VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Balle galerijā Baiba Sprance Edvarda Grūbes personālizstāde "Gleznas"no 2005. gada 15. decembra līdz 2006. gada 14. janvārim "Rīgas galerijā". | |
|
Šī izstāde pierādīja, ka Edvardam Grūbem ir iespējams būt vēl labākam, nekā mēs viņu pazīstam. Un priecēja doma, ka nevajag piesaukt arī agrāko gadu veikumu, lai uzsvērtu izstādes fakta nozīmību – kā klasiķu gadījumos dažkārt mēdz notikt. Vēl vairāk – pagātnes pieminēšana šoreiz šķita pat aizvainojoša un lieka. Gleznas aizpildīja abus galerijas stāvus tik pārliecinoši un spilgti, ka garantēja Grūbes vārda ierakstīšanu mūsu mākslas vēsturē pat tad, ja dīvainā kārtā izdotos aizmirst visu, ko viņš ir uzgleznojis līdz šim.
Bet pagātne tomēr pastāv, un arī no atmiņas to nav iespējams dabūt prom. Tāpēc no kopsakarībām izbēgt grūti. Jaunie darbi, vismaz man, arī uz labi zināmo zelta fondu lika paskatīties citādām acīm un palīdzēja saprast, kur paslēpta mākslinieka rokraksta maģija. Varētu, protams, domāt, ka pie vainas te ir par gluži vai hrestomātiskām kļuvušās tēmas, ar ko gleznotājs ilgi strādājis – maize un ūdens, gaisma un tumsa, sieviete un bērns – un kas veido cilvēka eksistenciālās vides mugurkaulu, robežojoties teju ar ētiskām vērtībām. Un kā Grūbes gadījumā – ļoti latviskām. Jā, to nav iespējams noliegt, taču atliek atsaukt atmiņā līdzīgu tēmu interpretācijas dažu citu autoru darbos, lai kļūtu skaidrs, ka pašas par sevi tās nevar kļūt arguments – arī šīs lietas ir iespējams parādīt garlaicīgi vai pat pliekani. Turklāt tagad Grūbes fokusā nonākušas arī nepretenciozākas tēmas. Viņš sācis raudzīties pasaulē it kā atbrīvotāk un mierīgāk, vairs neliekot īpašus nozīmju akcentus. Bet tas gleznas nepadara ne par kapeiku vājākas. Liekas, visa sāls slēpjas tur, ka māksliniekam vienkārši piemīt spēja (un es pat sāku domāt – vai kontrolējama) piešķirt nozīmību it visam, kas nokļūst viņa uzmanības (gleznas) zonā, – vijoles lauskām, telpai, krāsai vai pat pleķītim neapgleznota audekla. Iznāk kā tai budistu līdzībā, kurā pircējs, prasot tirgotājam pēc labākā gaļas gabala, saņem atbildi, ka viņa veikalā visi gabali ir tikai vislabākie. Arī Grūbem pasaules kvalitāte piepilda visu telpu, arī asociāciju un jēdzienu zonas. Gluži neizskaidrojamā kārtā viņš sievietes galvu vai roku pieliec tā, lai šis žests runātu gan par uzmanību, gan nopietnību, gan maigumu reizē ar nepārejošas kārtības izjūtu. Arī ar netīru toni viņš rīkojas līdzīgi. Ja tuvāk papētām kādu no brūnajiem foniem, varam ieraudzīt vienīgi plāni vai, gluži otrādi, biezi ieklātu, neko īpašu neizsakošu krāsu un ne mazākā mājiena par statusu, ko šī vieta iegūst pēc tam, ja atkāpjas dažus soļus tālāk no gleznas. Bet tad pārņem sajūta, ka tu, cilvēks, varētu justies nopietni apdalīts, ja liktenis būtu liedzis skatīt ko tādu. Daudzus elementus, kā, piemēram, gleznās ar sēnēm, viņš veido, atļauš os teikt, kā ar kreiso pakaļkāju, neievērojot redzamās realitātes kārtību. Taču tas nenotiek mirkļa noskaņu vai formāla efekta dēļ. Grūbe strādā ar citādām faktūrām – tādām kā izjūta, precizitāte un pārliecība. Tāpēc viņa gleznās atpazīstamās lietas kalpo tikai kā informācijas nesējas. Te ienāk pavisam cits sižeta pavērsiens, ja vien šo apzīmējumu šajā gadījumā vispār iespējams lietot. Attiecības norisinās starp tādām kategorijām kā virsma un laiks, distance, kustība un informācijas blīvums. Turklāt ar drāmai raksturīgu nopietnību un svaru. Vide šeit kūsā ar pirmvielai līdzīgu spēku – un te nekas nav pa jokam. Ēnas ir dinamiskas, formas – aktīvas, gaisma – mūžīga. Bet visaktīvākā tomēr ir paša autora attieksme, ko varētu raksturot kā – acis un ausis, un visi jutekļi vaļā. Grūbes metode balstās nevis formālā pieejā, bet gan spējā ielikt formā savu apziņas stāvokli, skarot ne vien vizuālo, bet arī nozīmju slāni. Viņa darbi parāda, ka realitāte ir blīva un tajā nav balto caurumu, un, ja arī tādi pastāv, tad visi melni. Pati par sevi šī atziņa nav nekas jauns un tiek atgādināta ļaudīm laiku pa laikam, taču mūsu negācijām bagātajā un snaudulīgajā vidē tā uzmundrina no sirds. Bet tikpat brīnumaini, kā Grūbes darbos notiek viss iepriekšminētais, eksistē robeža, aiz kuras šī enerģētiskā deva sarūk. Tā ir vieta, kur izbeidzas priekšmetu pasaules klātbūtne un tēli kļūst abstrakti. Piemēram, tādos darbos kā "Spriegums" un "Mūzika", kas paši par sevi gan ir tikpat reālas parādības kā tās, kuras aptaustāmas ar rokām, tomēr bez materiālās pasaules atbalsta vai, drīzāk, sadarbības ar to izrādās pārāk vājas, lai iznestu informatīvo slodzi, kas dod vērtību citām gleznām. Ir noticis tā kā pasakā – pēc tam kad pulkstenis nosit divpadsmit, krāsas atkal pārvēršas tikai par krāsām un triepiens par triepienu. Lai arī balle pilī turpina sist augstu vilni. | |
| Atgriezties | |
