VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Annus un pievienotā vērtība Anta Vanaga | |
|
Apgāds "Jumava" 2005. gadā ir izdevis mākslas zinātnieces Rasmas Lāces monogrāfiju "Augusts Annuss. 1893–1984". Grāmatu piesaka efektīga Bruno Rozīša veidota fotogrāfija: izgaismota mākslinieka piere, ass profils, raibi kūsājoša palete rokās, skatiens veras gleznojumā, kas aplikts ar dūšīgu rāmi. Parādes raksturs mirdz it visā – gan stājā, gan mājas halāta zīda krokās un švītīgajā kakla lakatiņā: lasītāja priekšā viens no ievērojamākajiem t. s. Latvijas laika figurālistiem trimdā. Taču ar uzrakstu fotogrāfijas lejasdaļā "Augusts Annuss" sākas jautājumi – kad, kur un kāpēc mākslinieka uzvārdam tika pievienota galotne "s"? Kāpēc Saldus, ledus un medus varēja palikt, kā stāv, bet Annum ķērās klāt? Valodnieku un redaktoru ērtības labad? Autentiskums tiek ignorēts bez paskaidrojuma. Žēl. Jānim Siliņam "Latvijas mākslā" nebija grūti izlocīt kurzemnieciski zumošo vārdu. Un kāpēc lai to nedarītu, ja mākslinieks savas gleznas signēja A. ANNUS ar gadskaitli, kas rakstīts romiešu cipariem, dažkārt pušķojoties ar vārdiem fecit (darinājis) vai Anno (gads), tā akcentējot savas personības Augustu (Augustus – cēls, cildens, augsts, majestātisks; pavārds, kas kopš Oktaviāna pārgāja uz ķeizariem). Latīņu valodas pamatus Annus apguva proģimnāzijā Liepājā un Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē vienu mācību gadu lauzījās romiešu likumu skaidrībā ar cerību nonākt pie vienīgās, absolūtās patiesības. Annus uzkrītošais paraksts liecināja par impērisku dižmanību un alkām ierakstīties pasaules, nevis tikai Latvijas kultūras annālēs.
Izsekojot mākslinieka dzīves līkločiem soli pa solim, Rasmā Lācē darbojas divas dabas. Viena daba skrupulozi summē faktu pie fakta pēc hronoloģiskā principa. Šeit īpašu interesi izraisa Annus mazzināmais ieguldījums Liepājas Jaunā teātra scenogrāfijā 20. gados, kā arī saistoši fiksētais mākslinieka ģimenes dzīves aizsākums, ko rotā trauslās Irmas Gustavas klātbūtne fotogrāfijās. Otrā daba ir modelējoša. Tā liek autorei Annu izoperēt no laikmeta un apcerēt kā savrup stāvošu parādību, tuvojoties hagiogrāfijas žanram. Rasma Lāce grib arī būt cēla un majestātiska, norobežojot savu dārgumu no visa, kas varētu pār viņu mest ēnu. Ēna pieder Jānim Robertam Tillbergam, kura vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu Annus beidz 1927. gadā, piederēdams pie šīs darbnīcas pirmā izlaidums. Saspiežot vienā rindkopā ishodnoje sobitije (Konstantīns Staņislavskis), 1920. gada Kasparsoniādi (32. lpp.), kas skar arī ļoti daudzas tieši neiesaistītas personas ilgā laika periodā, autore turpmāk daudz pūļu velta sava aizbilstamā aizstāvībai. Ja nezina šī notikuma ieinteresēto pušu motivāciju, spēku izkārtojumu un ekonomiski sāpīgo situāciju, pēkšņais Annus dvēseles kliedziens par gallomāniem, latvju švaukstiem un slavas ceļu uz Ameriku (44. lpp.) rada iespaidu par nelīdzsvarotu psihi. Lai gan te nu būtu ilgi gaidītais teksta dinamiskais elements, kur sāktos stāsts pa īstam. Tā dēvētā bumbisma sarucināšana atkožas ar sīkām neprecizitātēm. 