VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valdemāra Tones mantojums Dace Lamberga Pirms aiziešanas viņā saulē Valdemārs Tone (1892-1958) sievai pieteica, lai viņa patur tikai tik daudz gleznu, cik var piekārt pie sienām, bet pārējās lai palīdz izdzīvot. Ainas Tones-Baker dzīvoklī Hovā pie Braitonas portreti un klusās dabas blīvi noklāja visu trīs istabu un koridora sienas. Kad cēli pašapzinīgā un apbrīnojami gaiši domājošā 93 gadus vecā kundze pārcēlās uz dzīvi jaukā, mājīgi angliskā pansionātā, visas 42 gleznas un arhīvu viņa uzdāvināja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Ne tikai uzdāvināja, bet arī finansēja mākslas darbu nogādāšanu dzimtenē. Kā cieņas apliecinājums Valdemāram Tonem 115. dzimšanas dienā un dāsnajai dāvinātājai trimdā radītie meistara darbi (1945-1958) no 2007. gada 2. marta līdz 8. aprīlim būs eksponēti muzeja Mazajā zālē. | |
 Valdemārs Tone. Sarkani āboli, vāze, pulkstenis. 1956 | |
| Glābjoties no Rīgas bombardēšanas, Valdemārs Tone ar jauno sievu Ainu 1944. gada rudenī uzturējās Zemgalē, un, kad izlēma doties trimdā, vairs nebija iespējams paņemt līdzi neko no trīsdesmit gados radītajām gleznām, ne arī iemīļoto vijoli. Otrā pasaules kara beigās Latvijas Mākslas akadēmijas profesors kļuva par vienu no tūkstošiem pārvietoto personu sabiedroto okupācijas zonā Vācijā. Bezcerīgajā laikā Latvijā iegūto radošo piepildījumu nācās aizmirst, un reālā ikdiena spieda domāt par izdzīvošanas problēmām. Tomēr tieši glezniecība iedarbojās kā spēcīgs stimuls drūmo nākotnes izredžu pārvarēšanai, un mākslinieks strādāja pat intensīvāk nekā pirmskara Rīgā, kur iedvesmas brīdī netraucēja nekādi ārējie apstākļi. Pēc uzturēšanās Veilburgā un Detmoldā 1947. gadā Tones apmetās Mērbekas nometnē Ziemeļvācijā paši savā mājiņā. Tur pavadīto laiku mākslinieks uzskatīja par radošāko Vācijas periodā, neraugoties uz to, ka Aina pavasarī devās uz Lielbritāniju, lai Londonā strādātu smago slimnieku kopējas darbu. Ar ilgu gaidīšanu, bet tad it kā pēkšņi noslēdzās pirmais trimdas posms, un Valdemārs Tone, saņemot atļauju ierasties pie sievas, kādā miglainā 1948. gada rudens rītā sāka atkal jaunu ceļojumu, šoreiz ar kuģi pāri Lamanšam. 726 kilogramus smagajā bagāžā bija sešpadsmit kastes un ceļasomas, to vidū trīsdesmit deviņas eļļas gleznas, kas no četros gados Vācijā radītajām deviņdesmit bija palikušas viņa īpašumā. Tone neatmeta cerību atgriezties dzimtenē, nekādā gadījumā negribēja doties prom no Eiropas un tāpēc par mītnes zemi izvēlējās Lielbritāniju. Sākumā Tones apmetās mēbelētā istabā Londonas ziemeļu priekšpilsētā Haigeitā, bet vēlāk dienvidos Strethemā, kur mākslinieks nodzīvoja līdz pat mūža beigām. Aina kādu laiku vēl strādāja slimnīcā, jo ar nodaļas māsas atļauju drīkstēja nest uz mājām neapēstās pusdienas. Tad viņa par astoņdesmit mārciņām uz parāda nopirka aparātu moderno neilona zeķu labošanai, ar ko varēja samērā labi nopelnīt. Lielākā daļa ienākumu tika izdota par