VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā nožēlojams skandāls kļūst par kultūras cīņu Zaha Redmans Uzskatīti par nevainīgiem: māksla, bērnība, likums | |
 Jositomo Nara, Klods Kloskī. Bez nosaukuma | |
| Draudi bērnībai. Anrī Klods Kuso (Henri-Claude Cousseau), prestižās Parīzes Nacionālās mākslas augstskolas direktors, tika turēts aizdomās par vairāku ar bērnu aizsardzību saistītu kriminālkodeksa pantu pārkāpšanu, kā, piemēram, "cilvēku cieņu aizskarošu, pornogrāfiska un vardarbīga rakstura nepilngadīgu personu attēlu izplatīšana". 2006. gada novembrī viņu nopratināja. Kuso darbība tika izmeklēta, jo viņš bija pieļāvis izstādi, kurā izmantoti bērni un pusaudži.
Notikumi aizsākās 2000. gadā, kad Kuso vadīja Bordo Mūsdienu mākslas muzeju un organizēja izstādi ar nosaukumu "Uzskatīti par nevainīgiem. Mūsdienu māksla un bērnība". Tajā bija eksponēts apmēram divsimt darbu - fotogrāfijas, video un instalācijas, kuru autori bija 80 mākslinieki no dažādām valstīm. Viņu vidū - Kristians Boltaņskis, Anete Mesažē, Nena Goldina un Sindija Šērmena. Nevainības tēma reizēm tikusi interpretēta seksuālā aspektā, taču šoreiz organizatoru mērķis bija izcelt šokējošus darbus; skatītāji, kas nevēlējās tos redzēt, varēja to brīvi izdarīt. Izstādi apmeklēja daudzas skolnieku grupas. Alēns Žipē (Alain Juppé), bijušais premjerministrs, Žaka Širaka padomnieks, Bordo mērs, galvenais municipālā muzeja finasētājs, atteicās izstādi atklāt. Savukārt laikraksts Sud-Ouest rakstīja par "spožu ekspozīciju, vienu no nopietnākajām un bagātīgākajām, kādu ir bijusi iespēja redzēt" Bordo pilsētā. Māksla apdraud. 2000. gada oktobrī, dažas dienas pēc pasākuma beigām, tika iesniegta sūdzība, vēlāk stafeti pārņēma apvienība La Mouette, kas par savu mērķi pasludinājusi cīņu pret bērnu pazušanu un nolaupīšanu. Šīs apvienības mājaslapā ievietoti pazudušu bērnu fotoattēli, kā arī zīmējumi, kuros attēloti pieaugušie ar ļaunprātīgiem nolūkiem - kāds vīrietis, kas grasās piedāvāt konfektes zēnam, un kāds cits, kurš nevainīgam puišelim rāda jauku kaķēnu. Sešus gadus pēc izmeklēšanas sākuma, 2006. gada novembrī, Bordo prokuratūra paziņoja par Kuso nopratināšanu. Mākslinieki, mākslas vēsturnieki, pedagogi, galeristi, muzeja darbinieki nekavējoties iestājās pret šo nopratināšanu, publicēja petīciju, kurā paziņoja: "Laikā, kad medijos, reklāmā un pilsētvides reklāmā komerciālu motīvu interesēs izmanto un izplata vardarbīgus un seksismu propagandējošus attēlus, mēs esam sašutuši, ka tiek noliegts gadsimtu gaitā smagi iekarotais mākslas darbu statuss, kā arī to cilvēku statuss, kuri rosina un/vai palīdz māksliniekiem un viņu darbiem. (..) Šie neocenzori ir sajaukuši mērķi un savu propagandu izmanto, lai iznīcinātu mūsdienu un/vai avangarda mākslu. Patiesībā mākslas cenzūra traucē kultūras attīstībai un iznīcina brīvību, atverot durvis obskurantismam, dažādām fundamentālisma formām (..)". Žans Žaks Ajagons (Jean-Jacque Aillagon), bijušais kultūras ministrs, uzsver, ka "tas būtu baiss izteiksmes brīvības ierobežojums, ja mēs atbalstītu uzskatu, ka Anrī Klods Kuso ir pārkāpis likumu". 2002. gadā izdotajā grāmatā «Baznīca un avangarda māksla, no provokācijas līdz dialogam" Puatjē arhibīskaps Ruē (Rouet) aizstāv apvainotos māksliniekus: "Viņi nevēlas rādīt idillisku bērnības ainu un nepiever acis vardarbības priekšā. (..) Mākslinieki cenšas izpētīt dziņu haosu brīvībā." | |
