VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par telpām runājot... Vide un telpas mākslai. Liepājas Karosta Kristīne Briede, Irita Antoņēviča | |
|
Šķiet, ka mākslai atvēlētās telpas ziņā uz blīvi apdzīvotās Vakareiropas fona visai spilgti izceļas kultūras "komplekss" Karostā. Doma, solis priekšā laikam un liels entuziastisks darbs devis iespēju ielikt ātrumu uzņemošā vilciena durvīs purngalu, un tagad kultūrai Karostā ir sava platforma, uz kuras augt un attīstīties. Dzejnieku namiņš Reiz sensenos laikos, kad dzeja tika kaligrāfiski rakstīta ar roku tumšās bezmiega naktīs ledaini aukstos bēniņos un pēc tam pasniegta smalkos tīstokļos kā grezna dāvana siltas kamīna sprakstoņas pavadījumā... Kad melnais tintnīcu saturs tika teiksmaini izplūdināts akurātās rindās uz trausla, sniegbalta papīra, lai pēc tam tiktu acumirklī saburzīts un steidzīgi sadedzināts... ...........pirms vēl nojausma par to ir palikusi gaisā virmojam........... Tajos tālajos aizlaikos dzīvoja kāds cilvēks, kurš tuvākā un tālākā apkaimē bija izdaudzināts par meistarīgu dzejas vārsmotāju Jezupu un spēja acumirklī atšķirt īstu talantu no viltīga atdarinātāja, gluži tāpat kā prasmīgs drēbnieks pēc viegla pieskāriena spēj atšķirt īstu zīdu no mākslīga. Lai arī apkārtējie atzina viņa vārdu un talantu, tie nespēja vien nobrīnīties par viņa noslēgto dabu, kas vienkāršam cilvēkam kā runās, tā darbos varēja šķist pat dīvaina. Jezups dzīvoja nomaļus mazā, sarkanā, noslēpumainā mājiņā, ko vietējās mutīgās un apsviedīgās sievas itin bieži pieminēja savās valodās, spriežot par dīvaino Jezupu un viņa dzīvi, un, lai nebūtu pārāk gari mēle jāmežģī, izrunājot dzejnieka vārdu un visādas citādas sarežģītas būšanas un piederības, nokristīja vienkārši par dzejnieka namiņu. Reiz acīgās sievas bija ievērojušas, ka Jezups kādu brīdi nav redzēts. Vienā acumirklī šī ziņa izplūda pār nomaļo nostūri gluži kā saniķojusies tumša upe pavasarī, un ik dienas ap to vien valodas grozījās un vijās kā sarežģīts un neatšķetināms pavediens – kur gan tik pēkšņi ir pazudis Jezups ar elpu un sirdis aizraujošajām vārsmām. Ļaudis gaidīja viņu ik dienas atgriežamies un dzejnieka meklējumos apklaušināja tuvākus un tālākus nostūrus, ciemus un pilsētas. Tomēr pavediens tikai savilkās arvien ciešāk un ciešāk un noslēpums apvija talantīgā vārsmotāja pēkšņo pazuš anu. Ik pa laikam kāds teicās redzējis Jezupu te vienā, te pilnīgi citā ciemā un pilsētā, kāds, kurš bija devies apceļot pasauli, zvērēja, ka esot manījis dīvaino vārsmu teicēju pēkšņi pavīdam pūlī te vienā, te otrā pasaules lepnākajā pilsētā. Taču dzejnieka noslēpumainā mīkla ir palikusi neatminama līdz mūsdienām un leģenda joprojām mājo dzejnieka namiņa sienās, glīti saklātos baltos linu palagos, smagnējos grāmatu plauktos, kurmja kažoka melnuma un spīduma skaņuplatēs un smaržīgajās pelašķu tējas buntītēs. Viss dzejnieka namiņā ir palicis tieši tāpat kā toreiz, tajos senajos laikos, kad spoži salta ziemas saule spēlējās pār nupat kā aizslēgto slēdzeni, sasildītu ar pēdējiem dzejnieka