eļļas krāsām, rāmjiem un audekliem, un Valdemārs Tone varēja gleznot pats savā istabā - tā sauktajā darbnīcā (7,5x5 m), kurā parasti tika uzņemti arī ciemiņi. Portreti, klusās dabas un tikko aizsākti audekli no vienas vietas noklāja sienas, bet daudz darbu joprojām gulēja kaudzēs uz grīdas. Būtībā pati darba telpa bija tikai dažus kvadrātmetrus plata niša, bet otas un krāsu tūbiņas stāvēja uz maza galdiņa pie spoguļa. Šajā neapskaužamajā situācijā Valdemārs Tone atzina, ka otro reizi nācies pārdzīvot bohēmas laikus. "Sāku savu karjeru pilnīgi no gala. Daru tā, it kā man nebūtu nedz darbu, nedz draugu, nedz atzīšanas. Mākslas vērtības trimdā nav jāpārvērtē, vienīgi jāpārceno šo vērtību nozīme mākslinieku fiziskai eksistencei." Māksliniekus atšķirībā no smagā darba strādniekiem Lielbritānijā ar atplestām rokām neviens negaidīja, taču Tonem kā radošam cilvēkam ļoti laimējās, jo viņa dzīvesbiedre pilnībā rūpējās par dzīves praktisko pusi. 1951. gada jūlijā The Kensington Art Gallery Londonā, centrā, taču nomaļā sānieliņā, meistars sarīkoja personālizstādi, eksponējot piecdesmit lielākoties Anglijā gleznotus portretus un klusās dabas. Izstāde nedeva nekādus materiālus ienākumus, vienīgi morālu gandarījumu, jo par to rakstīja pat angļu prese. Patiesi profesionālu vērtējumu sniedza angļu kritiķis Ēriks Ņūtons, kurš secināja, ka Vecās Bondstrītas galerijās daudz ko redzēt, bet par tām maz ko rakstīt. Toties Tones izstāde izpelnījās īpašu ievērību, jo viņa gleznās saskatāma neaizmirstama spēka un maiguma saskaņa. Pēc Ņūtona domām, Tone ir viens no izcilākajiem Eiropas bēgļiem, liels un nopietns gleznotājs, kaut arī nebūt nav tuvs angļu gaumei. Labvēlīgā angļu kritikas attieksme nemazināja ilgas pēc dzimtenes; Toni pārņēma smeldzīga rezignācija: "Šo izstādi rīkojot, vairāk kā citkārt sajutu, ka te trūkst manu laika biedru un draugu - Ubāna un Zaļkalna. Rīgā visu kopīgi apspriedām un izvērtējām." Miķelis Gopers Stokholmā atjaunoja izdevniecības "Zelta ābele" darbību, 1953. gadā izdodot albumu angļu valodā "Valdemārs Tone". Mūsdienu skatījumā mape ar melnbaltiem attēliem (tikai četri ir krāsaini) liekas visai pieticīga, tomēr tās izmaksas radīja izdevējam nopietnas finansiālas problēmas. Likumsakarīgi, ka par ievadraksta autoru tika izvēlēts mākslas zinātnieks, Britu impērijas ordeņa komandieris Ēriks Ņūtons. Raksturojot Tones daiļradi, kritiķis secināja, ka Anglija mēdz būt laipna pret trimdiniekiem, jo angļiem ir augstu attīstīta personas brīvības vērtības izjūta, bet Anglija var būt arī akla pret to kvalitātēm, kuriem tā piedāvā viesmīlību. Viņaprāt, Valdemāram Tonem to vajadzētu labi just, jo, kaut arī Londona viņu sagaidīja kā vētras svaidītu ceļinieku, tā ignorēja viņa mākslas augsto kvalitāti. | |
 Valdemāra Tones identifikācijas karte Lielbritānijā | |
|
