VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla starp otro ēdienu un desertu Alise Tīfentāle Projekts "U25 / Latvijas jaunā māksla" restorānā "B-Bārs" no 2005. gada 14. decembra līdz 2006. gada 14. janvārim, kā arī internetā un uz pastkartēm. | |
|
Ko jūs padomātu, saņemot ielūgumu uz mākslas izstādes atklāšanu, kurā rakstīts: "Ar šo projektu mēs vēlamies parādīt, ka uz mākslu ir iespējams palūkoties citādi, par būtiskāko neizvirzot cenu vai māksliniecisko vērtību"? Par to cenu viss būtu skaidrs, bet kur gan mēs nonākam, noliedzot māksliniecisko vērtību? Tā kā šo ielūguma vēstuli parakstījusi reklāmas aģentūras "TBWA / Latvija" direktore, pieļauju, ka visticamāk šeit notikusi prozaiska apmaldīšanās jēdzienos, nevis apzināta zaimošana. Jo minētās reklāmas aģentūras iecere un iniciatīva popularizēt jaunākās paaudzes māksliniekus ir apsveicama, un cerams, ka tai sekos arī citi reklāmas industrijas uzņēmumi, kuru gada apgrozījums tiek mērīts miljonos latu.
Reklāmas aģentūras "TBWA / Latvija" un mākslinieka Andra Vītoliņa ideja realizējusies kopumā lieliskā, tomēr haotiskā projektā, kura konkrētie mērķi netop īsti skaidri. Bet par visu pēc kārtas. "Popularizēšanai" izvēlēti mākslinieki, kuriem vēl nav 25, bet kuri jau paspējuši gūt ievērību Latvijā (un daži arī Eiropā): Otto Zitmanis, Auce Biele, Patrīcija Brekte, Jānis Avotiņš, Māra Viška, Andris Eglītis, Reinis Pētersons, Flēra, Pal, Kristians Brekte, Anna Afanasjeva un Reinis Liepa. Vispirms mulsina "TBWA / Latvija" parakstītais ievads, kurā starp visu citu teikts: "(..) piedāvājam publiskam vērtējumam jaunās paaudzes mākslas elkus, pirms viņi guvuši plašu atzinību un, iespējams, pirms apzinājušies savu vērtību Latvijas kultūras kopainā. Tie ir jauni mākslinieki. Tikpat kā neviens no viņiem nav pazīstams plašākai sabiedrībai." Tie nu gan ir klaji meli, jo lielākā daļa minēto jauno mākslinieku ir saņēmuši dažādas profesionāļu balvas, piedalījušies cienījamu kuratoru veidotās un arī pašu organizētās kopīgās izstādēs, daudzus viņu līdzšinējos projektus atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds, un viens no viņiem (Jānis Avotiņš) pat kļuvis par neapstrīdamu Latvijas mākslas eksportpreci Eiropas mākslas tirgū. Tas gan savukārt nepadara viņus ne par kādiem "mākslas elkiem", lai kas arī būtu domāts ar šo popsīgo, no pusaudžu leksikas aizgūto vārdu salikumu. Projekta veiksmīgākā sastāvdaļa ir korekti un nepretenciozi noformētais pastkaršu (ar mākslas darbu reprodukcijām) un aplokšņu komplekts – tas ļauj saņēmējam nesteidzīgi aplūkot jauno mākslinieku darbus un tikpat nesteidzīgi nosūtīt kādam kopā ar sveicienu (ja vien šai visai nesteidzībai pietiek laika). Otra sastāvdaļa, pret kuru nekādus būtiskus iebildumus celt nav iespējams, ir mājaslapa inter-netā – www.u25.lv. Šeit tikpat korekti izvietoti visi mākslas darbi. Apšaubāmi liekas īsie komentāri, kas pavada katru mākslas darbu pastkartes otrā pusē, - piemēram, tādi "kaut kur dzirdētu" vārdu un frāžu savirknējumi kā "Sadzīves objektu parāde opozīcijā mākslas tirgus nosacījumiem" vai "Mākslas darbi ar perfektu Vakareiropas jauniešu mākslas trendu izjūtu" ir gluži vai tracinoši antiintelektuāli un bezjēdzīgi. Taču uz pārliecīgas centības, neapdomības un godkāres rēķina būtu jānoraksta "izstāde" ar nosaukumu – gleznu skate restorānā "B-Bārs". Restorāna interjers ir gana intensīvs un konceptuāli dizainēts, lai tajā pazustu jebkādi no malas ienesti "liekie priekšmeti". Uz tumši brūnā fona daļa gleznu vispār nebija ieraugāmas, daļa izcēlās, bet visai nervozi un restorāna noskaņai nepiemēroti. Kam gan īsti šī "izstāde" bija domāta? Lai tūrists vai Vecrīgas biroja klerks, pusdienas ēdot, pāri penne pasta šķīvim atpūtinātu acis un pavērotu, kas gadījies tuvumā? Vienu atsevišķu darbu aplūkojot, šis skatītājs sapratīs vienīgi to, ka restorāns izkāris bildes, kas nu nepavisam nepiestāv interjeram. Jo Rīgas restorāni un bāri lutina savu apmeklētāju ar vizuālām zīmēm, rotājot sienas ar lielizmēra dekoratīvām izdrukām un reprodukcijām, un kas gan šim iepriekš neinformētajam pusdienu ēdējam, kurš starp otro ēdienu un desertu bučojas ar draudzeni, liktu domāt, ka te darīšana ar oriģinālu mākslas darbu, kas turklāt ir lielāka projekta sastāvdaļa? Domāju, ka nekas. Ja ienāk kāds mākslas skatītājs – viņam savukārt jāklīst starp galdiņiem, uzkrītoši jāskatās pāri svešam zupas šķīvim un jāuzvedas diezgan neadekvāti situācijai. Savulaik jau toreizējā restorāna "Možums" un mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes sadarbība fotoizstāžu organizēšanā galu galā tomēr izsīka, jo visi secināja, ka ēšanai un dzeršanai radīta telpa nav piemērotākā vieta, kur izstādīt mākslu. Precedents mums ir, kāpēc gan kādam rodas kārdinājums kļūdīties atkārtoti? | |
| Atgriezties | |
