VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nodomu protokols un debesis Pēteris Bankovskis Jautājums par reālisma dabu un iespējām tam noticēt ir tik pretrunīgs, ka neviens iztirzājuma mēģinājums nespēs apmierināt visus, kam ir kāda ieinteresētība debatēs starp reālistiem un ne-reālistiem. Tamlīdzīgi izteikumi (atrunas, taisnošanās) atrodami it visur, kur mēģina skaidrot, kas ir reālisms. Kā tas cilvēku saskarē vienmēr notiek, "patiesības" noskaidrošanai vai dzidrināšanai ceļā stājas parastais šķērslis - valoda, vārdi. Daudznozīmība, kas, strikti ņemot, ir tieši tik daudznozīmīga, cik valodai - runātāju. | |
 Žaks Luī Davids. Horācija zvērests. 1784 | |
| Par ko vispār tiek jautāts? Vai par pašu pamatu un pirmcēloni, par universālijām? Vai varbūt par prasmi un likteni savu šīszemes dzīvi aizvadīt piezemēti? Vai varbūt par kādu "mākslas virzienu", kas, ja ticam vienai no interneta enciklopēdijām, radies Francijā pēc 1848. gada un pastāvējis līdz apmēram 1880. gadam? Ja ķersimies klāt pirmajai iespējai, nāksies bez it kā pašsaprotamā Platona (iespējams, drīzāk Aristoteļa) izlasīt arī sv. Augustīnu, Kenterberijas Anselmu, Akvīnas Tomu un - tādam kā līdzsvaram - Pjēru Abelāru un Okamas Viljamu. Nāksies, taču diezin vai izdosies, jo, pirmkārt, neprotam klasiskās valodas, otrkārt, nespējam koncentrēties domai viņpus jutekliski tverto ziņu un impulsu čaulas un neesam mācīti aizdomāt aiz "pašsaprotami" pieņemtās trīsdimensiju telpas un taisnvirzīgā laika. Jā, ir cilvēki, kas ar visu tikko minēto nespēju un neprašanu plecos tik un tā mīt pašā mūžīgās reālisma un nominālisma debates viducī, "vētras acī". Tie ir dziļi ticīgie, kam šis dziļums pavēries Dieva žēlastības, nevis pašu centīgas gribēšanas dēļ. Tādi noteikti atrodas arī tepat Latvijā, viņi vai viņas paiet mums garām uz ielas vai stāv blakus autobusa piestātnē, pilni ar drošu zināšanu par to, kas ir "reāls" (esošs, apveltīts ar "biju" vai "būtmi") un kas ir "nomināls" (nosaukts, ievārdots). Bet tā ir viņu daļa, "komunikatīvai" tekstualizēšanai nepakļāvīga, mums, man, kur nu, pat Parīzes universitātes 13. gadsimta un visiem citiem gudriniekiem nepieejama. Ja izdodas brīdi palikt mierā, ļaut, lai augstākos lokos mītošie atsūta tev spārnu sajūtu, tad dzīvā un priecīgā lidojumā virs sevis paša straumēm un kontinentiem var palaimēties samanīt atblāzmu: šīs straumes un kontinentus satvarā un taustāmībā noturošās, neaptveramās gaismas atblāzmu. Sacīsim, kaut ko no reālisma. Var būt, ka savureiz tā palaimējas katram. Tās debesis, kurās tu tiec ar īsam mirklim dāvināto spārnu sajūtu, visticamāk ir dzidri dzeltenas un aukstas, bet ne saldējošas. Glezniecības (tēlniecības, grafikas, literatūras, mūzikas) reālisms: rēgs, kas savu klīdumu pa Eiropu sāka gandrīz vienlaikus ar kādu citu, daudziem pazīstamāku rēgu, protams, ir tikai kaut kādas darbošanās tehnoloģijas "nodomu protokols", un kā tādam tam nav un nevar būt nekādas "nozīmes". No darbošanās puses raugoties, ir pilnīgi vienalga, vai Ancien Régime pēdējos gados (1784) Žaks Luī Davids uz audekla uzzīmē un izkrāso Horāciju zvērestu un neilgi pēc "liktenīgā" 1848. gada Žans Fransuā Milē - vārpu lasītājas zemnieces, tas ir un paliek tikai nokrāsots audekls (apdrukāta lapa, izkalts akmens, formā izlieta bronza utt.). Tomēr "mākslas virziens reālisms" ilustrē kāda cilvēku kopuma vēlmi izlikties, ka reālisma nemaz nav. | |
 Žans Fransuā Milē. Vārpu lasītājas. 1857 | |
|
