VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla pilī Imants Lancmanis | |
|
Ekspozīcija, eksponāts, eksponents – tas nozīmē izlikt kaut ko apskatīšanai, vienalga, vai tas ir kāda muzeja bagātību pastāvīgais klāsts vai tā ir īslaicīga izstāde, dodot iespēju ne tikai ar mākslas darbiem, bet ar jebkuru objektu veidot jaunu priekšstatu kopu, jaunas tēlu sistēmas un izjūtas. Jebkura izstāde ir tīri konceptuāls pasākums, kura ievirzi nosaka gan laikmeta tieksmes, gan dizaineru stereotipi, gan materiālās iespējas.
No seno kunstkameru raibā jūkļa jau 19. gs. tika nonākts pie muzeju akadēmiska, zinātniski pamatota klasifikācijas principa, bet 20. gs., ķeroties klāt mākslas darbu reprezentācijas idejai, no iepriekšējās eksponātu pārbagātības, kas virknējās līdz pat zāļu griestiem, sāka veidot sterilas atlases. Rundāles pils muzeja stils tapa laikā, kad viena objekta modernistiskā izolēšana, pretstatīšana fonam, uz lielām, kailām plaknēm asimetriski izretinot atsevišķus akcentus, šķita vienīgais iespējamais veids. Taču priekšmetu izraušana no kādreizējā konteksta, liekot sadurties ar mūsdienu vidi un materiāliem, šķita primitīva un tuva masu kultūras vienkāršotībai. Par visām lietām – tā centās pakļaut eksponāta maģiju lētam pretstata efektam, kad kāda glezna vai dekoratīvās mākslas priekšmets tiek uzlikts uz raupja, spilgti krāsaina vai vienkārši balta pamata, tā panākot spriedzi vienā punktā, kas tomēr darbojas tikai kā īslaicīgs kairinājums, vienas kontrasta idejas vienmuļa atkārtošana. Šo priekšstatu vidū Rundāles pils muzejs, izejot no pārliecības, ka katra laikmeta tēli diktē arī to parādīš anas veidu, 20. gs. 70. gados pakāpeniski veidoja savu pieeju un savu stilu, ko jau pašā pamatā noteica ēkas un eksponātu raksturs. Rundāles pils restaurācijas koncepcija balstījās uz hercoga vasaras rezidences tēla atradīšanas ideju: pils bija jāiekārto ar visu to, kas var atrasties šāda rakstura ēkā. Nemaz nerunājot par to, ka Rundāles pils bija pilnīgi tukša, viegla nebija arī pati koncepcija. Mākslas darbi tika meklēti atbilstoši telpu raksturam. Tas noveda pie uzveduma efekta – eksponāti ne vien izpauda tiem piemītošo starojumu, tiem vienlaicīgi bija jākalpo arī kā rekvizītiem klātbūtnes efekta radīšanai. Pilī nav izolētu un pašmērķīgu priekšmetu, šajā skaņdarbā atsevišķām notīm nav lielas nozīmes, galvenais ir to kompozīcija, tēmas attīstība – viss ir kā liela, sarežģīta simfonija, kurā katrs nākamais mūzikas instruments, katra nākamā pasāža ir tikai daļa no kaut kā liela un kopīga. Mēs centāmies saglabāt un jaunradīt objekta kādreizējās eksistences vidi. Izšķirošais bija stils, un stila vienības princips tika uzskatīts par izejas punktu. Disharmoniska akorda vietā vajadzēja likt sarežģītu asociāciju plūsmu, panākt ekspozīcijas piesātinājumu, līdz tas sasniedz kritisko masu, aiz kuras sākas objektu savstarpējā saspēle un kopiespaids iegūst bezgalības dimensiju – apmeklētājs visam neredz sākumu un beigas, nespēj atšifrēt šo mašinēriju, kas viņa apziņu un zemapziņu notur uzburtās tēlainības varā. Līdz ar to izveidojās vairāki Rundāles pils ekspozīcijas un izstāžu veidošanas principi. Pirmkārt, darboties nevis uz kontrasta principa, bet strādāt ar materiāliem, asociācijām, kas ir tuvas izstādītajiem priekšmetiem un tos pavada kā pazīstama melodija. Sudraba priekšmetu izstādei 1990. gadā tika pasūtītas vitrīnas, kas atgādināja klasicisma laika dārglietu skapjus, bet