VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā rādīt mākslu Latvijā? | |
|
Helēna Demakova, LR kultūras ministre: Tieši šajā brīdī ir izskanējusi ziņa, ka Rīgas dome tomēr virzās uz priekšu ar izstāžu zāli, Edmunds Krastiņš šo lietu ir ļoti lobējis, nākamgad budžetā tai jau atvēlēti līdzekļi. šo izstāžu zāli var sagaidīt pēc diviem gadiem, Laikmetīgās mākslas muzeju, es ceru, – pēc četriem. Pašlaik? Vairāk jāiet ārpus Rīgas! Labas zāles ir, piemēram, Madonā. Jāmeklē neordināras iespējas – Dzelzceļa muzejs, citi. Ja savulaik Ivaram Runkovskim netrūka idejas, tad ar ko gan lai mūsdienu jaunie kuratori būtu sliktāki? Jānis Garančs, RIXC: Muzejiem vai galerijām, manuprāt, ir vairākas iespējas t.s. tīkla mākslas darbu izstādīšanai. Visplašāk izmantotā ir standarta datorkomplekta "ievietošana galerijā", kur darba piedzīvošanai ir īpašas telpas ar papildu prezentāciju un dokumentāciju apmeklētājiem. Otra iespēja – arī ekrāna vai daudzekrānu darba izstādīšana iespējami "efektīgākā" veidā: pie ātra tīkla savienojuma, ar jaudīgāko datoru, ar vienu vai vairākām projekcijām monitora vietā, augstvērtīgu skaņas sistēmu utt. šādi izstāda darbus parasti uz relatīvi neilgu laiku. Cita iespēja, kas domāta apmeklētājiem ārpus muzeja, ir pašam muzejam kļūt par ISP (Interneta servisa piegādātāju vai t.s. web-hoteli), ar saviem resursiem uzturot vairāk vai mazāk standartizētus tīkla mākslas projektus. Ivars Runkovskis: 1. RĀDĪT vairs nav aktuāls vārds. Nav laikmetīgs vārds. Tajā ir atmirstošs statiskums. šī vārda vietā masās nāk vārds SKATĪTIES. Tas nozīmē, ka jautājums ir nevis, kā rādīt mākslu, bet – kā to SKATĪTIES jeb PARĀDĪT. Tāpēc viena no formām, kā skatīties mākslu, ir to holivudizēt, bet tā nopietni… Taisīt filmu par mākslas darbu, mākslas izstādi un makro, mikro, 1:1 kadros analizēt, interpretēt mākslas darbu uz nebēdu. Jā, jā – pat rakstīt scenāriju faktūru, līniju, krāsu, ritma, iecerētās domas savstarpējām attiecībām krimiķa, komēdijas, traģēdijas, HFi utt. stilā. Nav ko rādīt mākslu, jāliek to skatīties. 2. Jautājums par to, kā rādīt mākslu mūsu apstākļos, ir arī jautājums par mākslas izmēriem un pastāvēšanas formām. Ir trīs ceļi. Pirmais – miniaturizācija, t.i., radīt pēc iespējas mazākus darbus, ko var parādīt uz galda, koferī pie Pēterbaznīcas, akvārijā utt. Kāpēc mūsu Laikmetīgās mākslas muzejam jābūt Bilbao izmērā – pilnīgi pietiktu ar dārza būdiņu 21 m2 izmērā. Otrais ceļš – gigantomānija: mākslas darbu izmēri ir lieli, pat gigantiski, un tie novietojas jebkurā vidē zem klajas debess, un tad visa Latvija ir viens vienīgs laikmetīgās mākslas muzejs. Trešais ceļš – procesuālais (te nāk tādas mākslas pastāvēšanas formas kā instrukciju māksla, informatīvo skulptūru māksla utt.). Secinājums. Pats jautājums ir nepareizi uzstādīts – jājautā nevis, kā mūsdienās rādīt mākslu, bet kā RADĪT mākslu, ko var rādīt. | |
| Atgriezties | |
