VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ...kā iznāk, tā ir Laima Slava Ģirta Muižnieka personālizstāde Salut! Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē noteikti bija viens no spilgtākajiem aizvadītā gada Latvijas mākslas notikumiem. Par spožu gleznotāju Ģirts Muižnieks ir atzīts jau sen, taču pārsteidzošs un negaidīts bija dramatiska spēka pilnais piesātinājums jaunākajos, tieši 2006. gadā radītajos darbos. Lieli izmēri, spēcīgi kontrasti, bet, tuvplānā ieskatoties, - bagāts, niansēts gleznojums. Nav zudusi otas rotaļīgā virtuozitāte, taču vizionārais vēstījums liek lobīt sevi kārtu pa kārtai un meklēt dziļumā. Lieliska, reti sastopamas kvalitātes, vērienīga un ļoti piepildīta glezniecība, kas apbrīnojami balansē starp rotaļīgumu formā un dramatismu saturā. Nē, nē, tas nenozīmē kādas briesmu vai negāciju pilnas ainas - kaut ko tādu Ģirta perfektā stila izjūta un gaume laist pasaulē nepieļautu. Taču skaidrāk nekā jebkad agrāk - un Ģirts Muižnieks ir regulārs izstāžu rīkotājs - sevi liek manīt personības spēks kā uzvaras ķīla. | |
 Ģirts Muižnieks. Taxi. 2006. Koks, eļļa. 152 x 305 | |
| Varētu nosaukt vismaz trīs lietas, kas pievērš uzmanību jaunākajos darbos: blīvie, gleznieciski plūdinātie foni citkārt drīzāk dzidro pamatņu vietā ("Meteorīts", "Skats pa manu logu"); lielie lokālo krāsu laukumi fonos (zils - "Pludmalē", melns - "Mušās uz klavierēm", rozā - Taxi). Taču visvairāk mani pārsteidza lielās, melnās galvas kontrastā jautri krāsainajai apkārtnei ("Aborigēns", Forza del Destino, "Aborigēns un vilks"). Vai tas nozīmē kādas līdz šim nebijušas dvēseles kolīzijas? Nav apšaubāms kopiespaida monolītums un vienlaikus - ambivalents bagātīgums. Spēkpilna stabilitāte - atrasts centrējums pasaulē, kas pilna arī krāsām un rotaļām, taču varbūt ne vienmēr tikai labvēlīga. Pastāvēt tajā ir jāprot. Par to šie darbi liek domāt arī man: kā sabalansēt to pasauli, kuru vēlies redzēt, ar to, kas tevī pašā šobrīd varbūt nemaz nejūtas tik labi. Netrūkst mākslinieku, kas savas negācijas skaļi izkliedz pasaulei, un skatītājs mokās tām līdzi. Gan jau hedoniskā gara paudējam, līdz šim gandrīz vai vienīgi līksmu kompozīciju meistaram Ģirtam Muižniekam arī gadās savas "melnās stundas". Bet viņa otas radītais var kalpot par nedidaktisku, tomēr pamācošu pasaules nezūdošā skaistuma pašvērtības liecinājumu, kas varbūtējās iekšējās drāmas savāc un iekapsulē monolītā vienībā, kuru kā masku iespējams arī nomest. Protams, ja spēka pietiek. Un Ģirtam Muižniekam, šķiet, tā šobrīd ir pārpārēm. Un vēl - ar Ģirtu noteikti var runāt tieši par glezniecību, nupat jau diezgan skaidri definētu elitāru nodarbes veidu. No savas t.s. "Maigo svārstību" paaudzes tikai viņš, Ieva Iltnere un Aija Zariņa vienīgie konsekventi gājuši savu glezniecisko ideju dabiskas attīstības ceļu, citas pašizpausmes alternatīvas nemeklējot. Ģirtam nemainīgas palikušas attiecības ar krāsas valodu kā dzīves jēgas piepildījumu. Laima Slava: Kā tas tev ir izdevies - saglabāt uzticību glezniecībai laikā, kad apkārt bijis tik daudz citu kārdinājumu? Salīdzinājumā ar līdz pat 20. gadsimta nogalei latviešiem