alvas izstādes eksponāti 1987. gadā skatījās uz apmeklētāju no pelēki krāsotiem skapjiem, kuriem bija 18. gs. mēbeļu formas, profili un faktūra. Fons – samts, muarē zīds, sarkana vai zaļa vadmala. Īpaši zaļā tūka galdauti, aizkari un mēbeļu pārvalki kļuva gluži vai par Rundāles pils muzeja pazīšanās zīmi. Vienmēr tikušas veidotas nelielas priekšmetu grupas, mazas instalācijas, kur izstādes priekšmeti, kaut vai tie būtu 17. un 18. gs. portreti (1986, 1997) sasaucās ar tiem atbilstoša laika un stila mēbelēm. Otrkārt, iespēju robežās izvairīties no mūsdienu pazīmēm – tehniciskām vitrīnām, pamanāmiem gaismas ķermeņiem, neoniski mirdzošiem gaismas un krāsas efektiem –, toties lietot virzītus, nedaudz teatrālus gaismas starus, ņemot vērā, ka arī pustumsa ir māksliniecisks elements. Stila vienības saglabāšanas nolūkā tika darīts viss iespējamais, lai, datorus un tualetes podus izņemot, novāktu no acīm mūsu banālā laikmeta zīmes, turklāt ne tikai pils zālēs un izstāžu telpās, bet arī gaiteņos un darba kabinetos. Treškārt, vizuālo plakņu kompozīcijā iespējami konsekventi ievērot simetriju. Tai jārada līdzsvara sajūta un skatītāja zemapziņa jānoskaņo uz sakārtotības, unisona un vienmērīga ritma izjūtu. Kaut gan ne vienmēr bijis viegli to panākt, simetrijas princips izturēts visās muzeja izstādēs, nemaz nerunājot par pils interjeru sienu kompozīciju, kur centrālo asi jau pēc baroka iedabas iezīmē lielāki priekšmeti – kumode, konsoļgalds, sekretārs, uz kā novietota trīsdaļīga kompozīcija ar pulksteni vai skulptūru vidū un malējiem simetriskiem objektiem – vāzēm vai svečturiem, kam savukārt pakārtots gleznu izkārtojums pa visu sienas plakni, ievedot arī sānu simetrijas asis; tam visam pakļaujas vienmērīgs krēslu izvietojums pa telpas perimetru. Bet muzeogrāfija nebūt nav tikai stila un dekora izvēle. Izstāde jāpiepilda arī ar informāciju, un šajā virzienā drīkstētu iet ļoti tālu, ievērojami atbīdot barjeru, ko PR dogmatiski uzskata par cilvēka interešu un uztveres spēju tālāko robežu. Izstāde "Rundāles pils restaurācijas 30 gadi" ietvēra tikai nedaudzus priekšmetus, toties apmēram tūkstoti fotogrāfiju un sīkas anotācijas, taču izrādījās, ka cilvēki ir gatavi to visu uzmanīgi apskatīt un izlasīt. Izstāde "Heraldika Latvijā no 13. līdz 21. gadsimtam" (2003) atļāvās uz sienām ietilpināt veselu heraldikas rokasgrāmatu, bet Kurzemes hercogam Pēterim veltīto izstādi (2000) pavadīja neskaitāmi citāti, plaši skaidrojumi par Kurzemes hercogistes politiku, ekonomiku un kultūru, par Bīronu dinastijas likteņiem un vēl daudzām citām lietām, ko jaunlaiku muzeoloģijas doktrīna ir pieskaitījusi vēstures grāmatu misijai, ne muzeju uzdevumam, taču kas ne tikai ir nepieciešams vājzinīgās publikas izglītošanai, bet apvienojumā ar eksponātiem spēj radīt jaunu sprieguma lauku, kur skatītāju uzrunā ne vien forma un krāsa, bet arī vārds un doma. Varētu vēl diskutēt par to, ciktāl gleznu izstādē spēj aizstāt tās laba reprodukcija, kā arī par to, ko senajai mākslai veltītā izstādē drīkstētu uzsākt datori un plazmas monitori, bet tas jau ir jautājums profesionālajai videi. Teiktais atteicas tikai un vienīgi uz Rundāles pils muzeja pieredzi un atspoguļo pils un tās kolekciju specifiku. Mūsdienu jaunā tēlainība dod citas – lielas iespējas radīt pavisam atšķirīgas informatīvas un emocionālas sistēmas, kas spēcīgi ļauj atsegt mākslas darbam piemītošo būtību un to dramatizēt. | |
| Atgriezties | |
