VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar Māru Lāci Laima Slava Nacionālā mākslas muzeja jaunā latviešu mākslas 20. gs. otrās puses ekspozīcija "Arsenālā" ir pamodinājusi interesi par ne pārāk senu un tajā pašā laikā jau pamatīgi piemirstu laikmetu Latvijas mākslā. Domas un viedokļi par izstāžu zālē redzamo dalās, atklājot arī virkni neatliekami risināmu jautājumu. Diskusijā piedalīties laipni piekrita arī Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. | |
|
Laima Slava: Šis patiesi ir pirmais mēģinājums dot ieskatu laikposmā, kas mākslas devuma ziņā nav ne izvērtēts, ne līdz galam iepazīts, toties daudziem no mums – līdzdzīvots. Kā muzejs uzņ ēma šo izaicinājumu? Māra Lāce: Pats muzejs pastāvīgo ekspozīciju, kas muzeoloģiskā izpratnē skaitās muzeja vizītkarte, uztver un izjūt kā lielu izaicinājumu. Ekspozīcija uzliek augstāku uzdevumu nekā izstāde, jo tā ir ilglaicīga. (Pastāv uzskats, ka ekspozīciju veido, orientējoties uz aptuveni 10 gadu periodu.) Paiet zināms laiks, kad varbūt muzeja paša pētījumu rezultātā notiek lūzums un ekspozīcija tiek pārveidota. Mūsu 20. gs. otrās puses ekspozīcijas laiks ir ļoti īss – tikai pusgads, bet var piekrist arī viedokļ iem, ka tas ir par garu. Jo arī Tūla Arkio intervijā Alisei Tīfentālei saka, ka uz pastāvīgo ekspozīciju cilvēks varbūt aiziet reizi mūžā, ja tā nemainās. Mēs ekspozīciju veidojām, vispirmām kārtām izjūtot nepiecieš amību parādīt savu kolekciju. Muzejs tā īsti kļūst par muzeju tad, kad to, ko tas vāc, kaut kādā veidā arī publisko, padara cilvēkiem pieejamu. Muzeja krājums nekad nav pašmērķis, bet līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai. Milzīgais mūsu muzeja krājums, kas aptver 20. gs. otro pusi, ir visai nopietns (pilnīgs tas nav). Tas rāda daudzas tendences un attīstības posmus. Un mēs labi zinām, kā mums trūkst. Tas liek domāt arī par iepirkumu politiku nākotnē. Mēs zinām, ka būs Laikmetīgās mākslas muzejs, Rīgā ir arī citas vietas, kur tiek uzkrāti atsevišķi materiāli (te es domāju fotogrāfiju). Otru nepieciešamību radīja situācija, ka cilvēki mūsu mākslu nezina. Ekspozīcija veidota arī kā atgādinājums mūsu cilvēkiem, kurus varbūt tas nemaz tik ļoti neinteresē, toties šis materiāls ļoti interesē iebraucējus. Ārzemnieki, kas ienāk, ir pārsteigti. Arī jaunie mākslas teorētiķi šo materiālu nezina. Tāpat kā jaunie speciālisti, kas nāk pie mums darbā. Viņi nezina pat to, kas noticis pēdējos desmit gados. Un ļoti smags jautājums ir tas, ka par šo periodu nav mākslas pētniecības. Negribu akmeņus mest neviena dārziņā, bet – zinātniska izdevuma par šī perioda metodoloģiju, mākslas parādību vērtējuma nav. Vairāk informācijas mēs iegūstam no ārzemju izdevumiem. Mākslas vēstures institūtam noteikti vajadzētu pievērsties arī sociālisma laika mākslas parādību pētniecībai un izvērtējumam. Muzejs neraksta mākslas vēsturi. Tas nav muzeja speciālistu primārais uzdevums. Muzeja darbinieks, ja