VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Taibejas biennāle: “Netīrā joga” Ilze Strazdiņa 2006. gada 3. novembrī Taivānas galvaspilsētā atklāja 5. Taibejas biennāli. Šoreiz tās kuratori bija Ņujorkas Jaunā laikmetīgās mākslas muzeja galvenais kurators Dens Kamerons, kas bija arī 8. Stambulas biennāles virsvadībā, un jauns kurators no Taivānas - Junjie Vans (Jun-Jieh Wang), kas vairāk gan pazīstams kā video un jauno mediju mākslinieks, kura darbi bieži sastopami dažādās Rietumos notiekošās Austrumu mūsdienu mākslas izstādēs. Šis biennāles tēma bija "Netīrā joga", un tajā tika izstādīti 36 mākslinieku un mākslinieku grupu darbi. | |
 Taibejas biennāle | |
| Taibejas biennāle zināmā mērā atšķiras no ierastā biennāļu formāta, kas pēdējā laikā asociējas ar lielformāta izstādi, kura sastāv no daudzām mazākām izstādēm dažādās pilsētas vietās un no vienas apjomīgākas ekspozīcijas pilsētas centrā. Taibejas biennāle bija koncentrējusies vienā telpā - 20. gadsimta 60. gadu beigās celtā klasiskā modernisma stila ēkā, kur atrodas Taibejas Mākslas muzejs. Tomēr biennāļu ideja no iesākumiem bijusi vairāk saistīta ar politiku nekā ar mākslu, un, no šī skatpunkta veroties, jāatzīst, ka muzeja iespaidīgās zāles piedeva biennālei izteiktu formālisma piegaršu. Sarunā ar iepriekšējās - 2004. gada Taibejas biennāles kuratoru Manraju Hsu (Manray Hsu) atklāju, ka biennāles koncepts šai gadījumā noteikti ir saistīts ar valsts atbalstītu integrācijas procesu globālās mākslas un kultūras laukā. Manrajs Hsu, kas bija arī šīgada Liverpūles biennāles kurators, visai racionāli formulējis biennāles esības jēgu: "Tā ne tikai ir starptautiskās mākslas parāde, bet arī iespēja reizi divos gados uz šejieni uzaicināt dažādus kuratorus un iepazīstināt pasaules presi ar mākslas un kultūras dzīvi Taibejā." Nu jau par tradīciju (ceturto reizi pēc kārtas) kļuvusi vēlme uzaicināt strādāt divus izstādes kuratorus, vienu no ārpasaules un vienu pašmāju, tādējādi saglabājot integrālu globālo skatienu un lokālo relativitāti vienlaikus. Koncepts "Netīrā joga" mēģināja vērst uzmanību uz šodienas globalizācijas izraisītajām situācijām, kur jēga un nozīme atrodas nepārtrauktā maiņas situācijā un nacionālās īpatnības kļuvušas teju nemanāmas. Atklāšanas runā Dens Kamerons uzsvēra, ka jogas fenomens, kas iesākumā piederēja Indijai, nu pārņēmis visu pasauli un dažādie jogas paveidi, kuri sastopami Amerikā vai Ķīnā, iespējams, savā būtībā ir tālu no sākotnējās prakses. Kas attiecas uz vārdu "netīrā" - runa ir vairāk par vārdu mainīgo nozīmi. Pagājušā gadsimta sākumā "netīrs" bieži tika saistīts ar negatīvo - nabadzību, seksuālu perversiju, zemāku šķiru vai pat rasi -, bet pēc 60. gadu dubļu pārtijām un šodienas zaļā dzīvesveida ietekmē "netīrs" vairāk kļuvis kā cool. Taivānas kontekstā gan, jāatzīst, labāk darbojās subtēma - inbetweeness (latviski tulkojot - vieta starp), kas tāpat tiek vīta paralēli šai visai samocītajai "netīrās jogas" idejai. Atrodoties nepārtrauktā spriedzē starp Amerikas globālo kapitālismu un Ķīnas komunismu, Taivānas ikdiena ir atkarīga no "starp" pozīcijas noturēšanas, kas lielā mērā veido šīs zemes identitātes pamatus. Ķīnas kultūrā daudz labāk izprasto taidzi šeit nomaina nesen uzplaukušie jogas centri, kas atrodami vai uz katra kvartāla stūra. Šis ir jauns fenomens, kas liecina par augošo globālo vidusšķiru, kura līdzīgi kā citur pasaulē pamazām atteikusies no radikālu lokālu ideju īstenošanas, šo procesu aizstājot ar privāto vēlmju apmierināšanu un nepārtrauktu patērēšanu. Interesanti, ka "netīrā joga" ķīniešu valodā tulkojas kā "ierobežotā joga", kas savā būtībā palīdz saprast vārda "netīrs" joprojām limitēto situāciju: tāds, kas nav tīrs, tāds, kas ir procesā uz tīrību, uz augsto kultūrpiederību. Diskutēt par pašu konceptu var nebeidzami. Ieklausieties Kamerona vārdos: "Ja, apskatot izstādi, jūs joprojām nesaprotat, kas ir "netīrā joga", tas arī ir labi, jo tāda ir netīrās jogas būtība." Tā vien šķiet, ka koncepta būtība darbojas kā tāda masturbācija par tēmu, kam patiesībā ir maz sakara ar biennālē eksponētajiem darbiem. Izejot cauri izstādei, kurā piedalījās visai daudz lielisku mākslinieku, bija gan jāsecina, ka šī kuratoriskā neķītrība, bāzēta uz abstraktiem konceptiem, ietekmēja kopējo