VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla dzīvo KuMu Irēna Bužinska 2006. gada 17. februāris ir ļoti nozīmīga diena ne vien Igaunijas, bet arī visas Baltijas mākslas dzīvē, jo Tallinā tika atvērta jauna muzeja ēka. Saruna ar muzeja direktori Sirji Helmi. | |
|
2005. gada septembrī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs svinēja savas ēkas un muzeja simtgadi, par ko mēs pamatoti varam lepoties visas Baltijas reģionā. Mūsu ziemeļu kaimiņiem liktenis nebija tik labvēlīgs: viņi Mākslas muzeju nodibināja 1919. gadā, un visus šos gadu desmitus muzejs darbojās īrētās telpās; nemitīgi tika domāts par speciālas, muzeja vajadzībām paredzētas ēkas celtniecību. 1933. gadā notika pirmais arhitektūras projektu konkurss, kurā 3. vietu ieguva pasaulslavenais somu arhitekts Alvars Ālto; viņa piedāvāto risinājumu īstenoja Dānijā. Otrā pasaules kara sākums pār-trauca visas ieceres... Igauņiem bija jāgaida veselus 50 gadus, lai valdība atkal spertu vēsturisku soli – pieņemtu lēmumu par muzeja ēkas celtniecību. 1993.–1994. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss, kurā uzvarēja somu arhitekts Peka Vapāvuori. 2002. gadā sākās būvdarbi, un nu varam teikt, ka 2006. gada 17. februāris ir ļoti nozīmīga diena ne vien Igaunijas, bet arī visas Baltijas mākslas dzīvē, jo Tallinā tika atvērta jauna muzeja ēka. Bez šaubām, mazai valstij, kāda ir Igaunija, tas ir bezgala dārgs prieks – muzeja celtniecība izmaksāja vairāk nekā 43 miljonus kronu. Protams, bija plašas diskusijas, vai ir īstais brīdis unikālas kultūras celtnes finansējumam, taču uzvarēja sabiedrības daļas viedoklis, ka 21. gs. sākumā Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsēta nav iedomājama bez mūsdienīga mākslas muzeja. Jā, arī no paša sākuma bija skaidrs, ka topošā ēka nebūs tik liela, kā to no muzejiskā viedokļa varbūt vajadzētu un gribētos, it īpaši, ja atceramies, ka šādas ēkas valsts vai pilsēta var atļauties vien reizi gadsimtā. Tomēr igauņi izšķīrās par unikālu arhitektūru. Tad jau laiks rādīs, cik pamatota un nepieciešama ir ēkas tālāka paplašināšana.
Jaunā Igaunijas Mākslas muzeja jeb KuMu (Kunsti Muuseum) ēka atrodas Tallinas rajonā Lasnamegi, Baltijas jūras gleznainā dolomīta krastā, līdzās Kadriorga parkam ar Kadriorga pili – Igaunijas prezidenta rezidenci un muzeja bijušo atrašanās vietu. Jaunajam muzejam atvēlēti četri hektāri zemes ar ļoti izteiksmīgu ainavu, dolomīta un granīta iežu reljefām iegulām, kas organiski papildina jaunās arhitektūras būvformas. Muzeja ēkai ir septiņi stāvi: pieci virszemes un divi pazemes stāvi ar kopējo platību 23 910 m². Ekspozīcijām un izstādēm paredzēti 20 970 m². Darba telpas, krātuves un citas telpas aizņem tikai 2810 m². Celtniecības darbus pabeidza 2005. gada novembra vidū. Decembra vidū sākās to mākslas darbu pārveš ana, kuri paredzēti ekspozīcijām. Uz krātuvēm mākslas darbi tiks pārvesti un izvietoti visa 2006. gada laikā. 