ierasto glezniecības kā izredzētās mākslas lomu jau tavas patstāvīgās darbošanās sākumā vairs tik labvēlīgu apstākļu tieši šim mākslas veidam nebija. Tavas paaudzes lokā aktualizējās instalāciju māksla, akcijas utt., bet valsts mainīja statusu un ekonomikas sistēmu... Ģirts Muižnieks: Tas bija periods, kas mākslinieku padarīja nevajadzīgu. Ne izstādes, ne pircēju, ne pasūtījumu. Tajā laikā spoži neklājās nevienai no mākslām, jo visi finansējumi, kas 90. gadu sākumā bija pieejami (arī Sorosa fonda), nebija tādi, lai varētu runāt par uzplaukumu kādā virzienā. Tās reizes, kad pievērsos instalācijām vai akcijām, man vienkārši nelikās tik interesants laika pavadīšanas veids kā gleznojot. Strādājot ar krāsām, jūtos labāk, organiskāk - es vienkārši labāk pavadu laiku nekā gudrojot un konstruējot kaut ko. L.S.: Kas rada tev to labo sajūtu tieši gleznojot? Tu neesi no tiem, kas izdomā un izdara? Ģ.M.: Es izdomāju, izdaru, un iznāk pavisam kas cits. Taču es gūstu gandarījumu no tā, ka dažreiz iznāk kas tāds, kas pašam patīk. Varbūt nākamā rītā vairs nepatīk, bet kaut kas tur ir veidojies. Gleznojot bildi, tu piedomā klāt to, ko gribētu. Prātā ir doma, kā viss varētu veidoties, un tu neredzi to, kas jau ir. Vēlāk redzi, ka glezna būvējas pavisam citādi. Man ir ļoti svarīgs ātrs rezultāts. Gleznojot es pie tā tieku. Varu uzreiz krāsot pāri, un viss radikāli mainās. Tāpēc varbūt arī netaisu figurālus darbus, jo tur ir ilgāk jāiet, pakāpeniski, ilgāk jānotur ideja. Es bieži ļoti strauji mainu savus darbus - no balta uz melnu, no melna uz baltu. Esmu nepacietīgs strādājot. Instalācijas veidojot, process ir diezgan ilgs. Es taču akadēmijā sākumā gribēju stāties tekstilniekos - ārprāts, kas tad būtu! Es droši vien sāktu ar krāsām visu pārkrāsot! Tas ir būtiski: man patīk, ka tu uzlej no bundžas virsū plaknei, krāsa izlīst, ir pleķis, zīmējuma efekts - un kaut kas jau ir. Momentā. Ja nepatīk - vari to noslaucīt un pārtaisīt. L.S.: Vai pats jūti, kā laika gaitā mainies? Ģ.M.: Tam nav nekādas nozīmes, es negribu speciāli mainīties. Vislabāk ir tā - glezno kā glezno, un, kā iznāk, tā ir. Nekas jau arī nav mainījies - strādāju kā visu laiku. Varbūt - daži formāti. Muzeja zāle ir pilnīgi citādāka nekā pārējās - plaša un ar kolonnām. Man bija pārsteigums, ka lielais darbs - "Aborigēns" - ko es apzināti taisīju īpaši brutāli, lai tas būtu kā pleķis, efektīgs, brutāls gleznojums, te izskatījās gandrīz vai salonisks! Muzeja lielā telpa paņem detaļas un izceļ koptēlu. Tas nav ne labi, ne slikti - katrai zālei ir savi noteikumi, un bilde izskatās citādi. Darbus, kas gleznoti kārtās, kur ir vairāki slāņi, šajā zālē nevarēja saskatīt. L.S.: Bet kā tu ej no darba uz darbu? Tev rodas neatvairāma ideja un tad tu ķeries klāt, vai arī pats process tevi izaicina? Ģ.M.: Materializācijas ziņā man process visu veido. Šo izstādi gatavojot, idejas akumulācijas laiks bija vasarā. Laiks rit, it kā vajadzētu sākt kaut ko darīt, bet īsti pieķerties nevar. Un tai pašā laikā nemitīgi, arvien vairāk un vairāk tu domā par idejām, kādas tās gleznas varētu būt. Idejas kādreiz nāk virsū baigi foršās - desmit