VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nabago ļaužu evenģēlijs mūsdienās Alise Tīfentāle Izstāde "Evaņģēlijs krāsās" Ārzemju mākslas muzejā no 2005. gada 17. decembra līdz 2006. gada 15. janvārim. | |
|
Par nabago ļaužu evaņģēliju viduslaikos mēdza dēvēt svētbildes baznīcā, jo lasītprasme (turklāt latīniski) to laiku Eiropā bija tikai pārtikušu aristokrātu (turklāt ne visu), garīdzniecības un mūku priekšrocība. Savukārt vizuālā māksla kalpoja vienam mērķim – padarīt Bībeles stāstus pieejamus it visiem. Īpašs gadījums šajā kontekstā ir no Bizantijas laikiem saglabātā Austrumu baznīcas tradīcija – ikonu glezniecība ar saviem stingri noteiktajiem kanoniem, kurus drīkst vienīgi kopēt, ne papildināt, modernizēt vai kā citādi "uzlabot". Tur katram elementam – krāsai, figūrām un to izvietojumam, fonam, attēlotajiem priekšmetiem un simboliem – ir sava nozīme, un to iespējams nodot tālāk, tikai pēc iespējas precīzāk kopējot jau esošu ikonu. Turklāt mākslinieks ir anonīms, jo pastāv uzskats, ka ne jau viņa rokas darinājušas svētbildi – viņš vienkārši izpildījis Dieva gribu, un līdz ar to autora vārdam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pareizticīgo baznīcā šī tradīcija dzīvo arī tagad, 21. gs. sākumā, un tai seko arī Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas studenti, kuru labākie darbi bija skatāmi Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē.
Ikonas gleznošana būtībā ir mūka lūgšanas forma, līdzīgi kā, piemēram, manuskriptu pārrakstīšana viduslaikos – tas ir ilgs, pacietību un koncentrēšanos prasošs darbs. Kā vēstīja izstādes autori, "ikona ir viens no lielākajiem Baznīcas brīnumiem. Ikona ir ceļš pie Dieva, īpaši tiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem māksla kļūst par dzīves jēgu. Respektējot Baznīcas noteiktos ikonu glezniecības kanonus, mācoties no senajām ikonu glezniecības skolām, lēnām un uzmanīgi Latvijas Kristīgā akadēmija attīsta ikonu glezniecības tradīciju ar latviešu tonālajai glezniecībai raksturīgo pieklusināto un niansēto kolorītu. "Mūsdienu Latvijas ikona" – tā kopumā varētu dēvēt izstādē piedāvātos ikonogrāfijas darbus. Iemūžinātā ikonas gaisma arī tagad virza mūs no mākslinieciskās visatļautības pie skaistuma kanona. (..) Ikonogrāfijas unikalitāte slēpjas paša mākslinieka (un skatītāja) īpašajā attieksmē pret darbu – tā sakņojas senbaznīcas askētikā, lūgšanā un evaņ ģēlija patiesību izpratnē." Protams, šodienas cilvēkam ir grūti iedomāties, kā tas varēja būt, kad tumšo viduslaiku zemnieks, kurš ikdienā redzēja savus mūžam nepaēdušos un bieži slimojošos bērnus, grūti apstrādājamo lauku un savus mājlopus (ja tādi vispār bija), svētdienā aizgāja uz baznīcu, klausījās melodiskajos liturģiskajos dziedājumos un salīdzinoši spilgtā sveču gaismā (mājās tādas luksuspreces nebija) apbrīnoja bagātīgi apzeltīto altāri un krāšņi gleznoto Jēzu, Dievmāti un svētos, kuri nolūkojās uz viņu no saviem augstumiem. Primitīvās, nehigiēniskās un nabadzīgās sadzīves kontrasts ar estētiski izsmalcināto baznīcas vidi noteikti bija satriecošs, tieši tāpat kā attēloto sižetu un augsto ētisko prasību iedarbība. Šodien tikpat grūti aptvert, ka mēs esam nesalīdzināmi privileģēti atšķirībā no tā paša viduslaiku zemnieka – tagad katram no mums ir pieejama Bībele dzimtajā valodā, mēs varam to lasīt, kad vien vēlamies, internetā salīdzināt dažādu valodu tulkojumus un pat pasūtīt citātus no sava mobilā tālruņa. Paradoksāli, bet tajā pašā laikā mūsdienu Eiropas Savienības pilsonis savā ētiskajā pozīcijā ir atkāpies neiedomājami tālu no tagad tik viegli un ērti pieejamās Grāmatu Grāmatas un tajā paustajiem ētiskajiem imperatīviem. Kaut arī izstādē redzamās ikonas saskaņā ar tradīciju papildināja paskaidrojoši uzraksti – lūk, tas ir svētais Jāzeps, bet tas – Kristus utt. –, to adekvāta uztvere jeb "lasīšana" ir iespējama tikai retajam salīdzinājumā kaut vai ar to pašu manis iedomāto viduslaiku zemnieku, kam šādu "bilžu" lasīšana bija organiska prasme. Izstādes veidotāji bija padomājuši par "laicīgo cilvēku" un viņa ērtībai katru ikonu papildinājuši ar komentāru par to, kas tad tur īsti attēlots un kā to "lasīt". Izstāde necentās pārsteigt ar darbu daudzumu, un skatītājs varēja netraucēti iepazīties ar erceņģeļiem un pārējiem tēliem, bet varbūt arī uztvert kādu nieku no tās bagātīgās gara gaismas, ko katras ikonas zeltījums izlej pār bijīgu skatītāju. Ikonu gleznošanas tradīcija runā arī par kristietības kategorisko imperatīvu – par jābūtību, disciplīnu, mērķtiecību un skaidru skatu no malas uz sevi un savu vietu šajā pasaulē. Iespējams, tas ir kas svešs tādā kultūras kontekstā, kurā jau kopš 20. gs. sākuma vadmotīva lomā ir "atbrīvošanās", "brīvība", "atteikšanās no uzraudzības", "nepakļaušanās" u.c. jēdzieni un kur šī "atbrīvošanās" turklāt tiek ar varu nesta arī citās kultūrās, piemēram, mēģinot atņemt musulmaņu sievietēm viņu parandž as utt. Tas viss demokrātijas (precīzāk būtu teikt – mārketinga stratēģijas) vārdā – pārvērst visu pasauli par disnejlendu, lielveikalu, atpūtas parku, skatuvi ražošanas un patērēšanas apburtajam lokam. Izstāde "Evaņģēlijs krāsās" atgādināja sen aizmirsto mākslas kalpošanas un izglītošanas funkciju, kas būtībā ir tieši pretēja lielākajai daļai laikmetīgās mākslas projektu, kuri skatītāju izklaidē, izpatīkot viņa humora izjūtai un popkultūras kontekstam, vai mēģina pārsteigt ar arvien jaunu formālu risinājumu meklēšanu. Pa to laiku kāds kaut kur jauc temperu, ar mazu otiņu pielīdzina nimba formu un lūdz arī par mums. | |
| Atgriezties | |