 Pols Makartijs. Pinokio māja | |
|
Pilsētas mēra divdomīgā rīcība. 1998. gadā, divus gadus pirms slavenās izstādes, Alēns Žipē tika nopratināts par faktiem, kas attiecas uz laiku, kad viņš bija Žaka Širaka vietnieks Parīzes mērijā: sākumā par sabiedrisko līdzekļu ļaunprātīgu izlietošanu, vēlāk par valsts līdzekļu piesavināšanos, interešu konfliktu, ļaunprātīgu uzticības izmantošanu, ko pastiprināja RPR - Žaka Širaka partijas - slēpta finasēšana. 2000. gadā viņš vēl nebija tiesāts, un, šķiet, izstādes nosaukums "Uzskatīti par nevainīgiem" viņu kaitināja, viņš nevēlējās redzēt šādu lozungu uz savas pilsētas afišu dēļiem un pieprasīja, lai to pārveido. Organizatori atteicās, savukārt viņš no šī pasākuma distancējās. Visai iespējams, ka dažas Bordo konservatīvās katoliskās apvienības apmierināja mēra nostāja un viņa iebildumi tās spārnoja. 2007. gada janvārī Alēns Žipē atzina, ka Kuso nopratināšanai nav pamata. Kultūras cīņa. Pret Kuso un māksliniekiem vērstā uzbrukuma mērķis skaidri formulēts katoliskajā mājaslapā Liberté Politique: "Atšķirībā no māksliniekiem reklāmas darbiniekiem ir jāatbild likuma priekšā. Viņus var sodīt par divdomīgu, rasistisku, zaimojošu, pornogrāfisku attēlu izmantošanu, tamlīdzīgi attēli nedrīkst parādīties publiskā telpā, īpaši reklāmas veidā. Mākslai šī vārda klasiskajā (un pat modernajā) izpratnē [nav] pedagoģisku, audzinošu un morālu pretenziju (..), kas tiek uzskatītas par neciešamu svētulību (..) turpretī mūsdienu māksla gluži pretēji grib audzināt un pamācīt. Morāles aizstāvjiem jārēķinās, ka arī viņus, iespējams, vērtēs pēc tā paša mēra. Nevar gribēt, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva." Liberté Politique sabāž vienā maisā mākslu un reklāmas industriju, uzskata, ka likumi, kas ļauj tiesāt reklāmas darbiniekus, ir nevainojami, lai gan tie ir strīdīgi un var radīt kaitīgus pārspīlējumus; mājaslapā ir izklāstīti arī gaužām apstrīdami mākslas vērtējumi un dalījums "klasiskajā, modernajā mākslā" un "mūsdienu mākslā", un, pamatojoties uz šo dalījumu, izteikts atbalsts represīvai tiesu praksei attiecībā uz "mūsdienu mākslu", kultūras un estētikas diskurss sajaukts ar autoritatīvu juridisku prasību. Šāds diskurss grib mūs pārliecināt, ka kultūras jautājumus iespējams atrisināt parlamentā un tiesu zālēs. Vai tiešām tiesas drīkst diktēt likumus par visu un jebko? Liberté Politique mājaslapā uzsvērtā atzinuma pamatā ir uzskats, kas Francijā, tāpat kā citur, kļūst aizvien izplatītāks: ar administratīvās vai kriminālās likumdošanas palīdzību var nokārtot visu. Tādējādi daudzi pieņemtie likumi pirmām kārtām kalpo lēmēju vai partiju nespējas nomaskēšanai un nedod īsto problēmu risinājumu. Māksla un kultūra ir cilvēciskas, tās neatrodas ārpus sabiedrības, tām piemīt tās pašas īpašības un trūkumi kā pasaulei, kurā tās attīstās. Taču vienlaikus tām raksturīgs kas īpašs - tās bieži ir brīvības zonas, kurās izdodas izvairīties no izklaides industrijas, tirgus un reklāmas tirānijas. Kad māksla kļūst par to pilsoņu, līgu un apvienību uzbrukumu mērķi, kuri rīkojas labu nodomu un morāles vārdā un vēlas uzspiest savas vērtības tiesu vai likumu ceļā, kuri grib, lai māksla maksā par cilvēces trūkumiem, nākas piecelties un teikt: diezgan! | |
| Atgriezties | |
