VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laiks pats sevī un sevis pēc Alise Tīfentāle Lauras Feldbergas personālizstāde "Mazās lietas" galerijā Caroussel no 2005. gada 16. līdz 31. decembrim. | |
|
Laura Feldberga, kuras vārds asociējas ar vides objektiem un telpiskām instalācijām, šoreiz skatītājam uz īsu brīdi rādīja miniatūra un intīma mēroga darbus – glezniņas, kuras gan pati autore labprātāk dēvē par objektiem. Izteikti miniatūrais formāts liek pieiet tuvāk, ieskatīties un aplūkot uzmanīgāk. Lauras "Mazās lietas" runā pavisam klusās balstiņās, gluži vai čukst, un, skatoties uz rūpīgi uzgleznotiem sīkumiem un nieciņiem dabiskā izmērā (viss deminutīvā – kurpītes, cimdiņi, sērkociņi, podziņas, sakaltuši ziediņi, atslēdziņas, odziņas utt.), pilnīgi loģiski rodas vēlme tiem pieskarties. Aizkustinoši ir šie mazie priekšmetiņi, kuri īstajā dzīvē noteikti nolemti pazaudēšanai, izkrišanai un cita veida iznīcībai, bet šeit tie ir izglābti, mazajās glezniņ ās portretēti kā cienījami pilsoņi ar savām tiesībām tapt ievērotiem, izvēlētiem, apmīļotiem. Tikpat aizkustinoši ir iedomāties, ka māksliniecei pieticis laika un pacietības, lai iejustos un apdzīvotu šo mazo lietu pasauli; šī gleznu – objektu kolekcija liek domāt par to, ka ir viens straujais un nežēlīgais laiks un ir otrs – pašpietiekamais, uz vietas stāvošais, ne uz kādu mērķi nevedošais, laiks pats sevī un sevis pēc. Var arī teikt, ka "Mazās lietas" ir pāri laikam stāvošs darbs – ja tā padomā, mazajās glezniņās nekas uzkrītoši neliecina par to, ka tās radītas mūsdienās. Tās attiecināmas uz mūsdienām kā atplaiksnījums no kāda mītiska laika, kad paša laika bija vairāk, līdzīgi kā, piemēram, sentimentu uzvēdī ar rokām darinātas mež ģīnes.
Sirsnīgo un godīgi attēloto lietu kolekcijas bez ārišķības, bez pretenzijām un efektiem stāsta mums par bērnības atmiņām, kad par īstu dārgumu varēja kļūt kāds priekšmets, kam pieaugušo pasaulē nebija ne vērtības, ne pielietojuma, – kaut vai parkā atrasts kastanis. "Brūnā pudele", "Ābolīši", "Divas karotes", "Instrumenti" – ar šiem un citiem nosaukumiem māksliniece reizēm apzīmējusi veselu miniatūru kolekciju, kuras kopskats arī atgādina kādu sen nevirinātu atvilktni vai tālāk no acīm noglabātu bērnības suvenīru kastīti. Katrs uzgleznotais sīkums ieguvis pašcieņu un klusi liecina arī par kādu varbūt tikai iluzoru noslēpumu – jo noteikti taču jābūt īpašam iemeslam, kāpēc uzgleznots ir tieši tas. "Ar kolekcionāra lepnumu atklāju skatītājiem savu dārgumu krājumus," raksta pati māksliniece par savu izstādi. Piemēram, glezniņa, kurā attēloti seši it kā nevērīgi izlikti sērkociņi dabiskā lielumā. Romānus par sazvērestības teorijām salasījies, skatītājs var iegrimt transā, mēģinot uzminēt, kāpēc tieši šie sērkociņi, kāpēc seši, kāpēc tieši tādā kompozīcijā utt. Varbūt šāda "sižeta" meklēšana nemaz nav paredzēta – galu galā māksliniece atzīst, ka gleznotie priekšmeti ir piesaistījuši viņas uzmanību tieši ar savu materialitāti: ar krāsu, smaržu, formu, faktūru, siltumu vai vēsumu. "Katra lieta eksponēta, izceļot formas, krāsas un materialitāti. Tās ir lietas, kas pašas par sevi ir niecīgas, tām nav īpašas vērtības, bet tās ir kārdinoši skaistas un savaldzina acis," saka Laura. Protams, visa ekspozīcija kopumā bija sievišķīga un maiga tāpat kā klusās mazo lietu balstiņas, ar kādām tās mūs mēģina uzrunāt no mūsu pašu atvilktnēm, bēniņiem vai kastītēm. Par to arī stāstīts Latvijā pirms kāda brīža ļoti populārajā indiešu rakstnieces Arundhati Rojas romānā "Mazo lietu dievs". Lauras Feldbergas "Mazajās lietās" jūtama mīlestība pret lietu pasauli kā mūsu priekam atvēlēto realitātes daļu – bez pieķeršanās, bet ar bijību, kas atgādina par zināmu relativitāti. Paskatos uz kādu nieciņu, piemēram, dzelzs krampīti pie šķūņa durvīm vecās lauku mājās – kaut arī cilvēka roku veidotam, šim šķietami nesvarīgajam krampītim pats cilvēka mūžs ir tīrais sīkums. Kurš tad šeit ir tā "mazā lieta"? | |
| Atgriezties | |