Saprotams, ka viss, ko, no darbīgā, vērojošā, apcerošā mirkļa (šejienes un tagadnes) lūkojoties un neizbēgami atrodoties ārpus mākslinieka, viņa darba un šo abu mijattiecībām, dēvējam par mākslu, ir izlikšanās, līdzība, metafora. Subjektivitātes fantoms, kura mākslīgumu nekādas teorijas vai taisnošanās nevar kaut kripatiņu mazināt. Ja lasām par notikumu pie Dieva kalna Horeba - "ērkšķu krūms dega ugunīs" - un padomājam, cik skaists tēls, kāda brīnišķīga izteiksme, tad esam jau iebojāti, "mākslas savažoti", esam prom no reālisma. Reālists noteikti bija Mozus, sacīdams: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg." Šis teikums nevedina uz mākslīgo, uz "mākslu", toties uzdod jautājumu, ko negrib dzirdēt ne filozofi, ne filosofi: kādēļ? Kādēļ pasaule ar visu tās Visumu ir, kādēļ Radītājs man liek jautāt "kādēļ". Šķiet, ka liela daļa no teikumiem, ko attiecīgo nodarbību pratēji rakstīja vai zīmēja, vai gleznoja no Mozus laikiem līdz pat 19. gadsimta vidum, arī bija tādi mēģinājumi paieties tuvāk un pavaicāt - kādēļ. Apskatīt - nu, es nezinu, kā lai labāk pasaka, - tās dzidri dzeltenās un aukstās debesis, kas pagaidām atspīd vēl tikai brāļu Horāciju apņēmībā, saņemot zobenus no tēva rokām. Kaut ko par reālismu, par vaicātāja iespējām kaut drusciņ samanīt Varbūt-patiešām-esošā atblāzmu ļauj saprast vienīgi tuvināšanās vislielākajiem, "pēdējiem" jautājumiem. Cilvēkam, paliekot cilvēciskam (vai mācoties tādam būt), reālisma "liesmojošie burti" ir par stipriem, par stindzinoši dedzinošiem. Davids saviem laikabiedriem, emocionāliem un līdzdalīgiem cilvēkiem (un pats sev!), atstāj izeju glābiņam, gleznas labajā pusē iegleznojot raudošu sieviešu un bērnu grupu, kori, kas jau apraud cildeni patētiskās nāves spēles gaidāmo "rezultātu". Šis koris raud nu jau vairāk nekā divsimt gadus un ir viena no neskaitāmajām līmēm, kas apķep man, tev, viņiem un viņām, kas sastiprina katru jaunnākošo paaudzi tās ikdienišķi pavadāmajā, konkrētajā tagadnē, kura liek uz "dzīvi" raudzīties "reāli". Kā Milē "Vārpu lasītāju" vienkāršotā traktējumā, kas ir "mākslas virziena reālisma" sāls un saturs. Redz, mākslinieks pievērsies vienkāršā cilvēka ikdienišķo rūpju poetizētam atainojumam, viņš nolaidies no metafiziskiem augstumiem / nemaz nav taisījies tajos rāpties, tā vietā rodot vielu parastajā, gadu no gada, mūžu pēc mūža atkārtotajā fiziskās izdzīvošanas ciklā. Nu, apmēram tā kā mūsdienu televīzija un prese, un visa "civilizācija". Tomēr mūsdienu "pasaules kārtība" un tās radītie un to radošie "masu saziņas līdzekļi" diezgan veiksmīgi iestāsta sev, ka "reālijas" arī ir "realitāte", turpretī Milē vārpu lasītājām, šķiet, bija citādāk. Jā, sāpēs viņām bija un būs bērnus dzemdēt, vaiga sviedros viņām bija un būs maizi ēst, jā, pīšļi viņas bija, un pie pīšļiem viņām būs atgriezties. Tomēr Milē gleznās, arī pār vārpu lasītāju nogurušajām mugurām, vēl atspīd tā gaisma, par kuru Mozus vaicāja: kādēļ? Cilvēki ir vāji un, no reālisma baidoties, tiecas paslēpties "sadzīviskās reālijās", piemēram, uzbūvē zelta teļu (arī mūsdienās: indivīdi un kopības, tautas un korporācijas spēlē paslēpes ar biržu indeksiem un minoritāšu tiesībām, inovācijām un radošumu, sacer taisnīgus karus un peld "nekustamā īpašuma burbuļos" - tie tikai daži ikdienišķas garlaicības piemēri). Cilvēki ir arī melīgi un viltīgi, viņi prot sev iestāstīt, ka ir tas, kā nemaz nav, bet par neiespējamu sludina to, kas vienīgais ir. Viņi saka, ka Milē "Vārpu lasītājas" un Angelus, jā, jā, protams, Angelus skaisti rotā konfekšu vai cepumu kārbas vāku. Un kas tur liels, ja reprodukcijā, kas rēgojas lielveikala plauktā, nav vairs saskatāms dzelteno debesu tāls atspīdums, bet acīs un jūtās triecas spoži lakotas iespiedkrāsas mākslīgais mirdzums. | |
| Atgriezties | |
