VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| AR KĀJĀM CIEŠI UZ ZEMES Baiba Sprance Andra Vārpas personālizstāde "Vakar. Šodien. Rīt" galerijā "Daugava" no 12. līdz 29. janvārim. | |
| Izstādi papildināja Andra Vārpas kataloga klajā laišana. Katalogs aptver mākslinieka daiļrades pēdējos 16-17 gadus. Arī galerijā bija izlikti gan agrāko gadu zīmējumi un skulptūras, gan Voldemāra Irbes pieminekļa fotogrāfija - īsta retrospekcija, tomēr, kā rāda nosaukums, ar skatienu nākotnē, jo līdzās atradās skices, kas savu īstenojumu vēl gaida.
Andra Vārpas darbi noteikti pieder pie mūsu tēlniecības zelta fonda. Un ne tikai kvalitātes, bet arī iekšējās noskaņas ziņā. Vārpa ir apbrīnojami latvisks, turklāt vairākās kategorijās uzreiz - mentalitātes, proporciju, dinamikas un pat laika izjūtas ziņā. Viņa darbi perfekti iekļaujas Eiropas klasiskā modernisma kontekstā - var redzēt, tēlniekam ir tuvas tradīcijas un to inspirācijas avoti. Un viņš arī var tās jūtīgi ielikt mūsu mentalitātes formā. Laiks, kad Vārpa ienāca Latvijas publiskajā telpā, pēc garlaicīgajiem padomju gadiem prasīt prasīja šajā nozarē kaut ko nesamākslotu un jaunu - un mākslinieks to deva. "Beidzot ar mākslas garšu," komentēja Anda Treija, atceroties viņa pirmās izstādes Tēlnieku namā. 90. gados tieši viņš bija tas, kurš visspilgtāk spēja noķert gaisā plandošās noskaņas, it kā pieņemot kādu jau iepriekšparedzētu un sagatavotu lomu. Protams, sakritība, taču izstādes nosaukums visai precīzi norāda Vārpas vietu Latvijas tēlniecībā. Viņš kā tāds mezgls apvieno pagātni ar savu laiku un nacionālo izjūtu, aizpildot tukšo robu mūsu mākslas vēstures plūdumā un apliecinot arī mūsu tēlnieku mīlestību uz motoriku un uzbūvi, ko pasniedz kopā ar neuzbāzīgu lirismu un niansēta skaistuma klātbūtni. Materiāla raksturs un spēles viņu ļoti valdzina - varbūt tāpēc, ka viņam patīk glezniecība (kā mākslinieks vairākkārt atzinies), bet, iespējams, tēlnieks vienkārši jūt un novērtē Latvijas ainavas attiecības - formu pret faktūru. Vārpas darbi ir monumentāli un dekoratīvi vienlaikus. Abi šie aspekti ir vienādi svarīgi, vēl vairāk - tikai abi kopā tie rada skulptūru īpašo šarmu, spējot ar to ietekmēt pat amata brāļus. Tā viņš, kas pats atspēries uz kultūras tradīcijām, tieši vai netieši kļūst par tramplīnu citiem. Andris Vārpa viens no pirmajiem sāka praktizēt godīgas - meklējošas un jūtīgas - attiecības ar pasauli pēc principa "es esmu mazs, bet ar vēlēšanos redzēt un saprast". Un pilnīgi izslēdza egoisma radītas spekulācijas, deformācijas, bravūru. Tas viņa skulptūrām piešķir inteliģenci un spēku. Labs, cilvēcisks modelis. Arī nemainīgā vājība attiecībā pret virsmu ir tik saprotama un tuva. Kā kaut kas tāds, kas laikam gan piemīt vai katram no mums. Vārpa uzķēris zelta vidusceļu starp lieliem un maziem mērogiem un panācis darbu iekšējo amplitūdu, kas to klātbūtnē ļauj justies komfortabli un labi. Nodibināta ideāla laulība starp diviem lielumiem. Bet tā var pastāvēt vienīgi tad, ja abi lielumi nemainās. Tāpēc Vārpas darbi, lai arī ārējās izpausmēs dažādi, savā būtībā arvien paliek vienādi. Bet ir vēl trešais "valis", kas tēlnieku raksturo. Proti, absolūts godīgums tēmas