VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vientuļš sarkans krēsls Gundega Cēbere No 2. februāra līdz 11. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē aplūkojama tukumnieka Leonīda Āriņa simtgadei veltīta gleznu un zīmējumu izstāde. Iepriekšējā plašākā viņa darbu skate Rīgā notika šajā pašā muzeja zālē 1991. gada jūlijā vēl ar mākslinieka piedalīšanos. Aizvadītajos gados iespēju redzēt Āriņa veikumu vairākkārt sagādājušas Rīgas galerijas "Daugava", "Antonija", "Tifana" un, protams, dažādi Tukuma muzeja notikumi, visbiežāk - kopā ar laikabiedru un jaunības draugu Kārļa Neiļa un Anša Artuma sniegumu. Nu atkal Leonīda Āriņa mākslas cienītāji var paieties līdzi viņa meklējumu un atradumu ceļos, kuros dzīves laikā mākslinieks bieži juties vientuļš, nesaprasts un nenovērtēts. | |
 Leonīds Āriņš. Rīts. 1977. Audekls, eļļa. 65 x 71 | |
| Kas īsti bija Leonīds Āriņš? Gleznotājs, zīmētājs, muzeja dibinātājs. Vienā vārdā nenosaukt. Viņš bija mākslinieks, un viss! Jau no agras jaunības Āriņu interesēja saikne ar pasaules mākslas procesiem ārpus Mākslas akadēmijas (dažādu objektīvu apstākļu dēļ mācību process ilga no 1925. līdz 1942. gadam, kad, diplomu nesaņēmis, viņš izstājās) un valsts robežām, un tieši ārpus studijām norisa viņa veidošanās par mākslinieku. Lasīdams grāmatas par mākslu un pētīdams franču žurnālu Verve un Cahiers d`art reprodukcijas, viņš gribot negribot bija no visa redzētā ietekmējies. Par saviem skolotājiem un kolēģiem viņš sauca Pikaso, Matisu, Braku, uzsverot franču glezniecību kā virzītājspēku, ietekmju un inspirāciju avotu, un tieši dižie franči visvairāk atstājuši savus nospiedumus Leonīda Āriņa un arī citu tukumnieku daiļradē.
Ekspozīcijai izvēlēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tukuma muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Gunta Belēviča un mākslinieka ģimenes īpašumā esošajām kolekcijām. Agrīnais posms pārstāvēts ar atsevišķām ainavām un klusajām dabām, kuru izsvērtajā kolorītā vairāk jūtama pagājušā gadsimta sākuma mūsu pašu modernistu ietekme. Lēns bija Leonīda Āriņa radošā uzplaukuma ceļš, un tikai 50. gadu beigās viņš vairāk sāka pievērsties savām mākslas lietām. Laikā, kad oficiālajā mākslā pieprasītāka bija dzīvi slavinoša tematiskā glezniecība, Āriņš strādāja tikai pēc savām izjūtām, nekādā mērā neatbalsojot oficiālos uzskatus un mākslas prasības. Jau jaunības gados iezīmējās viņa izteiktā vēlme atgriezties pie vieniem un tiem pašiem motīviem, veidojot attīstībā esošus ciklus, kaut gan apzināti viņš savus darbus negrupēja. Visā daiļradē un katrā tās atsevišķā posmā radīts savs simbolu kods, apzīmējot un skaidrojot izjusto. Katrs darbs formas izteiksmē un stila izjūtā ir viengabalains, bet kopumā rodas daudzveidīga panorāma, liekot domāt par krāsu eksperimentiem. Āriņš bieži gleznojis skatus pa logu, paraugam izmantojot fovismam raksturīgos līdzekļus - telpas risinājumu plaknē, iekštelpu un ārtelpu apvienojumu, intensīvu krāsu, un tēlojis to, ko jūt. Viņa gleznās daudzkārt var sastapt sievieti un interjeru ar logu, pieticīgo darbnīcas vidi, kā, piemēram, darbā Sieviete pie loga" (1960), kas pārliecina, ka visai būtiski Āriņa glezniecību ietekmējusi Matisa māksla un dedzīga jūsma par fovismu. Saistošs motīvs, pie kā Leonīds Āriņš allaž atgriezies, ir vagas. Šī īsteni latviskā tēma ļāvusi attīstīt kādu domu, atklāt ko būtisku glezniecības manierē. Vagu motīvs risināts daudzās variācijās - "Vagas" (1957), "Dārzi" (1961), Pūre" (1965), "Vagas, zeme un debesis" (1969) -, un vērotais un izjustais gleznotājam devis iespēju kārtot krāsu laukumus, spilgtināt līniju ritmus un to mainību, izmantojot faktūru bagātību. Nozīme bijusi arī tam, ka Āriņš strādājis ar tīro krāsu laukumiem, izceļot melno līniju uzsvērumus un ritmisku struktūru veidojumu. Reižu reizēm mākslinieks pievērsies arī portreta žanram - visvairāk gleznoti pašportreti. Āriņš uzskatīja, ka savai gleznošanas