1953. gadā Nacionālais fonds sarīkoja Tonem ievērības cienīgu personālizstādi Mākslas akadēmijā, reprezentatīvā ēkā pašā Stokholmas centrā blakus Riksdagam ar skatu uz Mēlara ezeru. "Aukstā kara" laikā neitrālie zviedri pat uzdrošinājās pie ieejas atklāšanā izkārt Latvijas karogu. Tikšanās ar vecajiem draugiem Arvedu Švābi, Miķeli Goperu, Niklāvu Strunki un Valdemāru Dambergu, kas atbrauca no Kopenhāgenas, lika pat domāt par pārcelšanos Zviedriju, kur Tone ļoti labi jutās pēc Londonas burzmas. Tautieši nopirka septiņpadsmit gleznu, sāka nākt pasūtījumi pat no Amerikas. Dzīves materiālā puse sāka uzlaboties, taču pēc atgriešanās no Zviedrijas Valdemārs Tone smagi saslima ar maz pētīto aktinomikozi. Ārsti nespēja noteikt pareizo diagnozi, un astoņpadsmit mēnešus nācās nogulēt mājās uz gultas, ciešot milzīgas sāpes. Pateicoties karalienes ārstam seram Raselam Brūkam, diagnoze tika uzstādīta divdesmit minūtēs, un 1954. gada vasarā jaunās "brīnumzāles" - penicilīns palīdzēja tik iespaidīgi, ka mākslinieks spēja beidzot piecelties. 1956. gadā veselība tiktāl nostabilizējās, ka Tones varēja atļauties doties trīs mēnešu ceļojumā uz El Rodeo Spānijā. Spožā saulē un zaļojošā dārzā Tones kā "pasakā" uzturējās divus mēnešus, bet pārējā laikā apceļoja Madridi, Granadu, Kordovu un Toledo. No Anglijas bija atvests līdzi molberts un krāsas, tomēr slimība bija atņēmusi daudz spēka un radās tikai daži uzmetumi ("Kalni Spānijā", 1956). Valdemārs Tone nebija ainavu gleznotājs kā viņa draugs Konrāds Ubāns un, ja gleznoja dabu ārpus mājas sienām, tad tikai skatoties ārā pa logu uz dārzu vai apkārtējo priekšpilsētu ("Pa logu. Haigeita", 1949). Jau Vācijā Tone aizrautīgi pievērsās klusajai dabai; žanru maiņu objektīvi iespaidoja modeļu trūkums. Izņemot Ainu, reti kurš no paziņām vairs varēja dienām un mēnešiem pozēt. Klusās dabas, kuras vieno brāzmains otas raksts un atraisītu nejaušību efekts, sniedza iespēju atbrīvoties no ikdienas, ļaujot nedomāt, bet intuitīvi apkopot krāsu laukumus, triepienus un gaismēnu kontrastus. Ceriņi, kliņģerītes, saulespuķes, ķiršu ziedi, āboli un bumbieri, māla vāzes un caurspīdīgi stikla trauki, krokotas drapērijas - tās ir trimdas laika uzstādījumu lietas, to atspulgi, krāsu akcenti un noēnoti dziļumi. Tone uzskatīja, ka klusās dabas "jākomponē ar gleznieciskiem elementiem, nevis ar priekšmetiem vai priekšmetu stāvokļiem". Viņaprāt, "glezniecība jānoved līdz mītam. Nav svarīgi, vai gamma gaišāka vai tumšāka. Krāsaināka vai mazāk krāsaina, bet svarīgs ir tas, ko atkaro neredzamai pasaulei ar redzamiem līdzekļiem: personīgā rokrakstā, realizējot to vārdā nenosaucamo iekšējo formu, kas nav pieejama empīriskai pētīšanai." Latvijā priekšmetu uzstādījumus Tone īslaicīgi gleznoja 20. gadu sākumā, bet puķēm pievērsās kara laikā. Smagajai slimībai atslābstot, meistara klusajās dabās iezīmējās asākas, spēcīgākas krāsas: izteikts dzeltenais narcisēs, oranžais kresēs, zaļais lapās vai sarkanais ābolos. Uzstādījums ar ābolu bļodu, baltu drapēriju un iemīļoto zilo vāzi, kurā simboliski saspraustas otas, kļuva par pašu pēdējo darbu viņa mūžā (1958). Galvenais