bildes momentā iziet galvai cauri. Dzirdi vienu vārdu - franču valodā, tas ir tik skanīgs! - un tas vizualizējas, galvā izveidojas kompozīcija. Tās ir idejas, kas būtu jārealizē ļoti mērķtiecīgi. Es domāju tēlos, nevis zīmējumā. Un tas arī nav atkārtojams. Bet, kad reāli sāk gleznot konkrēto audeklu, viss mainās. Veidojas pats no sevis kaut kas labs, ko neesmu paredzējis, un tad ir simt variantu, un rodas tā ideja, kas materializējas gatavā darbā. No kura izriet atkal nākamie varianti. Kāda veiksme, laba vieta, kāds tehnisks paņēmiens - tās ir idejas, kas rodas materializācijas procesā. L.S.: Esmu dzirdējusi, ka ir tāds paņēmiens - tieši tā labā vieta jāaizkrāso... Ģ.M.: To Iltners teica! Citādi nevar bildi "pievilkt klāt" pie tās labās vietas. Tā vieta traucē. Es to vienmēr atceros, bet tieši labo vietu atstāju un kādreiz aizkrāsoju visu pārējo! Paņemt labo var ļoti dažādi. L.S.: Foni vecajos darbos tev ir dzidri, bet šajā izstādē dažādi - gan plūdināti, gan vienā krāsā. Ģ.M.: Šinī gadījumā tieši izstādei man gribējās uztaisīt lielos darbus atšķirīgās krāsās - ekspozīcijas dēļ. Liela bilde ar lielu krāsu laukumu jau pati par sevi runā vairāk nekā maza bilde. Jā, man gribētos strādāt ar lieliem formātiem, bet šie ir drusku par lielu - nav ērti strādāšanai. Arī četrās daļās dalot (kā "Pludmalē"), nav ērti salikt kopā. Bet vienā gabalā - tu nevari aizsniegt vidu. Es strādāju uz grīdas, jo gleznoju ar šķidru krāsu. Uz grīdas var iet riņķī, no vienas un otras puses skatīties - var strādāt brīvāk. Molberts ļoti stīvi piesaista. Es neizmantoju paleti. Ja vajag jaukt - jaucu uzreiz uz bildes. Uzspiežu, samaisu un nokrāsoju. Lieku krāsas citu uz citas, tā tonis iznāk dzidrāks. Vienīgi kādreiz var sajaukt ar balto, lai būtu gaišāks. Es nokrāsoju vienā krāsā, tad laižu pa virsu, un jau ir cita krāsa. L.S.: Ar kādiem materiāliem tu vislabprātāk strādā? Ģ.M.: Ar terpentīnā šķīstošām krāsām - emalju, eļļas krāsu. Akrils man nepatīk, jo ir ciets un nedzīvs. Uz audekla, finiera (ļoti maz), metāla. Man patīk, ka katrs materiāls ar krāsu uzvedas citādi. Alumīnijs neiesūc nemaz, un katrs pieskāriens kļūst ļoti efektīgs. Pilieni uzreiz dzīvo, vai arī gaiša krāsa uzklāta caurspīdīgi vai tikai laka - tas jau dod efektu. Audekls visu paņem iekšā, kontrasti mazinās. L.S.: Kā tu izvēlies, ko gleznot? Ģ.M.: Es skatos, kas tur iznāks. Tad es kaut ko pieveidoju klāt. Bieži vien tur, kur tu sāc gleznot, rodas kas cits, un tad es sāku attīstīt to, kas tur ir iznācis pats no sevis. Ir arī tā, ka kādreiz, uztaisot darbu gatavu, tas liekas tāds bezjēdzīgs. Tur nav tā, kam jābūt. Kādreiz atkal - vēl nav gatavs, bet jau liekas foršs. Un, kad nav, - tad nav. Vienu bildi intereses pēc pafotografēju - pakāpeniski, kā es taisu. Ja nu sabojāju, lai varētu apskatīties, kā tur bija. Un iznāca tā - bija jau gandrīz gatava, un izrādījās - ne šis, ne tas, diezgan bezjēdzīgs gleznojums. Bet dāmai, kas gribēja kaut ko iegādāties, vajadzēja tieši to, kas bija tur apakšā. L.S.: No kurienes tās mušas tev atlidoja? Ģ.M.: No zīmējumiem uz papīra. Man ir niķis kādreiz uzgleznoto izsmērēt (es tikai baidos, vai