pirkstgalu pieskārieniem... ...tikai nu jau dzejnieka namiņu vietējās mutīgās sievas dēvē par Dzejnieku namiņu, un, kad tajā vēlos vakaros pavīd kāds stāvs un iedegas gaisma, kopā sanāk nu jau krietns bariņš dzejnieku, lai siltā kamīna sprakstoņas pavadījumā gaisā ar elpu tiktu izplūdinātas dzejas rindas, kaismīgas sarunas un diskusijas... ...pirms vēl nojausma par to ir palikusi tepat virmojam........... Kandidātes zāle Tas bija pirms dažiem gadiem. Atkal tuvojās vēlēšanas. Uzreiz bija daudz telefona zvanu un e- pasta vēstuļu: ļaudis no partijām gribēja tikties ar ļaudīm no rajona un meklēja piemērotas telpas attiecību spodrināšanai. Mēs ilgi atgaiņājāmies – sak, nevaram vieniem dot, jo citiem jau esam atteikuši, nav pašiem skaidra personīgā politiskā stāja, ir vēlme būt ar visiem draugos utt., bet plūdi nekādi negribēja rimties... Tad mēs saņēmāmies, uzrotījām piedurknes un atvērām Karostas Kandidātes zāli. Kandidātes zāles izmantošanas noteikumi ir š ādi: tā pieejama ikvienam politiskam spēkam sapulcēs, tikšanās reizēs ar tautu bez maksas. Ar vienu "bet". Sapulces var notikt laikā no pirmās pēcvēlēšanu dienas līdz pusgadam pirms nākamām vēlēšanām. Kā jums tas patīk? Kamēr politiķi Kandidātes zāli neizmanto, tur tiek eksponēta māksla. Kinoosta Nākotnē te paredzēta skola – jauno mediju, attēlu kultūras un kino apgūšanai. Mākslas centrs "Gaismas māja" Būs skaistākā izstāžu zāle Baltijas jūras krastā! Kamēr nav jumta, salūtu var šaut taisni griestos... Brīvdabas skatuve Runā, ka tieši pāri ejot aviolīnija Rīga–Kopenhāgena, tāpēc Karosta būs neliels orientieris lidotājiem. Jauniešu mītne pie "Diviem admirāļiem" jeb kur likt ciemiņus Ja tu dzīvo kaut kur divistabu dzīvoklītī un esi nolēmis sarīkot, piemēram, kāzas, viesu izguldināšana sanāk tāda sarežģīta. Nu, cik tu viņus tur satilpināsi? Četrus, piecus, desmit? Kas tās par kāzām ar desmit viesiem? Kad nav, tad nav... Karosta. Vakars. Divu admirāļu nams. Miers. Un tad, protams, mans mobilais sāk nelabi brēkt – tātad ārā pie durvīm kāds stāv un gaida, lai ielaiž. Lai jau pagaida – kamēr es meklēju čības pagultē, šis "kāds" var patīksmināt acis gar nama fasādi. Citreiz telefons nebrēc, citreiz logā lido sniega pika... Ja nelido pika, tad zem loga atskan serenāde "Ak, mīļā sirds, atver durvis!!!". Eju jau, eju, nezvani tik dikti!!! (Ne-varu tās čības atrast.) Tāls ceļš ejams – gaitenis, kāpnes, kas tik viltīgi slīd, ja kājās tikai zeķes, durvis, tad atkal kāpnes un atkal durvis ar lielo atslēgu. Tādu i pazaudēt grūti, i citiem respekts pret namsaimnieku ar šitādu atslēgu. Pie durvīm bikli mīņājas students–tūrists–dzimtās zemes iepazinējs un atvainojas, ka šitā mani iztramdījis. Nu, nekas, nekas. Gan jau noliksim kaut kur gulēt – kurā istabā no septiņām vēlēsies. Ejam vienā, ejam otrā, paskatāmies vēl trešo, un tad, ēkas ģeogrāfijā pavisam apmaldījies, man viesis saka tā :"Bet te jau var kāzas rīkot!" Protams, var. Piemineklis vējam. Vīzija. Veltījums pilsētai, kurā piedzimst vējš. Ir vieta, kur novietot... | |
| Atgriezties | |
