VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baltā kuba maģiskais vilinājums Inese Riņķe | |
|
Baltā kuba vēsture nesaraujami saistīta ar modernisma attīstību, tā ir modernisma produkts. Savu pabeigto formu baltā kuba teorija un jēdziens ieguvuši 20. gs. 60. gados. Braiens O’Dohertijs esejā žurnālam Art Forum (1976) publicējis plašu un daudzpusīgu teorētisko pētījumu, kas balstās uz 20. gs. filozofiju, modernisma teorijām un jaunas mākslas attīstības principiem. Šo eseju varētu dēvēt arī par himnu baltajam kubam kā universālai telpai ar īpašām spējām piešķirt mākslas objektam gandrīz sakrālu nozīmi. Arī pati galerijas telpa definēta un pielīdzināta gan templim, gan eksperimentālai laboratorijai. Katrā ziņā baltais kubs ir tā mistiskā scēna, kas radikāli mainīja priekšstatus par mākslu un tās eksponēšanas paņēmieniem brīdī, kad pierādījums konkrēta eksponāta / priekšmeta nepārprotamajai piederībai mākslas pasaulei bija īpaši aktuāls.
Manas personīgās atmiņas saistās ar piedzīvoto vizuālo šoku, pirmo reizi melnbaltā dokumentālā fotogrāfijā redzot suprematisma tēva Maļeviča un krievu futūrisma ideju proponētāju izstādes "010" attēlus, kuri pārsteidza ar šķietami nesavienojamām lietām – revolucionāru bezpriekšmetisko mākslu un eksponēšanas veidu, kas vēl ļoti stipri atgādināja principus, kurus respektēja mākslinieki 19. gs., t.s. Parīzes Salonu metodiku, kad mākslas priekšmeti tika izkārtoti rindās cits virs cita un ekspozīcija līdzinājās "tapešu rakstam". Šī pretruna – māksla un eksponēš ana – šķita kliedzoša un neizprotama. Vēlāk sapratu, ka baltā kuba izvirzītie eksponēšanas principi pilnībā mainījuši arī manu vizuālo uztveri, un šo principu neievērošana šodien šķiet gandrīz neiespējama. Kas tad ir tie modernisma iedibinātie principi? Baltais kubs, protams, reti kad ir pareizs, ģeometrisks kubs ar balti krāsotām galerijas sienām un griestiem, atturīgu dizainu, svinīgu parketu vai klusinātu paklāja grīdu. 19. gs. gleznas ierāmēja greznos, dziļos rāmjos, tā atdalot mākslinieka tēloto no ikdienišķā un realitātes, baltajā kubā galerijas telpa ir tas rāmis, kas pasniedz un "sakralizē" mākslas darbu. Šķiet, ka galerijas sienas un griesti arī ir pirmie, kas veido dialogu ar mākslas darbu. Klasiskais baltais kubs neparedz logus, un skatītājs, iekļūstot telpā, atstāj reālo pasauli aiz durvīm. Mākslas darbs – glezna, objekts, skulptūra, performance, video u. c. – iegūst īpašu nozīmi jau šī apstākļa pēc. Baltā – "nekāda" krāsa veido universālo fonu, kas akceptē jebkādu mākslu un ikreiz ļauj piedzīvot pirmatklājumu, jo neitrāla telpa pakļaujas jebkurām izmaiņām un pieņem formu, krāsu, kustību. Baltais kubs, protams, ir modernisma produkts, jo avangarda mākslas – futūrisma, dadas utt. – radītos "atvērtas" formas mākslas objektus varēja pieņemt tikai neitrāla vide, to izstādīšana klasiskajās, 19. gs. ar paneļiem un dekoriem rotātajās izstāžu telpās bija gandrīz neiespējama. Baltā kuba izcilākā realizācija dzīvē, bez šaubām, ir leģendārā galerista Džeja Džoplinga un arhitekta Klaudio Silvestrīni speciāli projektētā galerija White Cube, kas tika atklāta 1993 gadā un, iespējams, ir mazākā galerija pasaulē. Šeit tika perfekti īstenots kuba princips, kas jau ideju līmenī bija paredzēts tikai un vienīgi viena mākslas darba eksponēšanai vienā reizē. Tieši ar šī projekta darbību saistītas izcilas britu jaunās mākslas veiksmes un panākumi baltā kuba uzvaras gājienā arī šodien. "Rīgas galerijas" gadījumā telpas, protams, nebija projektētas mākslas galerijai šodienas izpratnē un baltā kuba principu nācās realizēt, rēķinoties ar realitātes doto, t. i. – saglabājot logu rindu iela līmenī; galerijas otrā stāvā klasiskā taisnstūra izstāžu telpas forma ir papildināta ar kolonnu un noapaļotu sienu aiz tās. 1992. gadā, kad šeit izveidojās "Rīgas galerija", telpām bija gan ekstravaganti tumši brūni griesti, gan smagas, nefunkcionālas iekārtas ar novecojušu gaismas sistēmu. Pirmais darbs bija telpas radikāla atbrīvošana no šīm traucējošajām arhitektūras un interjera īpatnībām. Balto kubu var salīdzināt gan ar baltu lapu, gan transcendentālu tukšumu. Galerijas telpa ir tā, ko redz vispirms un uz ko reaģē pirmām kārtām. Tālāk ir katras izstādes veiksme vai neveiksme atrisināt šīs smalkās un ļoti nozīmīgās mākslas darba un telpas attiecības. Baltais kubs ir arī telpa, kur brīvi un organiski jūtas visi mediji – fotogrāfija, glezniecība, telpiski objekti, skulptūra, eksperimentāli projekti, mākslas procesa dokumentēšana. Baltais kubs pieņem visu un ir pateicīgs fons jebkādām izpausmēm. Piepildīts vai gandrīz tukšs tas savā universālumā sniedz neierobežotas iespējas izpausmēm. | |
| Atgriezties | |