2005. gada sākumā bija sarīkots konkurss uz KuMu direktora vietu. Tajā uzvarēja kādreizējā Igaunijas Sorosa mūsdienu mākslas centra direktore mākslas zinātniece un kuratore Sirje Helme. Neraugoties uz aizņemtību, viesojoties Rīgā 2005. gada 15. decembrī, viņa piekrita atbildēt uz vairākiem jautājumiem par jauno muzeju un tā darbības virzieniem. Irēna Bužinska: Protams, sākt mūsu sarunu gribu ar apsveikumiem. Kā muzeja darbinieks ar stāžu es esmu ļoti priecīga, ka mūsdienīgas arhitektūras muzeja ēka tagad būs ne tikai Helsinkos – Kiasma, bet daudz tuvāk – nu arī pie jums. Mēs varam jūs tikai apskaust, ka Igaunija Baltijā ir izvirzījusies līderos – ieguvusi laikmetīgai mākslai tik nozīmīgu vietu. Kā jūtaties pāris mēnešu pirms muzeja atvēršanas? Sirje Helme: Vispirms es gribētu piebilst, ka mēs neesam tikai laikmetīgās mākslas muzejs, jo ļoti nozīmīga KuMu daļa ir pastāvīgās ekspozīcijas, kas veltītas Igaunijas mākslas attīstībai no 19. gs. līdz 20. gs. 90. gadiem, bet laikmetīgā māksla tiek parādīta speciālās galerijās ar mainīgu izstāžu programmu. Jā, mums nav ekspozīcijas 90. gadiem. Tā bija pārmaiņām un pavērsieniem ļoti bagāta desmitgade – laiks, kas prasa to parādīt tikpat daž ādi. Bez šaubām, būtu lieliski, ja īpašs muzejs tiktu uzcelts vienīgi laikmetīgai mākslai, bet tā tas nav mūsu situācijā. Latvijā jau ilgi pastāv muzejs, kurā redzama tās mākslas vēsture un attīstība. Mēs par to varējām tikai sapņot. Tagad panākam iekavēto un izvirzām savam muzejam vairākus mērķus. Vispirms mēs parādām savas kolekcijas un dodam iespēju iepazīties ar Igaunijas mākslas attīstību. Tajā pašā laikā ar laikmetīgās mākslas klātbūtni akcentējam, ka māksla ir process. Ne velti muzeja atklāšanas sauklis ir "Māksla dzīvo KuMu". Tas nozīmē arī to, ka mēs ne tikai rādām mākslas darbus, bet arī paši laikmetīgās mākslas darbi tiek producēti jeb radīti muzejā. Jautājums bija par manām izjūtām – godīgi sakot, man to tikpat kā nav, jo visi mūsu spēki un enerģija veltīta muzeja iekārtošanai, kas prasa lielu precizitāti un koncentrēšanos. Visi muzeja darbinieki godprātīgi strādā no rīta līdz vēlai pēcpusdienai, kas nereti ieilgst līdz pat vēlam vakaram. Bet atbildīgākais pasākums vēl ir priekšā, kad iekārtosim pastāvīgās ekspozīcijas. Tam, ņemot vērā apjomu, atvēlēts ļoti maz laika. Ekspozīcijas sāksim iekārtot 19. decembrī, bet 15. janvārī – pats vēlākais! – visam jābūt pie sienām, lai varētu izvietot uzrakstus, etiķetes utt. Tad, kad beigsies muzeja atvēršanas pasākumi, iekārtošanas darbi turpināsies, jo 2006. gadā krātuvēs jānovieto apmēram 50 tūkstoši mākslas priekšmetu. I.B.: Katrā laikmetīgās mākslas un arī tradicionālā muzejā ir jārisina daudzi fundamentāli jautājumi – nu kaut vai jautājums par mākslas darbu atlasi jau minētajām pastāvīgajām ekspozīcijām, par atsevišķa autora izvēli, viņa reprezentāciju ar vienu vai vairākiem darbiem. Ja mākslinieks strādā ilgstoši, kurš būtu tas periods, no kura atlasīt darbu ekspozīcijai. Tad izvirzās jautājums par informācijas apjomu, kas paskaidro koncepciju un atlases principus. S.H.: Jā, jautājums par ekspozīcijām ir viens no jebkura muzeja darbības pamatjautājumiem. Esmu pārliecināta, ka nav mūsu spēkos izveidot "galīgu" ekspozīciju un sniegt tikai vienu vienīgo "pareizo" viedokli, lai gan apmeklētāji un mākslinieki parasti to no mums gaida – aprobētu mākslas vēsturi, jo, ja tas vai cits autors ir iekļ uvis ekspozīcijā, tad jau viņš ir ļoti ievērojams mākslinieks! Kā labi zinām, paiet laiks – un mūsu uzskati var mainīties. Pie mums diskusija par ekspozīcijām ilga vairāk nekā gadu. Mākslinieki tajā aktīvi piedalījās. Tagad šis darbs jau ir aiz muguras, un atbildīgus lēmumus pieņēma nevis viens cilvēks, bet gan mēs visi kopā – muzeja zinātniskā padome. Pēc daudziem strīdiem un sarunām tomēr nonācām pie visai tradicionāla, pat konservatīva lēmuma – kopēja kompromisa, ka Igaunijas māksla tiks parādīta pēc hronoloģiskā principa. Mēs domājam, ka mūsu skatītājiem vispirms jāiemācās "pārvietoties laikā" un pieņemt to, ko mēs piedāvājam, un tad varam radīt nākamo ekspozīcijas variantu, – domājot, piemēram, par 20. gs. pasaules mākslas stilistiskām tendencēm un to, kas no visa tā atbalsojas Igaunijā. Lai arī lēmumu par ekspozīcijām pieņēma padome, tomēr katra darba pamatā ir konkrēta cilvēka – kuratora – koncepcija vai viedoklis. Tādēļ ikviens ekspozīciju veidošanā iesaistītais kurators tagad piedalīsies regulārās paneļdiskusijās, ko mēs uzsākam līdz ar muzeja atklāš anu. Mums ir ļoti svarīgi zināt, ko par ekspozīcijām domā autori. Diskusijās būs iespēja paskaidrot, kādēļ, piemēram, tiek izstādīti arī sociālistiskā reālisma (Staļina perioda) darbi, un daudzus citus jautājumus, kuri varētu rasties pēc tā, ko apmeklētāji pie mums ieraudzīs. Zināmā mērā tas atkal atbilst muzeja atvēršanas sauklim "māksla dzīvo KuMu". Diskusijas uzturēs šo dzīvīgumu ap ekspozīcijām un tajās iekļautiem mākslas darbiem. Bez tam paralēli pastāvīgām ekspozīcijām ir plānotas arī nelielas satelītizstādes 100 m² zālē, kurā izstādīsim mākslinieka viena perioda vai cikla darbus, un šo nelielo izstāžu sēriju uzsāksim, parādot populārā mākslinieka Jiri Arraka 60. gadu darbus. Visi zina, ko viņš dara tagad, taču daudzi, iespējams, aizmirsuši, ka tolaik viņš bija ļoti liels radikālis. Domāju, ka gan diskusijas, gan šīs nelielās izstādes palīdzēs "pārrakstīt", papildināt mūsu mākslas vēsturi, iekļaujot tajā jaunus faktus vai padziļināti izpētītu kāda mākslinieka daiļ radi, vai pat tikai kādu atsevišķu viņa radošās darbības posmu. Ir pienācis laiks arī sakārtot teorētiskos jautājumus, piemēram, kas ir igauņu modernisms 30. gados un igauņu avangards 60.–70. gados un kā tas savienojams ar Centrāleiropas pēckara modernisma izpratni. Jā, mums ir ambīcijas ar šīm diskusijām ne tikai rosināt plašāku pētījumu sēriju par Igaunijas mākslu, bet jau iekļauties starptautiskā muzeju sadarbības procesā un pētījumos par 20. gs. mākslu. I.B. : Izskatās, ka mums ir kopīgi mērķi un jautājumi, kā to parāda Latvijas 20. gs. otrās puses ekspozīcija un recenzijas, ko lasīju presē. Nezinu, kādēļ, bet vairākums no mums gaidīja un cerēja "Arsenālā" ieraudzīt kādu aprobētu, "drošu", galīgu, fundamentālu mākslas vēstures grāmatu, lai gan tas nebija mūsu uzdevums. Gadās arī kuriozi. Tā es nākamā dienā pēc mūsu ekspozīcijas atklāšanas kādai izmisušai skatītājai