priekšā. Tas attiecas gan uz paļāvību intuitīvai lietu veidošanai un uztverei, gan uz pasūtījuma darbiem un parādās divās dažādās izpausmēs - zīmējumos un pieminekļos mūsu pilsētā. Padegs un Irbīte ir viņa mīlestības un cieņas apliecinājums kolēģiem un lieliski atklāj abu mākslinieku vietu gan Latvijas kultūrā, gan cilvēku sirdīs. Te Vārpa demonstrē profesionālu elastību, spējot savas radošās ambīcijas atlikt malā un paturēt vienīgi iemaņas, kas nepieciešamas tēla atklāsmei. Situācijas izjūta atkal ir izrādījusies precīza. Kādā intervijā Vārpa pastāsta, ka izmanto principu sekot, nevis kaut ko noteiktu apgalvot, cenšoties atrast patiesību un caur formu to padarīt taustāmu. "Neko nav svarīgi formulēt. Svarīgi saprast, kas ir. Varbūt nemaz nav iespējams formulēt. Ir tikai pieturas punkti, lai varētu sākt. Viss jāpiemēro katram atsevišķi. Līdz domāšana noved pie atklāsmes. Tad tur galu galā var rasties māksla. Nevis prasme kaut ko attēlot, bet spēja radīt. Jāveidojas tā, kā iet domu gājiens - ja neviens nepārtrauc." Šie teikumi no tēlnieka sarunas ar Armīnu Lejiņu 1992. gadā ir nodrukāti uz kataloga pēdējā vāka. Šeit citāts atrodas arī tāpēc, ka raksturo Vārpas zīmējumus pēc būtības - nozīmīgu un īpašu viņa daiļrades daļu. Īpašu tāpēc, ka caur tiem viņš ir pavēris daudz plašāku realitātes telpu. Zīmējumi - ar ogli, grafītu, lodīšu pildspalvu - pēc sava rakstura ir diezgan dažādi, tomēr spēcīgākie ir tie, kuros Vārpa runā par lietām, ko tradicionāli nevar izsacīt materiālā. Lai cik paradoksāli tas arī būtu, par galveno trumpi te kļūst kaut kas pilnīgi pretējs skulptūrām - tā ir atteikšanās no materialitātes un tektonikas, vēl vairāk - nepārprotama atzīšanās mīlestībā levitācijai. Zīmējumos viņš pieskaras daudz smalkākām struktūrām, tēmām, ko varbūt iespējams tikai nojaust un kas sevi cilvēkam klaji neatklāj. Par trīs miglainām lodēm izplatījumā Andris Vārpa pajautā skaidri un gaiši - kas tas ir? Var jau minēt, vai viņš pats zina atbildi. Taču daudz svarīgāka par to liekas atvērtā Visuma telpa, kas noņem robežas arī domāšanā. Kādā citā - nosacītā ainavas zīmējumā "Ziemas ceļš" viņš patur vienīgi abstrakta ceļa un tādu pašu nebeidzamas telpas sajūtu. Tomēr šis līmenis paliek īstenots bez lielākas jaudas, tādā kā ilgošanās, kā sapņa statusā. Andris Vārpa telpu gan atver, bet vienīgi skatienam, pats allaž atgriežas pie marmora, akmens un bronzas. Viņš ir uzticīgs. Stāv ar abām kājām uz zemes, tikai skatās debesīs. Arī tas šķiet tik latviski. Bet liek domāt, ka tēlnieks nemaz nav tik viengabalains, kā varētu likties. Pilnīgi iespējams, ka viņā mīt arī iekšēja dinamika, tāds kā privātais vējš, kas vienmēr pūš burās un grib dzīt uz priekšu. Tomēr viņš, lai arī to jūt, šim spēkam neļaujas - baidās vai vienkārši negrib. Saistīta kustība parādās vairākos darbos, un izstādē aplūkojamās skices ir dinamiskas, lai arī vēlāk tās plānotas ielikt pamatīgās un slīpētās formās. Visspilgtāk miera un kustības savienojums izpaužas 2003. gada bronzas darbā "Lidojums" - nepārprotamā vēlmē reizē iet un palikt. Varētu mēģināt noslēgt derības - vai kādreiz Andris Vārpa izdarīs jaunu izvēli par labu uzticībai tēmai vai formai. | |
| Atgriezties | |
