VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Raganu krasta mākslinieki Gints Ozoliņš Mākslas projekts Sūrelis Varškes Klaipēdas koncertzālē, Klaipēdas Kultūru komunikācijas centrā un viesnīcā Navalis 2005. gada novembrī–decembrī. | |
|
Tik atšķirīgi skan Sūrelis Varškes latvieša un lietuvieša ausij. Vienam tas ir sieriņš, bet otram – sūrums. Vienam tas ir pilns vēders un līksme, otram – smaga likteņa iemaukti.
Aiz izstādes līksmā nosaukuma nākas tomēr atskārst, ka Sūrelis ir sūrs. Tā ir nevis pavasara čala, bet gan nebeidzami tumša ziema. Tik tumša, ka jāsastingst vispirms izbīlī, tad bijībā un jāsāk klausīties. Raganu zemē, tumšajā naktī, melnajā upē skan skaista dziesma! Septiņi jauni latviešu mākslinieki Klaipēdā vienlaicīgi atklāja trīs glezniecības un tēlniecības izstādes ar kopīgu nosaukumu Sūrelis Varškes. Plašākā un vērienīgākā stājglezniecības ekspozīcija bija skatāma Klaipēdas koncertzālē. Trijās zālēs savu pēdējā gada veikumu izrādīja Liena Bondare, Ivonna Zīle, Mārīte Guščika, Ginters fon der Kvelle un Reinis Pētersons. Visi nupat beiguši Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņus visus vieno spilgta savas mentalitātes izjūta un izpausme. Ne vien ekspozīcijā dominējošā tumšā, tonāli bagātā krāsu palete, drūmi patiesā ironija un izteiksmes lakonisms, bet veseli tradīciju un stāstu gadsimti, leģendas un arhetipisku siž etu tēlojumi ir ievīti šajos darbos. Tie, cits citu papildinādami, turpina katrs savu stāstu par cilvēka un pasaules esamības brīnumu, par cēlo, skaisto un cildeno tāpat kā par zemisko, tumšo un nodevīgo. Ivonna Zīle un Mārīte Guščika kā īstenas rozentālietes demonstrē augstu glezniecības tehnoloģiju meistarības līmeni. Abām gleznotājām galvenais izteiksmes instruments ir formālo glezniecisko līdzekļu plašs izmantojums. Zīles darbos vērojamas nenogurstošas faktūru un izmeklētu tonālo kontrastu studijas. Tie ir kompozīcijā askētiski audekli, kuru emocionālā suģestija slēpjas krāsu biezuma, faktūras un krāsu tonālo attiecību mijiedarbībā. Divi monumentāli darbi "Sirds melnums" un "Rētas sniegā" ar uzsvērti vertikālo kompozīciju, smagi eļļaino faktūru, izspēlējot lokālo toņu kontrastu – melns pret baltu –, smagnējā, raupji uzartā kompozīcijas laukumā skandē 21. gs. cilvēka dvēseles paralīzes eposu. Guščika glezniecības formālo paņēmienu studijas savukārt vērš telpas dziļuma un mistikas izpētē. Šajā telpā savu vietu meklē arī cilvēka figūra, brīžam tā ir fiziski klātesoša, citkārt sniedz tikai nojausmu. Reiņa Pētersona kompozīcijas ir filozofiski rēbusi. Skatītāji mīl ilgāk uzkavēties tieši pie šī autora darbiem. Ar ilustratora tvērienu viņš atveido cilvēka esamību un reakciju pret notiekošo ārējā un iekšējā pasaulē dažbrīd komiskā, dažbrīd drūmā, trauksmaini mistēriskā eksistenciālisma garā. Piemēram, eļļas gleznu cikla Clear spirti vienā no piecām kompozīcijām redzams no smacējošas tumsas izniris bāla ģindeņa – veča tēls. Tā skaidro drūmas suģestijas