz apgabala robežām. Šai mirklī arī parādās kruto gangsteru kompānija no tālās Pensilvānijas, kas gatava atgādināt Tomam par viņa kādreizējo dzīvi, kurā pamests cits vārds, tumša pagātne un slepkavas iemaņas. Kā jau tas mēdz būt, rēķini par kādreizējiem grēkiem tiek piestādīti netīras š antāžas formā. Un mirklī, kad situācija saasinās līdz kritiskajai robežai, Tomam nākas nogalināt vēl divus kriminālos elementus. Tomēr pavedienu pie tā cita sevis paša, par kuru Toms gribēja aizmirst, nav tik vienkārši pārraut. Sieva, kas šerifa priekšā piesedz vīru, jau zina patiesību, bērniem ir aizdomas. Arī pensilvāniešu mafijas galva Toma miesīgs brālis neliek miera. Toms dodas uz Pensilvāniju, kur, glābdams savu dzīvību, nogalina trīs četrus brāļa asinssuņus un arī viņu pašu. Pēc tam atgriežas. Bet vai viņš spēj atgriezties ģimenē? Pats pie sevis? Un kas viņš tagad ir? Šāds stāsts varētu kļūt par garlaicīgu bojeviku no sērijas b-movies, tomēr jāsaprot, kas uzņēmis šo kino. Kanādiešu režisors Deivids Kronenbergs savu vārdu uzbūvējis uz pētījumiem par neredzētām ķermeņa mutācijām, kas galu galā noved pie eksistenciālas traģēdijas. "Videodroms" (1983), "Muša" (1986), "Kailā maltīte" (1991), "eKsistenCe" (1999) ir slavenākie no šī virziena darbiem. Ja Kronenbergs ķeras pie vienkārši saprotama sižeta, gaidāmas lamatas. Trīs spilgtākās "Attaisnotās cietsirdības" epizodes kļūst par lamatām visas filmas kinematogrāfiskās domas virzībai. Pirmā epizode. Tā ir Toma uzvedība kafejnīcā mirkli pirms varoņdarba veikšanas. Kad vērojam šo ainu, rodas sajūta, ka viņš ir neizlēmīgs, pat mīkstčaulīgs cilvēks. Toms it kā cenšas turēties cienīgi reālo draudu priekšā, tomēr drusku pārcenšas, mēģinot izlīdzināt situāciju. (Piedevām tieši pirms šīs epizodes sevi ne no labākās puses parāda Toma dēls, kuru nesodīts aizskar vienaudzis huligāns.) Tomēr, uzzinot patiesību par Toma iepriekšējo dzīvi, viņa uzvedība šķiet pavisam citāda, viņš kļūst par cilvēku, kas apzinās savu spēku, taču negrib to izmantot. Tieši skatītāju emocionālo izjūtu pretstats (viena no tām raisās reālajā mirklī, otra – noglabājot filmu "operatīvajā atmiņā") satrauc un sekmē kopējo suģestējošo noskaņu. Otrā epizode. Toma dēla izrēķ ināšanās ar apvainotāju. Notiek tas, ko līdzīgās situācijās dvēseles dziļumos gaida ikviens skatītājs. Tomēr, pirmkārt, gaidas niansētas padara zināšanas par to, ka šis puisis ir slepkavas dēls, otrkārt, gaidītais nenotiek uzreiz. Apvainotājs nosauc puiša paziņu par mauku, pazemo dīkdieņu priekšā, puisis jau gatavojas doties prom un, tikai uzduroties vēl vienam huligānam, negaidīti piekauj abus divus. Un visbeidzot – trešā epizode. Toma un viņas sievas sekss uz kāpnēm. Viņa nav gatava un nespēj pieņemt faktu, ka mīļotajam vīram bijusi cita dzīve, kas ir galēji pretēja tagadējai, raugoties no sievietes dabiski tikumiskā skatpunkta uz pieklusinātām ģimeniskajām attiecībām. Kad konflikta izteicēji ir kustības, plastika, fizioloģija, šī horeogrāfija, kam laupīta loģika un skaistums, iegūst saprotama notikuma gaitu, kur jūtīgais komponents veikli iejaukts starp viscietsirdīgākajām cilvēciskās dabas pretrunu izpausmēm. Šīs trīs epizodes mums atklāj sarežģītas, dziļas, nebanālas, psiholoģiski piesātinātas konstrukcijas un precīzu to veidošanas mehānismu. Tomēr, neraugoties uz uzskaitījumu, Kronenbergs kā režisors šīs konstrukcijas it kā nepapildina ar kaut ko jaunu. Šķiet, tieši šis apstāklis padara filmu