manierei nevar atrast modeļus, jo cilvēki vēloties sevi redzēt kā fotogrāfijā. Darinot pašportretus kā zemtekstu pilnus ironiskus stāstus, viņš centies paskatīties pats uz sevi, bet darījis to paskopi. Saistošāka un mūžīga tēma ir pats gleznotāja darbs. Viņa uztverē mākslinieks un modelis ir mākslas un dzīves attiecību simboli. Šai tēmai mūža garumā veltīti ļoti daudzi darbi un iespaidi gūti gan aša darbnīcā, gan pie draugiem, gan arī no attēlos skatītiem pasaules lielo meistaru darbiem. Bieži viņš attēlojis gleznas arī sevi - kā vērotāju caur logu vai domās iegrimušu molberta priekšā, vai arī tukšā telpā redzams vientuļš sarkans krēsls un gleznotāja piederumi. Vēlākos gados īpaši izceļamas klusās dabas. Tās ir nevis dekoratīvu, nejaušu priekšmetu pašmērķīgs kārtojums, bet tām ir kāda īpaša loma mākslinieka dzīvē - arī klusajās dabās viņš risinājis filozofiskus jautājumus. Nereti gleznotas vāzes ar ziediem ("Puķes vāzē" (1969) "Rudens" (1977), "Puķes" (1983)), mēģinot atrast ierastiem motīviem jaunu ieeju, no intensīvā vērojumā un krāsās balstīta mākslinieciskā pārdzīvojuma nonākot līdz tēlainam vispārinājumam. Tradicionālā ziedu gleznojumā viņš atklājis lielas iespējas, kad kompozīciju elementi kārtojas emocionālās noskaņās virzītā noteiktībā. Savdabīga noskaņa uzvēdī no vairākiem gleznojumiem par "Gurzufas līča" tēmu. Vairākkārt pabijis Krimā, mākslinieks atvedis milzum daudz studiju - vairāk nekā 600 zīmējumu, kuros redzama Melnās jūras piekraste, seno cietokšņu arhitektūra, cilvēki. Izkristalizējoties iespaidiem, uzgleznotas sešas gleznas. Āriņš netēlo, lai parādītu, cik skaisti ir Krimā, viņam svarīga vietas dvēsele un paša pārdzīvojums, atklāsmes prieks. Kompozīcijām izvēlēts augsts skatpunkts un vijīgām lokveida līnijām veidots noslēgts līča aplis. Izmantoti dažādas intensitātes zilo un dzelteno toņu sabalsojumi, otas raksts un faktūras, okera pagleznojumi. Nozīmīga vieta Āriņa radošajā mantojumā pieder zīmējumam. Zīmējumi bija daļa no viņa dzīvesveida un mākslinieciskās jaunrades: viss, ko viņš redzēja un iegaumēja, rada savu atveidu lapās. Tā ir Āriņa pasaule, tēlaina, filozofiskiem zemtekstiem piesātināta; tajā nav nenozīmīgu, nesvarīgu lietu - interesanta ir plaisiņa loga rāmī, apmetuma izsists robs, aizlūzis zars. Mākslinieks, visu skatot pēc sava prāta, nekad nav gleznojis plenērā, turpretī zīmējot spējis notvert mirkli un ar šķietami vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem atklāt priekšmetu, ainavu, cilvēku. Ar laiku viņš izstrādāja un pilnveidoja savu neatkārtojamo spalvas zīmējuma tehniku, ne ar vienu citu nesajaucamu stilu, par vienīgo izteiksmes līdzekli izvirzot līniju. Izcili komponētajos zīmējumos katrai līnijai, tāpat kā ritmam, ir īpaša nozīme un uzdevums koptēla veidošanā. Pat ja gadījies nejaušs traips, mākslinieks centies to izmantot, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta. Āriņš strādāja arī ar akvareli, un darbi liecina par savdabīgu pieeju šai tehnikai, nepakļaušanos vispārējām tālaika akvareļglezniecības likumībām. Akvareļos plaši izmantoti grafiskie elementi, piemēram, iesaistīts ornamentālu līniju ritmiski uzsvērts konturējums; kompozīcijas bagātina arī uzraksti. Mākslinieks konsekventi pievērsies sausai akvareļkrāsu uzlikšanai. Gleznotās ainavas ir vieglas, ļauj ātri uztvert sižetu, iepriecina ar tīrajām krāsām. Daudz ir arī kolorēto zīmējumu, kuros ar smalku līniju veidotu tušas zīmējumu ietām papildina sausu akvareļkrāsu ietonējums. Vistiešāk savus daiļrades lokus Leonīds Āriņš skaidro pats dienasgrāmatas ierakstos, ko regulāri veicis kopš 1929. gada līdz pēdējam dzīves rītam. Piemēram: "Pārdzīvojums - tas ir manas mākslas pamats, nevis tas, kāda pasaule izskatās apgaismojumos - impresijās. Arī ne, kāda tā šķiet dažādās noskaņās - garastāvokļos, ekspresijā. Ne salta novērošana un ne patoloģiski murgi, bet kādu pasaule manī atstāj pārdzīvojumu." | |
| Atgriezties | |
