VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Kronētā ikona" Dace Lamberga | |
|
"Nacionālais apgāds" labprātīgi uzņēmies misiju veidot izdevumus par izcilībām Latvijas mākslā, un pēc veltījumiem grafikai un keramikai 2005. gadā klajā nācis Anitas Vanagas sastādītais albums "Latvijas glezniecība 100: Kronētā ikona". Nosaukums liek domāt par klasisku pieeju, taču galarezultāts ir pavisam netradicionāls un diskusiju raisošs. Pirmkārt, eksaltēti sakāpināts liekas autores piedāvātais termins "kronētā ikona" – mākslas darbs, ko "godā visa tauta". Šis termins 17. gs., starp citu, radīts kā garīgu vērtību apliecinājums saistībā ar brīnumainiem likteņa pavērsieniem, bet nekādā gadījumā neattiecas uz piezemēti reālistiskām lietām, kā attēls, ikona vai glezna. Otrkārt, pat ja piedāvāto vērtējumu pieņemam bez iebildēm, loģiski gaidām simt pašu izcilāko gleznotāju spožākos darbus, bet kopskats izveidojies pārāk neviendabīgs. Pārlapojot attēlu daļu, kur šedevriem ik pa brīdim seko visai pieticīgi paraugi, rodas tāda kā pēkšņa un dziļa kritiena sajūta.
Protams, pilnīga objektivitāte nevienā atlasē nav iespējama, jo katrs mākslas zinātnieks, gleznotājs vai "vienkāršs mīlētājs" elitārajā simtā ierindos atšķirīgas personības. Pieņemu, ka Anita Vanaga kā zinoša un erudīta mākslas pētniece varētu pierādīt katra autora un darba klātbūtni. Tomēr mani no izvēlētajiem autoriem nepārliecina vismaz viena trešā daļa, radot jautājumu, kāpēc aizmirsti klasiķi Voldemārs Zeltiņš, Aleksandrs Romans, Pēteris Krastiņš, Rūdolfs Pērle, Francisks Varslavāns vai Voldemārs Irbe. 20. gs. otrās puses vēsturei pietrūkst Lidijas Auzas, Intas Celmiņas, Ērikas Gulbes, Leo Mauriņa, Anitas Melderes, Jāņa Mitrēvica un Roberta Stārosta, kā arī pašas jaunākās paaudzes gleznotāju – Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas, Jāņa Avotiņa vai Andra Vītoliņa, kuri sevi pieteikuši jau pietiekami spilgti. Savukārt par Edgara Vārdauņa, Mirdzas Briedes, Nikolaja Kūlaiņa, Nikolaja Bogdanova-Beļska, Modra Brasliņa un daudzu citu atbilstību "kronētās ikonas" godpilnajam statusam negribas pat diskutēt – kā tauta viņus var godāt, ja vārdus diez vai zina. Ausma Matcate un Zenta Logina agri sāka gleznot abstrakti, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņu sniegums var turēties līdzās Edvīna Strautmaņa ekspresijai un Sigurda Vīdzirkstes minimālismam. Toties tiem blakus iederētos Laimonis Mieriņš. Pietiekami kuriozi, ka pašas "viskronētākās ikonas" Vilhelma Purvīša daiļradi pārstāv nenozīmīga studiju laika ainava. Vēlmē reproducēt maz redzētus darbus, liekas, nedaudz pāršauts pār strīpu – Jānis Roberts Tillbergs pārstāvēts ar abstrakto "Bumbismu", kaut tekstā minēts, ka mākslinieka biogrāfs Māris Brancis nav pārliecināts par tā piederību. Arī Ausekļa Baušķ enieka bezpersoniskā akta studija neko neliecina par šo unikālo personību. Man kā Valdemāra Tones pētniecei patiešām žēl, ka meistaru raksturo trimdas laika bezpersoniskais portrets "Gunda". Apsveicami, ka reproducēti ne tikai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, bet arī daudzi lieliski privātkolekciju darbi. Lielākais skaits atvēlēts izdevuma pamatsponsora Gunta Belēviča krājumam, kurā īpaši izceļams Jaņa Rozentāla, Jāzepa Grosvalda, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Georga Šenberga, Imanta Vecozola, Ādolfa Zārdiņa un Induļa Zariņa sniegums. Ievada artistiski atraisītā valoda liecina par Anitas Vanagas tieksmi lauzt ierastos kanonus. Teksta kompozīcija – sadalījums atsevišķos mākslas vēstures fragmentos – pakļauta gan izvēlētajiem darbiem, gan apzinātai atseviš ķu iezīmīgu posmu izcelšanai starp divām spilgtām "ikonām" – Vilhelmu Purvīti un Borisu Bērziņu. Drosmīgi, pat novatoriski tiek meklēti negaidīti pavērsieni un analoģijas starp dažādu periodu mākslas darbiem. Tajā pašā laikā izmantotas gandrīz tikpat daudzas atsauces kā monogrāfiskā mākslas vēstures apskatā, kas esejiskajai manierei piedod akadēmisku nopietnību. Albuma iekārtojumā grafiķis Guntars Sietiņš izmantojis iecienītu risinājumu – teksta papildinājumu ar dokumentālām fotogrāfijām. Īpaši veiksmīgi atrisināts melnbaltais biogrāfiju bloks ar daudziem neredzētiem mākslinieku fotoportretiem. Savukārt vāka dizainā Miervalda Poļa gleznas "Darba diena pilsētā" un teksta fragmentu eksaktā perfekcija laikam jāpieņem kā izaicinošs pretmets glezniecības emocionālajai būtībai. | |
| Atgriezties | |