nedaudz smagnēji valdzinošu. Lieta tāda, ka gaismas un detaļu izstrāde, kadra kompozīcijas dinamika un akustiskā palete spēj atklāt vissīkākās nianses, radot substanci (situāciju, atmosfēru), ko režisors uztver un spēj piespēlēt skatītājiem, liekot izdzīvot teju fiziski. Acīmredzot tādam fantāzijas specefektu virtuozam, kāds ir Kronenbergs, šī substance šķiet nozīmīgāka par kinematogrāfiskiem pārrāvumiem. Atmosfēras spraiguma kāpināšanas procesā režisoram izdodas iesaistīt arī filmas tēlu brīnumainās sejas. Gluži likumsakarīgi šķiet sagaidīt šādu skatiena pievilkšanas spēku no grima pārvērstā nežēlīgo gangsteri tēlojošā Eda Harisa, bet Toma lomas izpildītājs Vigo Mortensens ir pelnījis īpašu atkāpi. Sadarbībā ar režisoru aktieris atklāj šķietami netveramo un neiespējamo virtuozās plastikas pasauli. Viņa sejā satiekas divi likteņi, kas savstarpēji cīnās, un pārņem sajūta, ka pats cilvēks šai cīņā nemaz nepiedalās. Un vissvarīgākais – aktieris to nospēlē. Neierasti pārliecinošas ir arī ainas, kuras ekrānā iemieso vardarbību. Piemēram, filmas prologs. Divi sērijveida slepkavas, kurus vēlāk kafejnīcā piebeigs Toms, pamet lētu moteli, pirms tam iegriežoties tā birojā pēc ūdens. Neuzmācīgi turienes miegainās atmosfēras kadrā iekļūst arī asiņu peļķē guļošie nesen nogalināto ķermeņi. Taču slepkava ir rosīgs. Viņš pārskata atklātņu plauktu, paver ledusskapi, savāc ūdeni… Kādā mirklī pazib dīvaini fantastiska doma, ka viņš vienkārši neredz to, kas mūs tik ļoti š ausmina. Kad Toma brāļa pilī Pensilvānijā izraisās asiņainā apšaude, kļūst pilnīgi skaidrs, ka šai filmā ļoti nopietni tiek runāts par vardarbību. Šai ainā izmantots tieši tik daudz triku, cik nepieciešams, lai konkrētā situācija sasniegtu kulmināciju un pavērtos iespēja interpretācijām. Ārējās vardarbības (asiņaino ainu) izmantojums filmā ir tik precīzs un pieklusināti unikāls tālab, ka tas nav šo kinematogrāfisko pārdomu centrs, vien – pēdas, ēna perifērijā. Centrā ir režisora bažas par virtuālo vardarbību, kas kā potenciāls mīt ikvienā no mums neatkarīgi no tā, kurā ekrāna pusē atrodamies. Arī galvenajā varonī, kas sagaida savu stundu, lai atklātu smieklīgos centienus kardināli izmainīt personību. Un pats svarīgākais – visu pārējo potenciāls, kas liek slepkavas žestos saskatīt augstsirdīgu rīcību. Toma dēla tēls šīs pārdomas padara vēl pilnasinīgākas. Viņš ne tikai spējis cietsirdīgi piekaut vienaudzi, bet arī izglābj tēvu, sašaujot gangsteri. Tā ir nemanāma, bet ļoti būtiska norāde uz faktu, ka ne bez iemesla slepkavas dēls tā spēj kauties un rīkoties ar ieročiem. Iekšējā vardarbība spējusi izdzīvot, lai arī viņš piedzimis slepkavas jaunās dzīves laikā. Starp citu – man šķiet, lai labāk izprastu autora ieceri, jāatceras jau minētā gatavība vienmēr saskatīt ļaunuma aizmetņus visdažādākajās cilvēka izpausmēs. Gluži kā Tomam tuvie cilvēki varoņdarbu vietā redz vien apstiprinājumu kādreizējai – virtuālajai – ļaunprātībai. Šis pilnībā antīkais sižets, kas vēsta par varoņa meklējumiem sevī un par traģēdiju, uzzinot patiesību pašam par sevi, īpaši aktualizēts tādējādi, ka atpazīšanas pārbaudījums kļūst par izpirkuma maksu apkārtējiem, kuriem nāksies pieņemt mentālu mutantu. Varētu pat teikt – vēl vienu Citādo no iespaidīgās Kronenberga kolekcijas. Tieši šis ir iemesls negaidītajām, taču ļoti būtiskajām un saasināti mūsdienīgajām niansēm, kas atrodamas filmas finālā, kur būtībā izpaliek nobeigums. | |
| Atgriezties | |