iespaidu. Rezultātā jautājums - kāpēc šāda izstāde vispār ir vajadzīga? - atmasko pats sevi. Tomēr - kā tad ar pašu mākslu, un vai mākslinieku klātbūtne te vispār ir svarīga? Kā jau minēju, izstādē piedalījās 36 mākslinieki un mākslinieku grupas. Šī biennāle izcēlās ar jūtamu Dienvidamerikas autoru klātbūtni. Aleksandra Arreča (Alexandre Arrecha) no Kubas bija atvedusi uz biennāli savu 2003. gada darbu "Neuzticības dārzs", kas ir novērošanas kameru koks un pievērš skatītāju uzmanību aizvien pieaugošajai sociālajai izolācijai laikā, kad novērošanas kameras ieņem pārliecinošu vietu publiskajā telpā. Regina Silveira (Regina Silveira) no Brazīlijas savukārt balto muzeja fasādi bija nolīmējusi ar melniem pēdu nospiedumiem, tādējādi mēģinot akcentēt pastāvošo sadali stap "balto" muzeja telpu un "melno" ikdienu ārpus tā. Otra brazīliete - Valeska Soariša (Valeska Soares) izrādīja videoinstalāciju "Garām ejot". Divas projekcijas viena otrai pretī rādīja soliņu zaļa lauka vidū. Uz soliņa sēž meitene, un brīžam viņai pievienojas dažādi varoņi. Šie satikšanās mirkļi tiek izspēlēti kā kaut kas līdzīgs sapnim, kurā varoņi parādās un izzūd kā rēgi. Muzeja ieejas telpā bija izstādīts meksikāņu mākslinieka Damjana Ortegas (Damian Ortega) melnais mobilais obelisks, līdzās ASV dzīvojošā jamaikieša Nari Varda (Nari Ward) melnais sniegavīrs, klāts ar asfaltu un tajā ielipušiem zelta objektiem. Šie divi melnie objekti, novietoti viens otram līdzās, bija kā viena darba divas sastāvdaļas. Melnais cilvēks (sniegavīrs), ietverts sava fetiša čaulā, un falliskais varas un vēstures simbols (obelisks) uz riteņiem papildināja viens otru daudz spēcīgāk, nekā mākslinieki paši varētu to vēlēties. Izstādē plaši bija pārstāvēta fotogrāfija - tās klātbūtne bieži tiek skaidrota ar līdzekļu trūkumu un medija vienkāršo transportēšanu. Darbu vidū noteikti izcēlās japānietes Kazunas Taguči (Kazuna Taguchi) populāru personu portretu sērija, kuras izejmateriāls atrasts internetā, un indieša Vivana Sundurama (Vivan Sunduram) ģimenes albuma fotogrāfijas, kas, apstrādātas ar datoru, stāsta pārveidotu mākslinieka vecvecāku dzīvesstāstu. Zviedru mākslinieka Jūnasa Dālberga (Jonas Dahlberg) videoinstalācija ir vēstījums par mazpilsētām laikā, kad globālās lielpilsētas aug lielākas un lielākas. Kas sagaidāms miegainās mazpilsētas nākotnē, kuru sasniegs globālie procesi, ir šī poētiskā darba centrā. Sociāli aktīvo mākslas daļu pārstāvēja divas grupas - spāņu El Perro ar projektu "Demokrātija" un Rīgā jau redzētās Londonas grupas Take2030 projekts Porta2030. El Perro videoinstalācija uz pieciem ekrāniem ir dinamisks skeitera brauciens caur pamestu noliktavu kādas pilsētas nomalē. Šis darbs radies kā atbilde uz vienu no pirmajām fotogrāfijām, kas tika publicētas Irākas kara sākumā: amerikāņu karavīrs uz skeitborda dēļa Sadama mājas greznajā peldbaseinā. Skeitborda dēlis kā demokrātijas tēls, kā ierocis telpas atkarošanā. Līdzīgi "netīrajai jogai" arī skeitborda nozīme sabiedrības uztverē joprojām ir divdomīga. Take2030 savukārt muzeja telpās uzbūvēja 15 m garu darba galdu, kas ik nedēļas darbojās kā Taibejas komūnas centrālā tikšanās vieta. Turpinot uzsākto propagandu par paralēlā cilvēciskā tīkla iespējamību 2030. gadā, Porta2030 šeit sāk darbu pie porta paku izstrādes. Hakeriem piebiedrojās modes skolas studenti, kas izstādes trīs mēnešu laikā aktīvi strādāja pie jauna porta paku dizaina izveides. Biennālē bija eksponētas neskaitāmas instalācijas, tostarp japāņa Koki Tanakas (Koki Tanaka) 12 ikdienas objektu skulptūra, kas reprezentēja Taivānas patērētājsabiedrības vispopulārākos objektus, un taivānieša Artura Ou (Arthur Ou) mākslīgais Bauhaus stilā celtais kamīns, uz kura bija novietotas divas tradicionālas Taivānas vāzes. Abi šie darbi fokusējās uz objektiem, kas veido un nosaka šodienas dentitātes. Tanakas gadījumā tās ir īpaši izvēlētas lokālās vienības, kamēr Ou, kura dzīvesvieta pašreiz ir Amerikā, caur objektiem mēģina atrisināt savas kulturālās piederības problemātiku, dzīvojot starp divām pasaulēm. Vai šie darbi padara skaidrāku "Netīrās jogas" konceptu - spriediet paši, tomēr jādomā, ka savā ziņā šis mūsdienu mākslas momentuzņēmums un starptautiskā uzmanība, ko biennāle ienes Taivānas mākslas dzīvē, ir tā vērts. | |
| Atgriezties | |