viņš ir kolekcijas glabātājs, rūpējas par tās saglabāšanu, ap-kopšanu un to, lai apmeklētājs tiktu tai klāt. Otra kategorija – sabiedrisko attiecību speciālisti. Cilvēki, kas vada ekskursijas, lasa lekcijas, kūrē pedagoģiskās programmas. Tie ir tie pamatpienākumi, ar ko nodarbojas muzeja darbinieki. Pētnieciskais darbs ir būtiska joma, bet tai kopējā apjomā iznāk veltīt salīdzinoši maz laika. Pārāk maz. L.S.: Tomēr muzeja darbinieki veido izstāžu katalogus un pēta atsevišķu mākslinieku daiļradi, kad strādā pie viņu darbu izstādēm: Gintas Gerhardes-Upenieces "Rūdolfs Pinnis", Aijas Brasliņas "Eduards Kalniņš", Irēnas Bužinskas Voldemāra Matveja rakstu apkopojums – tie visi ir materiāli mākslas vēsturei. Un kur tad Daces Lambergas "Klasiskais modernisms" – tas ir vesels, nopietni izpētīts un grāmatā atklāts mākslas vēstures periods. M.L.: Jā, protams. Var teikt, ka muzejs dod zināmu pienesumu: kāds autors īpaši tiek parādīts, kāds periods apkopots utt. Un to mēs veicinām ar savu izstāžu politiku. Bet mākslas vēstures radīšanai ir jābūt arī valsts politikai. Vai tas ir Mākslas vēstures institūts, kas ar to nodarbojas, vai ir izveidota speciāla radošā grupa, kura saņem konkrētu finansējumu šī mērķa sasniegšanai. Pašlaik speciālisti brīnišķīgi, labprāt un ar ļoti labiem rezultātiem rušinās gadsimtu vecos notikumos. Vai darbojas ar šodienas aktualitātēm. Neviens nopietni neinteresējas, kas notika 40., 50, 60., 70. gados. Vienīgi 80. gadi, pateicoties "Robežpārkāpējiem", tagad ir vairāk vai mazāk aplūkoti. Bet jābūt lielai zināšanu bagāžai un kapacitātei, lai varētu tādām lietām ķerties klāt. L.S.: Jaunā Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcija dod beidzot vielu sākt par šo laiku interesēties! Bet telpu trūkums rada arī problēmas deformāciju: aizņemot "Arsenālu" uz pusgadu ar ekspozīciju, atņemta vieta citām izstādēm, kuras nestu arī jaunu apmeklētāju pieplūdumu, bet tajā pašā laikā cilvēki nepaspēs pierast pie tā, ka pastāv šāda ekspozīcija un ka tajā daudz var apgūt, mācīties, to var studēt, iepazīstot šo laikmetu pa segmentiem, kas nav izdarāms vienā apmeklējuma reizē. Arī pie vecmeistariem mēs taču uz muzeju ejam atkal un atkal, lai ar viņiem satiktos – tieši tāpēc, ka mēs zinām, ka viņi tur ir un mūs gaida. M.L.: Es nevarētu teikt, ka cilvēki nenāk. Bet – nāk ļoti slinki. Mūsu sabiedrisko attiecību nodaļa šobrīd daudz strādā pie skolu grupu piesaistīšanas, un paš laik vērojam skolēnu pastiprinātu apmeklējumu. Un šis arī ir ļoti labs ekspozīcijas mērķis – lai skolēni nāktu un to redzētu. Ekspozīcija tātad turpināsies līdz šīgada 31. jūlijam. Pēc tam mēs atcerēsimies, ka esam tomēr atņēmuši lielāko izstāžu zāli, un ielaidīsim vairākus izstāžu projektus. 