šis atradums nepārvēršas par rutīnu) un uz tā tecināt līniju. Atradu arī tehnisku paņēmienu - kontūra var būt izsmērēta, nevis asa. Kādu brīdi to neizmantoju, lai neatkārtotos. Bet kāpēc nedarīt, ja patīk. Tas ir tik vienkārši, un tieši šī paņēmiena vienkāršība man patīk. Tas dod kustības, ritma efektu, vibrāciju. Un tas ir paņēmiens, kas organiski radies un ko var izmantot tālāk un attīstīt. Tā veidojas idejas citiem darbiem. L.S.: Melnās maskas. Tāda kā baisuma sajūta nāk tām līdzi... Ģ.M.: Man liekas, ka tās bildes nemaz nav baisas! Rotaļīgas, vieglas... Nu jā, kad es sevi redzu televizorā, tad tas tiešām izskatās baismīgi. Kad gleznoju, kaut kas tur parādās arī no manis paša, kāds es esmu. Zināmā mērā tas ir tāds dvēseles pašportrets. Sevišķi tāpēc, ka es negleznoju no dabas. Gleznoju savas domas, to, kas man patīk un kā man patīk, un tādējādi parādās tas, kas es pats laikam esmu. Gleznotais ir labāks, nekā es izskatos vizuāli, bet varbūt tas ir mans pašportrets un nemaz tik baiss neizskatās. Tā melnā galva drīzāk ir tāda lellīte... Bet tur, kur tā melnā galva man ir, - tur es esmu gribējis ielikt gleznā spēku. Blīvs gleznojums, lieli kontrasti... | |
 Ģirts Muižnieks. Mušas uz klavierēm. 2006. Audekls, eļļa. 300 x 205 | |
|
L.S.: Kam tev spēks? Ģ.M.: Es gribu, lai glezna ar kaut ko būtu pamanāma! Tur ir tāda štīme iekšā. Esmu arī smalki strādājis, bet man tas nepatīk, tas man nav interesanti. L.S.: Tu teici, ka glezno to, kas tev patīk... Ģ.M.: Es diezgan neskaidri gleznoju. Bet man nekad nav paticis tīrs abstrakcionisms, jo man tas licies garlaicīgs, ja tur nav apakšā kāds ģeniāls mākslinieks - kā Polloks, piemēram, kas aizrauj ar spēku un dekorativitāti. Piemēram, "Kobra" man liekas garlaicīga. Kopējā masa, drusciņ konjunktūras un mode, tas virziens, kas ir atzīts, kopējais vilnis... Arī lielajās kopizstādēs, Venēcijas biennālē u.c., mākslas masas kopējais vilnis ir garlaicīgs. Un uz šī fona izceļas dažas pērles, daži darbi. Bet, ja man kas patīk, tad runa ir par to, kā tas ir uztaisīts. Forma, nevis saturs. L.S.: Vai ir kāds mākslinieks, kas tevi pēdējā laikā būtu pārsteidzis? Ģ.M.: Marlēne Dimā. Vienkārši un iespaidīgi. Man patīk darbi, par kuriem nevar pateikt, kāpēc tie ir labi. It kā būtu, it kā nav - ar vārdiem nevar noformulēt, kas tur liekas pievilcīgs. Vispār jau mākslas pasaulei ir tā problēma, ka to nevar ne nomērīt, ne izskaidrot. Tur arī tā burvība. L.S.: Kas, tavuprāt, ir interesanta māksla? Ģ.M.: Mums skolā mācīja, kas ir laba māksla, kas slikta. Kas ir profesionāli sagatavots mākslinieks. Zinām, ka par mākslinieku nevar iemācīties, - ja talants ir, tad to var izveidot, bet nevar paņemt cilvēku un iemācīt domāt radoši. Manuprāt, interesants ir tas, kas paceļas pāri vispārējam, par ko zinām, ka tas ir labs. Varbūt neloģisks, ārpus rāmjiem, stabilām, zināmām mākslinieciskām vērtībām, bet tas paņem tevi - ar savu salīdzinājumu, savu spēku. Piemēram, Baskjā. Es nedomāju, ka tā ir tikai reklāmas lieta, ka izvelk vienu graffiti mākslinieku, - viņā ir spēks, neparastums un interesantums. L.S.: Vai tev ir savs sapratēju loks, vai tas