pilno pozu nojauc divas milzīgas zobbirstes, kuras it kā dodas uzbrukumā vecim, it kā karājas gaisā kā kādu dentistu svētie flagmaņi... šādi tematiski pārsteigumi Pētersonam ir ļoti tuvi. Skatītājs ilgi raugās šajās mistiskajās tēlu konstrukcijās un prāto, vai attēlotais ir ironiska groteska vai vienkārši gleznotāja joks. Līdzīgi, uz audekla atveidojot prostitūtu un naudas mijēju tēlus, ētikas un morāles diskursam pieskaras grafiķe Liena Bondare. Šeit mazāk jūtama mistika un arhetipisku sižetu variācijas, vairāk konkrēta nepatika pret cilvēciskās radības netikumiem, tiešā veidā pasludinot nostāšanos opozīcijā laikmetam. Monumentālu kultūras katastrofu četros lielformāta gleznieciskajos sietspiedes darbos notēlo Ginters fon der Kvelle. "Bojāejas" trīs audeklos absolūti lakoniski atvei-dotas kādas celtnes sabrukšanas secīgas stadijas, šo procesu noslēdzot ar tādu kā post factum; ceturtais audekls skatītājam rāda vien tumšu, mirušu telpu. Smagais, sulīgais kolorīts, monumentālo masu nenovēršamā kustība to sabrukšanas virzienā, no vienas puses, pauž dziļi bezcerīgas nolemtības izjūtas. Ir noslēdzies kāds epohāls laikmets, un pasaule iet bojā. No otras puses, tēlotās celtnes sabrukšanas azartā jaušams arī kas nebēdnīgs un rotaļīgs. Tā arī netop skaidrs, vai civilizācijas bojāeja ir traģisks fakts vai arī tā jāuztver kā ironija par sakāpinātu traģismu, noslēdzot dabisku kosmisko ciklu. Sūrelis Varškes tēlniecības darbu skate bija apmēros neliela, tomēr latviešu mākslas projekta kopnoskaņu kvalitatīvi akcentējoša ekspozīcija. Gintera Krumholca un Aigara Bikšes darbi Klaipēdas vecpilsētas viduslaiku noliktavas ēkā lieliski sadzīvoja ar simtgadīgo sienu sūro nopietnību. Aigars Bikše lietuviešu publikai vairākās lielformāta digitālizdrukās atrādīja savu rīdziniekiem pazīstamo "Zemes mātes biroju" . Smeldzi un mīlestību izstarojošā Bikšes skulptūra "Vilkumātes bērns" runā starpkulturālu valodu. Gintera Krumholca skulpturālās kompozīcijas "Pēdējais" dramaturģijā var sazīmēt vairākus idejiskos uzsvarus. Te saskaras ironija ar sociālkritiku, humors – ar atsvešinātību, vientulība – ar bailēm. Četri cilvēkveidīgi stāvi, uzvalki bez galvām, apstājuši izmocītu, zemē iemītu un samaltu baltu miesu. Trešā – miniatūrglezniecības ekspozīcija bija iekārtota ne mazāk lepnā Klaipēdas pilsētas publiskajā telpā – viesnīcas Navalis ātrijā. Savas glezniecī-bas filigrāno meistarību šeit izrādīja Mārīte Guščika, Ivonna Zīle, Reinis Pētersons, kā arī Liena Bondare ar sietspiedes darbu ciklu. Šai ekspozīcijai bija raksturīga pievēršanās mierīgākām un estetizējošām variācijām. Liena Bondare sietspiedes audeklos "Paš-portrets" izcēlusi konkrētu savas sejas fragmentu – acis. Tās veido noslēgtu, atgriezenisku saiti ar skatītāju. Šī nav vis nešķīsta acs, kas izsūc cilvēka dvēseli. Tas ir mākslinieka skatiens, kas visbeidzot satiekas ar savu skatītāju, un dialogā viņi apliecina viens otram: mēs uzlūkojam, tātad esam! | |
| Atgriezties | |
