VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BĒRNIŠĶĪGAIS PĒTNIEKA PRIEKS Diāna Barčevska Pētera Sidara personālizstāde „No comments" („Bez komentāriem") "Rīgas galerijā" no 17. janvāra līdz 10. februārim. | |
| Pēteris Sidars ir mākslinieks, pazīstams kā nerimstošs eksperimentētājs ar paša atklātiem materiāliem. Vēl arvien, rakstot par mākslinieka Pētera Sidara izstādēm, ko viņš organizē regulāri, mākslas kritiķi viņu mēdz dēvēt par novatoru un autsaideru. Patiesībā Sidars būtu jāuzskata par laikmetīgā tekstila jeb šķiedras mākslas pārstāvi, kura meklējumi mākslā vienmēr ir pārsteigums. Kā liecina viņa panākumi prestižos pasaules mākslas festivālos, starptautiskajā arēnā Sidars jūtas kā zivs ūdenī, jo šajā kontekstā eksperimenti tekstilmākslā ir likumsakarīgā prakse un atspoguļo 21. gs. tendenci noārdīt robežas starp mākslas veidiem.
2004. un 2006. gadā Pēteris Sidars piedalījās Starptautiskajās šķiedras mākslas biennālēs "No Lozannas līdz Pekinai" Ķīnā. 2004. gadā - Starptautiskajā Tsai-mo Square Cloth izstādē Taivānā un 10. Starptautiskajā mūsdienu modernās mākslas biennālē Lace Biennial Beļģijā. Izstādē "Rīgas galerijā" mākslinieks turpināja improvizēt ar savu pēdējā laikā iecienīto karstās līmes tehniku, piedāvājot jaunus objektus un instalācijas. Galerijas sienas bija apdzīvojušas lelles, ko gribas dēvēt par bēbīšiem - palsi balti, sudrabaini, daži arī luminiscējošas krāsās. Ekspozīcijā lelles atgādināja eņģeļus, kas kā ietilpīga metafora noteica telpas noskaņu. Grūti izvairīties no asociācijām ar mākslinieka nopelnīto Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu 2003. gadā ("Par radoši novatoriskiem un mākslinieciski atraktīviem formas un materiāla meklējumiem" personālizstādē "Kaislības"), kas, iespējams, bija prototips baltajiem eņģeļiem. Pretī ieejai galerijā mākslinieks bija izveidojis instalāciju, kas sastāvēja no lidojošiem eņģeļiem un zem tiem izkārtotas tīklotu apavu grupas. Instalācija ir ietilpīga metafora, ap to vērpjas apcerīgs stāsts par sakrālo un profāno, kas ir visas dialektiskās kustības pamatā. Allaž pastāv atstatums starp sapņiem un īstenību. Bez ikonogrāfiskā eņģeļa tēla nav izticis neviens mākslas vēstures periods - eņģelis ir vēstītājs, sargātājs, laimes nesējs. Civilizētā sabiedrība eņģeļa tēlu ir adaptējusi bez ierunām, par tā klātbūtni un nepieciešamību nav nekādu domstarpību. Iespējams, sava universāli humānā veidola dēļ tas tiek lietots pat nesaistīti ar kristietības simboliku. Sidara eņģeļiem gan nav spārnu, tie var arī raisīt asociācijas ar ne mazums trilleros izmantotās ļaunās lelles tēlu, kas kopā ar minorām mežraga skaņām vēsta par briesmu tuvošanos. Bet, zinot Sidara mākslas humāno dabu, tādas domas varētu rasties vien eksaltētam šausmu filmu fanam. Ironiski ekspozīcijā spārnu vietā eņģeļiem bija dotas kurpes - vīriešu un sieviešu, visdažādākā lieluma un modeļu. Tām vajadzēja noturēt eņģeļus pie zemes un neļaut izgaist Visumā. Eksponēšanas veids atsauca atmiņā Ilmāra Blumberga veidotās bronzas pēdas no izstādes "Lūgšana par redzēšanu" šajā pašā vietā. Tomēr Sidara "pēdas" bija pagrieztas ar skatu uz ieeju, tādējādi noraidot asociāciju ar altāra vietu. Pirms kāda laika pievēršoties cilvēka tēlam savā mākslā, Sidars organiski ir aizņēmis aktuālo visdažādākajos materiālos izpildīto cilvēka ķermeņa attēlošanas nišu, kam tik labprāt pievēršas laikmetīgie mākslinieki pasaulē. Latvijā Sidaram šajā ziņā nopietnu kompāniju var sastādīt tikai Kirils Panteļejevs. Tas ir vēl viens pierādījums Sidara radošajai kapacitātei, kas ir nemainīgā attīstībā un vēlreiz izjauc visas dogmas par mākslas veidu robežām. Galerijas izstādē bija skatāmi vēl daži objekti - "Afrodīte" (2006) un trauku grupu elementi no iepriekšējo gadu izstādēm. "Afrodīte" ironizē par ideālā skaistuma etalona praktisko lietojumu, tās košā krāsa sasaucas ar reklāmās izmantotām kultūras klišejām. Iespējams, mazāka eksponātu klātbūtne būtu izstādes ieguvums, pretējā gadījumā uzmanība tika dalīta starp "monumentālo" saturisko kompozīciju un nelielām liecībām par agrāk jau skatītiem mākslinieka darbiem. Gaisīgo eņģeļu ēnas uz galerijas sienām veido teiksmainas gaismas spēles un bija, iespējams, neplānots, bet spēcīgs tēlainais elements izstādē. Šķiet, ka mākslinieks bija izstādījis visu, kas radīts, daudz neprātojot par konceptuālo uzstādījumu. Jāpieņem, kā mākslinieks nonācis jaunas formas apguves posmā un izmantotais materiāls drīzāk nodots pašvērtības demonstrējumam. "Mani darbi nav domāti vēstījumiem vai manifestācijām, vai filosofēšanai, tie nav domāti pastāstīšanai vai iztulkošanai. Mans dzīves stāvoklis, kuru es pieņemu kā kustību, atbilst manu darbu būtībai. Es mēģinu savos darbos radīt prieku un turpināt manās iecerēs aizsākto rotaļu," saka pats autors. Tāda mēroga mākslinieki kā Sidars apliecina patiesību, ka viss, kam meistara roka pieskārusies, uzsāk savu neatkarīgu gaitu mākslas pasaulē. Izstāde atspoguļoja mākslinieka darboties gribu, kas varbūtēji nākotnē izauklēs kādu jaunu radošu periodu. | |
| Atgriezties | |