žanrs neapšaubāmi bija un palika portrets, nemitīgi gleznojot vistuvāko, vienmēr blakus esošo un pozēšanai gatavo modeli - sievu. Par drūmi bezcerīgo Veilburgas laiku stāsta Ainas portrets "Rudens puķes" (1945). Kopš 30. gadiem raksturīgā kompozīcija ar noēnoto sievietes seju un logu fonā, taču atšķirībā no "Annu" harmoniski apcerīgajām noskaņām trimdas tēlā valda rezignācija un nostalģiskas pārdomas. Tumšos, vēsi brūnos toņos ieturētajā gleznojumā savdabīgu piesitienu rada gaišie ziedi, kā izkaisīti pa visu priekšplānu. 1946. gadā Aina portretēta optimistiskāk - kā sievišķīga būtne koķetā melnā cepurē un sārtā tērpā. Arī Anglijā turpinājās brīvi gleznieciskā, nedaudz skičveidīgā maniere ar gariem, temperamentīgiem otas triepieniem, un visur jūtama Ainas klātbūtne, kā, piemēram, klusajā dabā ar tulpēm, kur otrā plānā iegleznots tumšs sievas siluets ar avīzi rokās (1952). Pēdējo Ainas portretu melnā blūzē mākslinieks gleznoja 1956. gadā, kad pēc ilgajiem slimības mēnešiem atkal no jauna ķērās pie otas. Protams, bija arī citi modeļi - Gerda Bokaldere un Edīte Vīdzirkste, kuras ievesmoja radīt izcilus portretus, taču tie nonākuši privātās kolekcijās. Valdemāra Tones talantam trimdā kā allaž atradās nesavtīgi atbalstītāji. Detmoldā materiālus gleznošanai gādāja rakstnieka Jūlija Pētersona meita Anna. Jaunā meitene kopā ar Ainu gleznota horizontāla formāta dubultportretā "A. P. un A. T." (1945). Londonā Tone bieži ciemojās pie Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa, ar kuru iepazinās Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā. Vairākkārt gleznota un zīmēta sūtņa meita Marianna, kura braukusi pozēt profesoram uz Strethemu. Sākumā viņš ar meiteni vispirms iepazinies un tikai tad ķēries pie darba. Tone esot pratis sarunāties ar katru cilvēku, pat tādu, kas nekā nezināja par mākslu. Jaunās, vēsi zaļā vakarkleitā tērptās sievietes portrets radīts meistaram neraksturīgā parādiskā manierē, tomēr gleznojums atstāj pietiekami ekspresīvu un atraisītu iespaidu. Trimdā Tone atcerējās arī 20. gadu vidū aizsākto zīmēšanu ar ogli uz gaiši gruntēta audekla; tāpat turpinājās meklējumi akta žanrā, līdzīgi kā kara laikā tumšos toņos tik tikko iezīmējot sievietes figūras aprises. Gadu zāles palīdzēja, tad veselība pasliktinājās, un 1958. gada 1. jūnijā Tone nonāca slimnīcā. Nojaušot stāvokļa traģismu, pirms došanās uz turieni viņš notīrīja paleti, izmazgāja otas un salika zilajā vāzē. Valdemārs Tone mira Gaja hospitālī Londonā 1958. gada 30. jūlijā 3.30 no rīta ar diagnozi: hroniska nieru mazspēja. Mākslinieka mirstīgās atliekas tika pārpelnotas un apbedītas Brukvudas kapsētā. Ainas Tones-Baker muzejam dāvinātā kolekcija sniedz ieskatu mākslinieka līdz šim Latvijā gandrīz nezināmā daiļrades posmā. Svešumā Valdemāram Tonem nācās daudz ko zaudēt no agrākā spožuma un atzinības; mēs iepazīstam "vētras svaidītu ceļinieku", kuram glezniecība palīdzēja pārdzīvot ilgas pēc dzimtenes. | |
| Atgriezties | |