2007. gada beigu posmā esam iecerējuši atkal pievērsties ekspozīcijas jautājumam. Tas vēl ir diskutējams. Varianti ir ļoti dažādi. Ir jāsaprot, ka mēs visi bijām vairāk vai mazāk iekšā šīs ekspozīcijas veidošanas procesā. Diezgan grūti ir tiem pašiem cilvēkiem atrast kardināli citu risinājumu. Protams, šis visaptverošais variants, kad mēs visus 60 gadus savietojam esošajā platībā, nav labākais. Domāju, ka visticamāk pievērsīsimies atsevišķiem vēsturiskajiem periodiem, un tad tas varētu veidoties kā regulārs cikls. Un, es domāju, saglabāsim arī hronoloģisko principu. L.S.: Vai esat domājuši pieaicināt kādu vieskuratoru, kas no sava skatpunkta uz jūsu materiāla bāzes veidotu ekspozīciju? Pirmā ekspozīcija bija jūsu skats no iekšienes, varbūt tieši interesanti būtu tagad kāds skats no malas? Jūs varētu izvēlēties kuratoru, ko cienāt, un piedāvāt viņam veidot ekspozīciju. Ārzemju kuratoram tas varētu būt interesanti, jo tas ir periods, ko viņi zina no galvas. Māksla, kas tajā laikā bija aiz dzelzs aizkara, viņiem joprojām nes pārsteigumus. M.L.: Ārzemnieki tiešām šeit redz to, ko viņi nav redzējuši. Es neizslēdzu, ka var būt arī tāds variants, tomēr parasti ar ekspozīcijām nodarbojas pats muzejs. L.S.: Vai tas nevarētu būt arī kā muzeja stratēģijas lēmums? M.L.: Mēs vienmēr esam bijuši atvērti piedāvājumiem veidot izstādes, absolūti ikkatrs ir varējis nākt un piedāvāt savus redzējumus. Līdz šim tikai ne pārāk daudzi ir gribējuši ar to nodarboties. Mēs to traktējam kā ekspozīciju, turpretim pasaules muzeju prakse rāda, ka tā tomēr ir muzeju pašu lieta. L.S.: Pompidū centrs ar savas kolekcijas jauno ekspozīciju patiešām ir atradis neordināru pieeju. M.L.: Jā, bet viņi jau drīz to ņem nost. Te mēs ļoti labi redzam, ka ne par velti saka – nav konservatīvāku muzeju par mākslas muzejiem. Jo mākslas muzejiem ir objektīvi ierobežotas iespējas padarīt savu ekspozīciju atraktīvu. Mēs varam sajūsmināties par vēstures ekspozīciju Bonnā un kino ekspozīciju Berlīnē. Bet, rādot vizuālo mākslu, īpaši noteiktos periodos, mums ir šis galvenokārt plaknē eksponējamais materiāls, kas tiek pielikts pie sienas, un vairāk vai mazāk tiek apgūta telpa. Un tad ir ekspozīcijas varianti – hronoloģiskais, konfrontējošais; Teita galerija izvērš vienu tēmu dažādos laikos. Tas tomēr ir domāts profesionālim, jo viņš atšķirs gadsimtus vai gadu desmitus. Arī tas ir strīdīgs variants. Pompidū centrā mēs tieši redzējām, kā mākslas muzejs mokās ar ekspozīcijām. Jo arī šī izstāde – ekspozīcija atstāj visai haotisku iespaidu. L.S.: Teits ir daudz tradicionālāks tēmu izvēles ziņā (klusā daba, figūra, ainava utt.), Big Bang ("Lielais sprādziens") rāda jaunu šķērsgriezumu 20. gs. mākslā notiekošajam. Tomēr, regulāri skatoties lielo muzeju ekspozīcijas, vienmēr atrodam tajās kaut ko jaunu. M.L.: Pompidū centram vecā ekspozīcija stāvēja ļoti ilgi. Tagad viņi rīkojas radikālāk. Te mēs redzam to, kas visur pasaulē šobrīd ir populāri – stāstīt stāstus. L.S.: Un no kuratora fantāzijas ir atkarīgs, kādus stāstus viņš spēj izdomāt, esošajā materiālā saskatīt... M.L.: Un tomēr – saglabājot hronoloģiju un vēstures attīstības līniju. L.S.: Arī jūsu ekspozīcijai ir ļoti liriski sadaļu nosaukumi. M.L.: Tā bija zināma veida poēzija, ar ko raksturot noteiktos periodus. Paņemt darbu nosaukumus un tajos ielikt papildu jēdzienisko slodzi. Varbūt tie mazāk sasaucas ar mākslas parādību attīstību, tā tiešām bija literatūra. L.S.: ...no kuras latviešu māksla tā bēg, tā bēg... M.L.: Jā, bet šie nosaukumi tomēr uzliek uzsvarus. Tas bija viens no plusiem, kas izšķīra par labu Irēnas Bužinskas koncepcijai. 70. gadus patiešām labi raksturo nosaukums "Cilvēku zeme" – mākslinieki tolaik bija atvērti, daudzslāņaini tvēra lietas. Visu laiku jutās par kaut ko atbildīgi – gan savā, gan savas mākslas, gan vispār cilvēku priekšā. Bet tikpat labi tas, protams, varēja būt jebkurš cits nosaukums. L.S.: Vairākkārt ir minēts anotāciju jautājums. Mūsdienu skatītājam bieži vien patiesi nav nekādas aizmugures, un anotācijas ir ļoti nozīmīgs ceļvedis. Vai par to tiek domāts? Pasaules muzejos anotāciju parasti ir ļoti daudz, lai gan eksistē arī katalogs ar bagātu informāciju. M.L.: Jā, arī šai ekspozīcijai, protams, būtu vajadzējis katalogu – apmeklētāji prasa. Anotācijas ekspozīcijā ir. Ir viena lielā un piecas skaidrojošās – katrai sadaļai. L.S.: Teitā anotācijas, diezgan izvērstas, ir pie katra darba... M.L.: Nevēlos to īpaši komentēt. Ir zināma problēma uzrakstīt anotāciju tā, lai tā būtu pieņemama gan speciālistiem, kas to lasa un vērtē, gan apmeklētājam, kuram nav nekāda priekšstata par to, kas te ir noticis. Tad ir jāmeklē vidusceļš. Anotāciju rakstīšana vispār ir ļoti sarežģīta lieta. L.S.: Sakarā ar simtgadi esat rīkojuši nopietnus seminārus. Vai esat no tiem kādu gudrību paņēmuši? M.L.: Pirmām kārtām jēga ir viedokļu apmaiņā, mēs redzam, kā iet citur. Un viena no atziņām, ka problēmas būtībā visur ir vienas un tās pašas. Vai tas ir lielāks vai mazāks muzejs, Rietumeiropas metropolē vai Austrumeiropas galvaspilsētā. Tieši tādēļ arī ir jānāk kopā, jo muzejam vienmēr ir dilemma: no vienas puses, muzejs veic pētniecisko darbu – vai tās ir publikācijas, katalogi, grāmatas, izstādes, konferences, referāti utt. No otras puses, nozarei visu laiku ir jāstrādā ar skatītāju. Ir jāpanāk, lai cilvēks nāk uz muzeju. Šeit veidojas pretruna. Ne velti viena no tēmām simtgades konferencē bija "Muzejs vai supermārkets". Un šī problēma ir pilnīgi visos pasaules muzejos. Tieši šajā aspektā muzejam svarīgi definēt savu vietu, mērķi, kam tas ir radīts un kā vārdā darbojas, nospraust tālākos uzdevumus. Nevienā mirklī nedrīkstam aizmirst, ka šobrīd pārstāvam visu Latvijas nacionālo vizuālās mākslas mantojumu. Lielā mērā pārstāvam. Līdz ar to mūsu darbošanās ir ļoti sazarota. Un tas nozīmē arī darbinieku jaudas, kapacitāti utt. L.S.: Vai esat domājuši par turpmāko stratēģiju, jo ir sākušies reāli iepirkumi jaunajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Kā tas maina vai papildina jūsu attieksmi pret tā laikposma mākslu, ko jūs ietverat? M.L.: