VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jurģis Krāsons. Mūsu laika varonis Ilze Martinsone Pāri laukiem, jestru meldiņu dūkdams, ļekato liels, patizls un priecīgs Lāčplēsis. Tāds kārtīgs latviešu vīrietis. Lāčplēsis dungo Jurģa Krāsona sulīgajā vokālā. Rūtas Mežavilkas animācijas filmiņ as "Vai Rīga jau gatava?" vizuālā tēla autora (Lāčplēsis nav tīri paštēls!) infiltrācija latviešu kultūrā ir tik visaptveroša, ka savākt Krāsona viengabalaino personību (un viņš tiešām ir monolīts, pat ar monumentalizācijas iezīmi) var tikai pa daudzveidīgiem viņa eksplozīvo aktivitāšu segmentiem. | |
|
Būdams muzikāli apdāvināts, Krāsons nekad nav bijis korists – nezinu, varbūt izņemot pamatskolas ne gluži brīvprātīgo kolektivizāciju –, vienīgi solists, kam koris fonā tomēr ir akūti nepieciešams. Izglītības dokumentā atzīmētā Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas Induļa Zariņa Monumentālās glezniecības meistardarbnīca der Krāsona – mākslinieka miesai kā āda, lai arī viņš ar glezniecību vairs nenodarbojas. Līderis pēc pārliecības, kurš visās radošajās izpausmēs organizē pasauli apjomīgās masās, vērienīgās plakņu, līniju, krāsu un telpas attiecībās, gatavs strādāt jebkurā materiālā un kombinēt – vienalga, ļaužu pūļus vai jebkuru citu mākslas izejvielu.
Ar tieksmi paplašināt konvencionāli pieņemtās disciplīnas un žanrus izcēlies jau studiju gados – absolvējis akadēmisko mācību iestādi ar stājgleznas un instalācijas kombināciju, telpas ilūzijai divdimensiju plaknē pievienojot fizisko telpu un nostādot eksāmena komisiju un diplomdarba vadītāju savam laikam pietiekami nozīmīgas izšķiršanās priekšā ("Krēsli I – III", 1994). Vispirms interesējas par savu projektu vizuāli emocionālajām kopsakarībām, formas pētījumiem, mazāk – par pašpietiekamām intelektuālām konstrukcijām. Bez šaubām, situāciju nosaka arī Krāsona pārstāvētie mākslas veidi un komandas darba specifika – izstāžu ekspozīciju un skatuves vai filmu noformējuma idejas stūre ir jāgroza kopā ar kuratoru vai rež isoru, un tas nozīmē arī psiholoģisku noturību. Tomēr, būdams labs orators, viņš vienmēr ir gatavs savu pozīciju verbāli pamatot. Krāsona mākslinieciskā un sabiedriskā rosīšanās saistās ar visdažādākajām akcijām vēl no "rozīšu" laikiem, taču viņa vēlākā pievēršanās filmu tēmai, iespējams, bija prognozējama. Pirmais paliekošais, biogrāfijā atzīmētais darbs ir neliela videofilmiņa, tapusi apmēram tajā pašā videobuma laikā, kad Krāsons kā garmatains jaunietis kopā ar tādā pašā maksimālismā uzkurbulētiem entuziastiem kratījās uz motocikla, skaņi aurojot "šubiduba", neaizmirstamā hita "Tu esi tik jauka" videoklipā topošo mākslinieku mūzikas grupas "Rīgas viļņi" sastāvā. Šīsdienas acīm – varbūt informācijas pārsātinātām – filmiņa liekas studiju laikam adekvāts pētījums par klasiskām formas (kailu sieviešu ķermeņu) un krāsu attiecībām, tomēr pievilcīgs ar vienlaikus maigo un ekspresīvo glezniecisko ietvaru ("Kas ir kā balts", kopā ar Daini Kļavu, 1991, balva Latvijas–Francijas videomākslas festivālā). Vēlāk Krāsons eksperimentam pakļ āva jau pats savu ķermeni – pētīja mākslinieka smadzeņu garozas spēju reaģēt uz kairinājumu un nekavējoties tulkot to asociāciju tēlos. Uz balta audekla augošā tempā skaņas pavadījumā tika projicēti kadri, kam tūlīt atsaucās mākslinieka roka, līdz tempa kāpumā sasniedza kādu klīnisku robežu (performance "Letarģija", 1994). Arī Krāsona maizesdarbs, kas uz ilgiem gadiem noformēja mākslinieka ampluā, aizsākās vēl studiju laikā (1991) – vispirms viņš Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā (DLMM; tagad – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs) sāka strādāt par noformētāju. Acīmredzami izrādīja cītību, jo pēc pāris gadiem izpelnījās uzticību un saņēma piedāvājumu veidot izstādes ekspozīciju. Izstāžu iekārtotāja attiecības ar mākslu ir īpašas. Kolektīvas intereses pārklāj personīgās rampas ugunis, un egocentriskā mākslinieka figūra atkāpjas otrajā plānā. Tostarp vara koncentrējas kā pelēkā kardināla vai