mainās? Ģ.M.: Ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, tas paliek lielāks. Rodas vairāk kolekcionāru, kas pērk darbus. Plašāks loks, kas interesējas. Bet es nevaru teikt, ka tas ir plašāks loks, kas interesējas par mākslu - drīzāk par interjera elementu. Man šinī sakarā ir svarīgi, ka tajā lokā patīk tiem, kuri man ir autoritāte. Piemēram, Sīlis - viņš teica, ka esot pilnīgi iemīlējies tajā rozā bildē. Nu tas man glaimo. Tajā pašā laikā viņa kolēģim Zāberam mani darbi nepatīk. Cilvēki strādā vienā birojā, bet vienam patīk, otram - ne. Visvairāk mani iepriecina, ja manas gleznas patīk kādam māksliniekam, kurš zina, kas ir kas. Man divas reizes ir bijis, ka tā fundamentāli pasaka par trūkumiem, kas ir manās bildēs. Un tas ļoti palīdz. Piemēram, Anda Treija sen atpakaļ teica, ka man bildēs visa ir mazliet par daudz. Man tas kaut kā nebija ienācis prātā - mālēju, kā mālēju. Bet - tā tas tiešām arī ir, ka var vienkāršāk. L.S.: Tu strādāji vienu brīdi kā pasniedzējs Francijā. Ģ.M.: Tas bija Lorjānas mākslas augstskolā, programmā ar viespasniedzējiem no visas pasaules, lai studentiem būtu pārmaiņas. Tehniski ļoti labi nodrošināta augstskola. Man tā bija iespēja iepazīt Franciju. Studentiem devu gleznieciskus, ar krāsu saistītus uzdevumus. Viņi atnāk - papīra nav, paņem kaut kādu plakātu otras puses (papīrs esot dārgs, viņi nevarot atļauties). Ļoti brīva pieeja. Kad viss bija aizkrāsots, tas viņiem bija gatavs. Pieraduši pie tā, ka, ja tu to deklarē par mākslu, tad tā arī ir māksla. Skola vairāk iziet uz domāšanu, absolūti ne uz kādu praktisku prasmi - zīmēšanu vai gleznošanu. L.S.: Ja paskatās uz taviem agrīnajiem darbiem, tavas intereses saistās tieši ar franču kultūru... Ģ.M.: Es nedomāju, ka ar franču. Man vairāk patīk spāņi - Goija, Pikaso... Kad pirmoreiz staigāju pa Luvru, biju pārsteigts - kurš ir izdomājis, ka tie franči vispār ir gleznotāji? Līdz pat mūsu gadsimtam. Arī Delakruā man likās ļoti neglezniecisks. Briesmīgas krāsas, smags - absolūti nekā no viegluma! Franču pilsētas ir viduslaiku pilsētas (pārsvarā) - un cik gan tur galvas nav grieztas! Un tas viss ir tur iekšā. Arī Parīze. Mērogi lieli, viss impēriski plānots un būvēts - sajūta priekš manis ir pat nospiedoša! Nekādas viegluma tur nav. Taču paralēli - dizainā, attiecībās, dziesmās - ir tāds burvīgums, tas, ko mēs saucam par franču kultūru. Bet 20. gadsimta sākuma Francijas glezniecībā pašu franču ir labi ja puse! Un tie, kas man vislabāk patīk, - tie nemaz nav franči. Kubisma darbi, piemēram. Ir, kam labāk patīk Braks, man - Pikaso. Braks ir stīvs, bet Pikaso dinamiskāks un - baigais spēks iekšā. Tajā laikā ne jau māksla vien tur plauka - kafejnīcā Le Dome sēdēja Ļeņins un Trockis un kala savus plānus. Un arī nebija franči. Visa mūsu akadēmijas skola ir balstīta uz franču ietekmēm. Sākot ar Grosvaldu. Viņi visi skatījās uz Parīzi. Arī mums akadēmijā rādīja Toni, Grosvaldu un Kazaku - ka tas ir tas, kas ir glezniecība, pēc kā jātiecas, nekā augstāka par to nav. Nekur jau pa pasauli braukāt tajā laikā nevarēja. Tā ir tā manas paaudzes atšķirība no Francijas augstskolas studentiem - ja