biju spiesta paskaidrot, ka, lai gan Jāņa Anmaņa darbu mūsu ekspozīcijā nav, no tā viņš nav kļuvis sliktāks mākslinieks! Izrādījās, ka šī skatītāja ir liela viņa talanta cienītāja un bija atnākusi uz muzeju acīmredzot gūt apstiprinājumu mākslinieka darbu kvalitātei. Varēju viņu mierināt, ka mūsu muzeja kolekcijā Anmaņa darbi gan atrodas. Laikam lielākais trūkums, ko izjutām, veidojot savu ekspozīciju, – mums vispār nav uzrakstīta 20. gs. otrās puses Latvijas mākslas vēsture; neviens neuzdrošinās vai nevēlas to darīt. Līdz ar to jūsu pieredze un viedoklis mums varētu būt ļoti noderīgs. Pavasarī mēs arī noteikti rīkosim diskusiju un plānojam otru konferenci, kas būs veltīta pastāvīgo ekspozīciju jautājumiem Baltijas valstu muzejos. Zināmā mērā diskusijas – atvērtu sarunu ar sabiedrību – uztur arī mūsu pasākumu cikls "Svētdienas sarunas muzejā", kurā skatītāji var tikties ar muzeja kuratoriem un ekspozīcijā pārstāvētiem māksliniekiem. Kā redzat, mūsu mērķi un darbība ir līdzīga jūsējiem. Vai jūs domājat arī par kādu izdevumu – katalogu, kas būtu veltīts muzeja atklāšanai un ekspozīcijām? S.H.: Saistībā ar muzeja atklāšanu ir sagatavots speciāls izdevums, kurā ir informācija par pašu muzeju, tā darbības principiem, ne tik daudz par ekspozīcijām. Katalogu izdevām saistībā ar atklāšanai veltītu laikmetīgās mākslas izstādi. Bija arī objektīvas grūtības: mūsu muzeja darbinieki bija ļoti aizņemti ar ekspozīciju veidošanu, un uzreiz strādāt pie izdevuma vienkārši nebija mūsu spēkos. I.B.: Gribētu minēt vēl kādu problēmu, ar ko saskārāmies, veidojot pastāvīgo ekspozīciju, kurā pamatā izmantojām savus krājumus, proti – nācās konstatēt, ka dažkārt pēckara perioda, ja tā var teikt, "atslēgas darbi" tomēr nav mūsu muzeja kolekcijā, un tādējādi šos darbus vajadzēja deponēt no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja vai – atsevišķos gadījumos – no autoriem. Vai arī jums nācās saskarties ar līdzīgām problēmām? S.H.: Arī mēs vispirms strādājām ar savu kolekciju, kas īpaši 90. gados tika speciāli papildināta ar visjaunākajiem darbiem. Mums ir laba igauņu videomākslas kolekcija, instalācijas, glezniecība – viss, kas raksturo 90. gadu mākslas procesus. Un tas viss – pateicoties tam, ka 90. gadu sākumā Igaunijā tika izveidots Kultūrkapitāla fonds, kurā no paša sākuma bija speciāla programma visjaunāko mākslas darbu iepirkšanai muzeja kolekcijām. Protams, muzeja ēkas atvēršana ir īpašs laiks. Mums bija pietiekami daudz līdzekļu jaunu mākslas darbu iegādei – to darbu, kuri nepieciešami ekspozīcijām. Jāsaka, ka šoreiz mēs iepirkām ne tik daudz laikmetīgo mākslu, bet gan izmantojām finansējumu 50. gadu beigu un 60.