Runājot par iepirkumiem, kas pašlaik tiek veikti, – es nedomāju, ka mums būtu jāpārskata sava stratēģija. L.S.: Un kāda tā ir? M.L.: Mums ir visa Latvijas vizuālā māksla no pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Arī aktuālais process. Līdz šim neesam redzējuši definētu Laikmetīgās mākslas muzeja komplektēšanas stratēģiju. Tādēļ nav pamata mainīt mūsējo. Tomēr pieļauju iespēju, ka laika gaitā var veidoties korekcijas. Bet tas jau ir arī savstarpējas sadarbības jautājums. Man kā muzejniekam vispirms ir no svara, lai darbs būtu nopirkts. Un tikai tad seko jautājums – kurā muzejā tas atradīsies. Jo, ja mums kaut ko vajadzēs no cita muzeja, mēs to varēsim dabūt un, ja viņiem vajadzēs no mūsējā, – viņi varēs dabūt. Es saprotu, ka šajā sākotnējā periodā zināmā mērā mēs iesim paralēli. Mums ir pārmetuši foto kolekcijas trūkumu. Mēs par to esam daudz diskutējuši, bet šāda kolekcija mūsu muzejā nekad nav tikusi veidota (mums ir atsevišķi foto paraugi, bet tā nav kolekcija). To var sākt veidot no nulles. Bet tad man ir jautājums, vai mums ierobežotajā Latvijas situācijā ir racionāli to darīt. Laikmetīgās mākslas muzejs būs, un ir jau Fotogrāfijas muzejs ar savu kolekciju. Ir jāsaprot, no kādas vietas šādu kolekciju veidot. Būtu loģiski, ja šobrīd to veidotu Laikmetīgās mākslas muzejs. Ja mēs pieņ emtu tādu lēmumu, tad mums būtu jāsāk ar Riekstu, Bucleru, Rīdzenieku un Johansonu. Un mēs zinām, kur atrodas Rīdzenieks, kur Johansons, kur Buclers, kur pārējie meistari. To var darīt, bet ar tādiem finanšu resursiem, kādi mums ir pašlaik, kolekciju varētu izveidot pēc gadiem 50. Es tomēr domāju, ka ļoti loģiski būtu, ja šādu kolekciju veidotu Laikmetīgās mākslas muzejs. L. S.: Taču ne no pirmsākumiem? M.L.: Nē. Bet, protams, pastāv arī dāvinājumi, un mākslinieks izvēlas, kuram muzejam viņš dāvina. Līdz šim mums fotodarbi ir ienākuši kā dāvinājumi, bet es negribētu to nosaukt par kolekciju. L.S.: Laikmetīgās mākslas muzejam ir piesaistīti privāti līdzekļi un iepirkumiem desmit gadus uz priekšu nodroš inātas noteiktas summas. Kādu nākotni sev redz šajā ziņā Nacionālais mākslas muzejs? M.L.: Nacionālais mākslas muzejs, tieši tāpat kā jebkurš cits Latvijas muzejs (valsts vai pašvaldības), līdzvērtīgās pozīcijās startē uz Valsts Kultūrkapitāla fonda programmu "Nacionālas nozīmes projekti akreditētos muzejos". Viena noteikta finansējuma daļa tur ir paredzēta tieši muzeju iepirkumiem. Konkursa kārtībā. Katram iepirkumam veidojam projektu. Un līdz šim atteikumus neesam saņēmuši. Bet tas nav īpaši daudzskaitlīgi. Mākslinieku un citu privātpersonu dāvinājumus mēs nevaram ne prognozēt, ne plānot. L.S.: Nacionālais mākslas muzejs ir prestižākais starp Latvijas muzejiem. Vai tiešām tam nav iespēja piesaistīt kādu nopietnu mecenātu? M.L.: Mēs diezgan daudz esam atbalstīti. Bet tas nav nekas sistemātisks. L.S.: Taču šāds mecenāts tiek gaidīts, vai ne? M.L.: Noteikti! | |
| Atgriezties | |