otrā sekretāra rokās – ir iespējams iznīcināt š edevru vai radīt mākslas darbam vispār neesošu vērtību. Jurģis Krāsons: "Iespēju veidot izstādi uzskatu par maģisku procesu. Tikko mākslas darbs vai priekšmets stājas noteiktās attiecībās ar telpu, vidi, citiem objektiem, notiek emocionālas pārvērtības. Šķietami tehniski lielumi – izmēru, dziļ uma, proporciju sakarības – rada noteiktu pārdzīvojumu, manuprāt, cilvēkus izstādēs saista pārsteiguma moments. Mani kā izstādes iekārtotāju interesē absolūtā neitralitāte, vislabākā ir izstāde, ja manis tajā nemaz nav. Ideāli ir tad, ja tiek atrasts kamertonis un darbi sakārtojas paši no sevis. Cits jautājums – vai ekspozīcijas autoram pietiek laika un spēka to uzrakt. Viss pārējais – telpas izmēri, izgaismojuma iespējas, tehniskais aprīkojums – ir tikai pakārtotas lietas. Manas pēdējā laikā veidotās ekspozīcijas ir mēģinājums apturēt cilvēku nebeidzamajā dzīves tempa paātrinājumā un radīt optimāli pietiekamu telpu ikvienam objektam – lai katrs darbs atveras un uzzied kā kaleidoskopā. Dažkārt esmu pakļāvis visu ekspozīciju vienam objektam. Taču neviens iekārtojums nedrīkst būt pašvērtīgs un pārmākt mākslas darbus. Izstādes veiksmi nosaka kuratora veikums, ekspozīcijas autora darbs un reklāma. Tālāk viss ir skatītāja rokās." Krāsona izstāžu iekārtotāja biogrāfija bija plaša un ar fundamentālām atzīmēm (Anša Cīruļa piemiņas izstāde DLMM, 1993, u. c.), kad viņa radošā karjera pagrieza gultni un uzņēma tempu. Kopš Otrās vispārējās latviešu mākslas izstādes 1998. gadā mūsu valsts nav piedzīvojusi tik grandiozu, skandāliem apvītu, tik lielas sabiedrības intereses pavadītu latviešu mākslas projektu. Izstādes organizatoru domstarpību rezultātā projekta ietvaros radās neplānota skate "Cita paradigma" Ārzemju mākslas muzejā, kurai Krāsons tika izraudzīts kā lojāls ekspozīcijas autors. Skandāli starp netīrumiem skalo zelta smiltis – izstādes ekspozīcijas pirmo reizi raisīja diskusiju par kuratoru un ekspozīcijas autoru atbildību un tiesībām mākslas darba komentārā un interpretācijā. Krāsons atkal bija pārkāpis kādus konvencionālus ietvarus un uzdrīkstējies vietumis konfrontēt, vietumis sasaistīt dialogā muzeja pamatekspozīcijas klasiskos mākslas tēlus un izstādes mūsdienu pienesumu. Te Krāsons tika pamanīts. Viņam vērās kinopasaules durvis – režisors Askolds Saulītis uzaicināja darboties kā spēlfilmas "Tristans un Izolde" (1999) māksliniekam. Tostarp ir tapuši arī jaudīgākie Krāsona izstāžu projekti. Art Deco lauzītajiem, ekspresīvajiem ritmiem un pārdrošajām krāsu kombinācijām atsaucās visa ekspozīcijas telpiskā un semantiskā uzbūve vienā no košākajām izstādēm Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja vēsturē (1999), oriģinālais darbu iepakojums ar visiem tālajā ceļā iegūtajiem marķējumiem kļuva par mākslas darbu podestiem ceļojošajā izstādē Nordic Glass 2000 (DLMM, 2002), tika veidotas apjomīgas izstādes ārpus dzimtā muzeja sienām (Vilhelma Purvīša piemiņas izstāde Valsts Mākslas muzejā, "Rīga 800. Laikmeta izjūta šķiedrā" UNESCO galvenajā mītnē Parīzē, abas 2001, u. c.). Paralēlā telpa pamazām ir kļuvusi galvenā Krāsona joprojām atvērtajā biogrāfijā. Daži scenogrāfijas projekti teātru izrādēm, divas animācijas filmas ar virspusē izvilkto gleznotāja pieredzi; cik filmiņu, tik "Lielo Kristapu" ("Clara un Rubinšteins", 1999; "Vai Rīga jau gatava?", 2001). Trešā – paša režisētā "Melnā kaste" – joprojām procesā un sola jaunu vizuālu versiju melnbaltos zīmuļa štrihojuma uzmetumos, kas pētīs zīmolu attiecības ar sabiedrības apziņu. Blīvi nāk spēlfilmas. Sadarbība ar režisoriem Unu Celmu ("Seko man", 1999), Jāni Vingri ("Slikta vieta", 2000; "Baltais zvērs", 2004), Antru Cilinsku ("Papiņš", sagatavošanā), Lailu Pakalniņu ("Ūdens", "Ķ īlnieks", abas sagatavošanā), un citiem. Zvaigžņu pieskārieni – darbs pie Mikas Kaurismeki ("Saldumiņš", 2004) un Vernera Hercoga ("Neuzvaramais", 2001). "Nejūtos neko īpašu izdarījis," – tā Krāsons (mānās). "Bet nez kāpēc jūtos labi." | |
| Atgriezties | |