viņiem rādītu Toni un Grosvaldu un teiktu, ka tādai jābūt glezniecībai, viņiem tas liktos šausmīgi garlaicīgi. Drīzāk par savām ietekmēm es sauktu Rietumeiropas kultūru. L.S.: Bet kad tu to esi varējis apzinīgi aptvert? Arī tu taču pa pasauli tā īsti braukā tikai pēdējos gados. Ģ.M.: Tēvam bija Pikaso grāmata, un man tā patika. Bet man jau liekas būtiski nesekot kaut kam līdzi. L.S.: Tu tomēr nevari izvairīties no tā, ka, lūk, te ir mākslinieks, ar kuru ir par ko parunāt... Ģ.M.: Mūsdienu māksla ir ļoti kosmopolītiska. Tā visur ir līdzīga. Kuratori pārmet, ka Austrumeiropā tas pats vien ir, kas Rietumeiropā. Nevar jau arī gaidīt neko citādāku, tāpēc ka laiks visur ir viens - tā pati sadzīve un problēmas. Saknes kultūrai ir vienādas kā Austrumeiropā, tā Rietumeiropā. Nav mums Allāha. L.S.: Par tevi kā mākslinieku runājot, ļoti tiek uzsvērts "Maigo svārstību" fenomens. Vai saistība ar šo jēdzienu tev kā māksliniekam ir bijusi tik nozīmīga? Ģ.M.: "Maigās svārstības" ir grupas darbības noslēgums. Man kā māksliniekam nozīmīga bija pati mūsu grupas darbošanās. Grupai ir lielāks spēks. Svarīgi bija studiju gados izsisties un parādīt sevi. Mēs tiešām bijām organiska grupa, un mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā. Gandrīz vai katru dienu. Mums bija ļoti līdzīgs dzīvesveids, domāšanas veids, valoda, sarunas. Kā jebkurā minikolektīvā bija izveidojies savs žargons, tas, ka jūties labi, kad ir tikai paši un katrs svešais - tas jau ir sliktāk. Grupa nodibinājās tā, ka mēs ar Vērpi, Džonu un Rubuli reiz sēdējām "Koridorā" un ierāvām. Bija mākslas dienas, un mēs tur nepiedalījāmies. Mums bija cemme, un nolēmām, ka jādibina grupa. Grupai ir daudz vieglāk nekā nezināmam jaunam māksliniekam tapt ieraudzītam. Vieglāk arī kritikai ir operēt ar šādu grupas jēdzienu - tāpēc arī rakstot to pastāvīgi piemin, tas ir pateicīgs apspēles moments. Tad vēl bija padomju laiks un studiju gadi. Visi bija ļoti līdzīgā situācijā. Brāļojāmies ar māksliniekiem Maskavā (viņiem ir spēcīgi mākslinieki, piemēram, Nataša Ņesterova, ar viņu bijām plenērā Gruzijā kopā, ļoti sadraudzējāmies), ar krievu avangardu, slavenu ar "buldozeru izstādi", kādu vakaru sēdējām. Tagad lielākā daļa no viņiem veiksmīgi dzīvo Ņujorkā. Ietekmēties jēga ir tikai tad, ja tā ietekme ir stipra. Ja mākslinieki dzīvo gandrīz kopā, vismaz vienā pilsētā, - arī veidojas mākslas centri, uz kuriem vēlāk skatās visa pasaule. Liela nozīme ir laika daudzumam, ko viņi kopā pavada. Tad tā ir mijiedarbība. Katra ietekme ir vērtīga tikai tad, ja tā ir abpusēja. Citādi viens tikai ņem no otra - tā ir tāda izmantošana. Bet tagad ir individuālisma laikmets. Cilvēks ir ierobežots savās spējās. Eksistē saviļņojums, skaistums (par glezniecību runājot, skaistums parasti ir lamuvārds, to mēs nelietojam) bet vai cilvēce attīstīsies tiktāl, ka spēs uztvert kaut kādu dievišķu, pārcilvēcisku skaistumu vai pārcilvēcisku mākslu vai mākslinieciskumu? Kā tas būtu, ja kādreiz uztaisītu kaut ko tādu, kas iziet ārā no cilvēciskajiem rāmjiem? Kur ir tā robeža: vai var uzmālēt bildi - un cilvēks pieiet klāt un noģībst? | |
| Atgriezties | |