–70.gadu darbu iegādei, lai šis periods būtu reprezentēts iespējami pārliecinoši. Savulaik – padomju gados – dažādu apsvērumu dēļ radikāli mākslas darbi netika iepirkti. Tagad steidzam panākt iekavēto, un jāsaka, ka bija arī pats pēdējais laiks, jo šis periods pie mums ir ļoti pieprasīts un cenas ir ļoti cēlušās. Pie mums tiek rīkotas ne tikai pirmskara mākslas izsoles, bet mākslas tirgū ir arī 60. un 70. gadu darbi, un mēs konkurējam ar privātiem kolekcionāriem šo mākslas darbu iegādē. I.B.: Man ir vēl viens jautājums par laikmetīgo mākslu – 90. gadiem, kuru kopaina vairs nav iedomājama bez fotomākslas klātbūtnes. Vai fotogrāfija arī ir jūsu muzeja kolekcijā? S.H.: Es jau minēju, ka muzejā ir videomākslas kolekcija, kas ir Annikas Reimas pārziņā, un ir arī neliela fotomākslas kolekcija – mēs esam sākuši to veidot. Domāju, mums ir laimējies, ka muzejā strādā lieliska videomāksliniece Līna Sība, un viņa ir daļēji atbildīga par tālāku videomākslas un fotomākslas kolekcijas papildināšanu. Mēs ceram, ka viņa, labi pārzinot situāciju un procesus laikmetīgajā mākslā, mums palīdzēs. I.B.: Ekspozīcijas ir ne tikai mākslas darbs, bet arī komentārs. Kāda būs jūsu muzeja izglītības programma? S.H.: Diskusijas par ekspozīcijām ir domātas ļoti plašam apmeklētāju lokam, un mums ir piecas atsevišķas programmas dažādu vecumu un interešu apmeklētāju grupām. Muzejā ir speciāla auditoriju telpa īpašiem pasākumiem. Ceram, ka visi mūsu plāni un ieceres šajā jomā īstenosies! Tomēr es gribētu minēt vēl kādu ļoti nozīmīgu pasākumu ciklu – zinātniskās konferences, un pirmā paredzēta jau vasarā, kad atklāsim mākslinieku Raudu, brāļu Kristjana un Paula, darbu izstādi. Abi šie mākslinieki ir ievērojami 20. gs. sākuma modernisma pārstāvji, kuru daiļradē ļoti nozīmīga loma bija folklorai un literatūrai. Šī izstāde mums dos iespēju apskatīt viņu mantojumu plašākā kontekstā – uz konferenci aicināti ne tikai mākslas vēsturnieki, bet arī folkloristi un lingvisti. Vispār mani interesē noskaidrot, kāda ir mūsdienu attieksme pret mākslinieku Raudu mākslu, – viņi taču ir mūsu klasiķi! Gaidāmā izstāde būs arī savveida pārbaude mūsu komandas darbam, jo strādā ne tikai kurators, bet arī izglītības nodaļas speciālists, kas veido īpašu izglītības programmu. Muzejā mums ir savs mārketinga speciālists, kas arī iesaistīts darba grupā. Tad vēl cilvēks no izdevumu un reklāmas nodaļas. Līdz ar to izstādes veidošana notiek no dažādiem aspektiem. I.B.: Patīkami dzirdēt, ka jūsu muzejā ir mārketinga un sabiedrisko attiecību jeb komunikāciju speciālisti, un tie nav tie paši, kas darbojas ar izglītības pasākumiem un programmām. S.H.: Jā, ir ļoti svarīgi profesionāli saprast, kā veidojas mūsu attiecības ar sabiedrību, pie tam mums, piedāvājot šādu darbu muzejā, tiešām izdevās abās – kā mārketinga, tā komunikāciju – jomās atrast augstas klases speciālistus, kuri bija pat ar mieru zaudēt lielāku atalgojumu, lai būtu muzejā šajā unikālajā laikā – drudzī pirms atvēršanas un muzeja darbības sākuma posmā. Abas ir sievietes, kuras fascinē darbs muzejā, viņas respektē mūsu viedokli, un mēs ceram, ka abpusēji būsim ieguvēji. Ir būtiski cilvēkiem no citām jomām paskaidrot arī, ja tā var teikt, "mūsu spēles noteikumus". Piemēram, muzeja pagalmā mēs nekad netirgosim alu, arī tad ne, ja alus kompānijas piedāvās ļoti izdevīgus noteikumus, pat miljonu! Mārketinga un komunikāciju speciālisti darbojas ar kompānijām, kuras laikus piesakās uz dažādiem reprezentācijas pasākumiem, un š ādi piedāvājumi bija jau tad, kad