46. lpp. autore pasniedz Rīgas pilsētas muzeja nopirkto Annus gleznu "Lejaskurzemē" kā izņēmumu, jo "studenta darbu muzejs iegādājās pirmo reizi". Iepērkot darbus no Rīgas mākslinieku grupas 1920. gadā (Kasparsoniādes ekonomiskais cēlonis), muzejs parādīja, ka darbu iekļaušana kolekcijā nav atkarīga no tā, vai māksliniekam ir akadēmiskā izglītība vai nav. 45. lpp. iekavās pieminētais Tillberga šāviens tika raidīts uz Aleksandru Plensneru, laikraksta "Latvijas Kareivis" galveno redaktoru, kā atbilde uz redaktora pliķi Tillbergam par pretkorupcijas karikatūru "Svaros". Bet tā ir jau cita epizode no 1921. gada, ne no Kasparsoniādes, un Tillbergs par to godīgi nosēdēja veselu mēnesi cietumā. Manuprāt, nav attaisnojuma tam, ka grāmatā neatradās vieta kādai Tillberga meistardarbnīcas fotogrāfijai, piemēram, tai, kur absolventu grupas fonā vīd tieši Annus diplomdarbs "Liepājas kuģu būvētavā". Varbūt Tillberga vaibstu atsvaidzināšana atmiņā ļautu izvairīties no viņa vārda piedēvēšanas kādai nezināmai personai LMA pedagogu un poļu biedrības kopbildē 56. lappusē un rosinātu saskatīt, ka Annus centieni pēc jaunā, akadēmiski klasicizējošā stila, kas tver "pēc būtiskā, nemainīgā", nemaz nav tik vientuļi. Mākslinieka pašsajūta un pašnovērtējums ir svarīgs, bet gribētos lasīt arī par kopsakarībām. "Tā dēvētais pozitīvisms" (71. lpp.), kas dzimst Amerikā, Latvijā nesākas 1934. gada 15. maijā. Nebūdams brīvdomātājs, Annus pēc "konstitūcijas" ir disponēts uz praksē pārbaudītām, drošām vērtībām. Tas izpaužas viņa izvēlētajās tēmās, kas attiecas uz Latvijas valsti, tās senatni, leģendāro tapšanu un jauncelsmi, ģimeni, Dievu, dabu, darbu. Annus pozitīvisms Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izvirzītajām prasībām pēc inscenētām idilliski heroiskām un monumentāli izvērstām kompozīcijām uzsēžas kā vāciņš uz podiņa, nesot māksliniekam ilgi gaidīto vispārējo atzinību. Annu nav jāangažē, viņš pats jau atrodas šajā siltajā straumē līdzās Ludolfam Libertam, Jānim Muncim vai autorei tuvajam Oto Skulmem, kura gleznotais Ulmaņa parādes portrets 30. gadu beigās grezno Dailes teātra foajē. Runājot par Annus sakrālo glezniecību, panteisma vietā precīzāks termins būtu sinkrētisms, un, manuprāt, Jāņa Siliņa piesauktā saistība ar vācu tradīciju, proti, Friča fon Ūdes praktizēto Kristus tēla tuvināšanu draudzei, ievietojot to atpazīstamā vidē, arī paliek spēkā. Trimdā Annus radošā kapacitāte iekonservējas, taču to kompensē mākslinieka vājība uz amatiem un patika darboties kultūras organizēšanā, stiprinot latvietisko pašapziņu un spodrinot Latvijas vārdu, par spīti visām grūtībām. Rasmas Lāces monogrāfija atgriež Augustu Annu dzimtenē, piešķirot gleznotājam līdz šim trūkstošo elementu slavas oreolā, pēc kura tik ļoti tiecās dižā kurzemnieka sirds. P. S. Apgāds būtu rīkojies cēli un majestātiski, ja cienījamās autores apjomīgajam pētījumam uzsauktu personu rādītāju. | |
| Atgriezties | |