mēs paši vēl nezinājām konkrētu muzeja atvēršanas datumu! Uzreiz bija skaidrs, ka no šādiem piedāvājumiem nevarēsim izvairīties. Šīs abas darbinieces strādā ar firmām, paskaidro mūsu noteikumus un izmaksas, jo muzeja uzdevums nav pelnīt naudu ar telpām, taču, ja kāds pasākums notiek tik ekskluzīvā vietā, kāds ir muzejs, tad par to arī dārgi jāmaksā. Redzēsim, kā šis process attīstīsies pēc atklāš anas. I.B.: Man gribētos zināt, kādi ir jūsu personīgie – zinātnieces un kuratores – plāni muzejā, vai arī administratīvais darbs "apracis" jūs kā speciālisti? S.H.: Spriežot pēc manas darbības pēdējā gada laikā, tā varētu sākt domāt, taču man ir savi plāni un arī saistības, un tie vispirms ir rakstu darbi, kas iekrājušies. Lai arī esmu rīkojusi izstādes un bijusi izstāžu kuratore, tomēr sevi uzskatu par zinātnieci. Turklāt es strādāju arī kā pasniedzēja Mākslas akadēmijā un Tartu universitātē, un tas darbs nu nekādi man neļaus "iestigt" vienīgi muzejā! Atzīšos, ka pasniedzējas darbs man patīk ne tikai tādēļ, ka esmu starp jauniem cilvēkiem, bet, pats galvenais, pašai visu laiku jābūt sportiskā formā: jāpārzina aktuālie procesi, jaunākā literatūra, jo vienkārši nevaru atļauties būt neinformēta – citādi tu vairs nebūsi autoritāte un tevī neviens neieklausīsies! Līdz ar to katru vakaru pēc darba lasu jaunāko literatūru un sekoju aktuālajai informācijai, kas pats par sevi ir tik aizraujoši. Mani bērni paši jau ir kļuvuši par vecākiem, un es tagad ar patiesu prieku varu nodoties vienīgi zinātnieces darbam. I.B.: Vai varu ko vairāk dzirdēt par to? Pie kādām grāmatām jūs strādājat? S.H.: Man ir divas iesāktas grāmatas, ko pārtraucu rakstīt 2005. gada augustā, kad sākās intensīvs darbs muzejā. Viena grāmata tikpat kā pabeigta, un tā ir par pēckara igauņu glezniecību. Pareizāk to laikam būtu saukt par zinātnisku albumu, jo tajā ieplānoti vairāk nekā 100 kvalitatīvi krāsaini attēli. Otra ir mana disertācija, kas arī ir fināla stadijā, un tā veltīta igauņu avangardam no 20. gs. 50. līdz 70. gadiem. Mani patiesi interesē metodoloģiskie jautājumi, kas izriet no šī perioda pētniecības, un vispirms tas ir jautājums, kā mēs varam vērtēt savu mākslu Eiropas kontekstā. Man jāaplūko mākslas tendences, kas cieši saistītas ar starpkaru modernisma ietekmi un mākslas procesiem pēc kara. Cita tendence ir popārts, kas ir saistīta ar Rietumu ietekmēm Igaunijas mākslā. I.B.: Vai tas nozīmē, ka jūsu disertācija sākas ar Ilo Sosteru? S.H.: Jā, ar viņu un viņa sekotājiem, taču tālāk jau ir tādas personības kā Rauls Mēls, Leonhards Lapins, Teniss Vints un citi mākslinieki, kuri pie jums Latvijā ir pietiekami labi pazīstami. I.B.: Liels paldies par sarunu! Man atliek jūs vēlreiz apsveikt ar KuMu – Igaunijas Mākslas muzeja – ēkas atvēršanu. Šo notikumu var salīdzināt vienīgi ar mūsu muzeja simtgadi, kas arī bija unikāls un vienreizējs pasākums manā muzeja darbinieces dzīvē. Mēs noteikti brauksim ciemos, ceram iepazīties ar muzeja telpām, krātuvēm, izstāžu programmu, jo ir tik intriģējoši pašiem pārliecināties, kā māksla dzīvo jaunajā muzejā! | |
| Atgriezties | |
