VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Iedraudzināt ar mākslu [02.02.2017. 20:00]
Anna Emsiņa, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
Saruna ar Baibu Spranci
 
Baiba Sprance ir māksliniece un muzejpedagoģe, vada Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izglītības programmu "Es un māksla”, kurā dažāda vecuma cilvēki tiek aicināti piedalīties zīmēšanas nodarbībās. Katra nodarbība ir veltīta kādai muzejā esošās izstādes tēmai vai patstāvīgās ekspozīcijas darbiem ar noteiktiem uzdevumiem, lai iedziļinātos un saprastu vairāk gleznas radīšanas procesu, tās ietverto vēstījumu, un mācītos komunicēt ar mākslu.

Intervija notika Baibas Sprances radošajā darba vietā – nodarbību telpā LNMM 2017. gada 7. janvārī

Anna Emsiņa: Pastāsti, lūdzu, par "Es un māksla” izglītības programmu. Kā radās ideja?

Baiba Sprance:
Tā ideja radās ļoti vienkārši. Kad Aija Zariņa sāka strādāt muzejā, viņa izdomāja, ka būtu ļoti forši šeit vadīt arī mākslas nodarbības. Un tad pēc gada mani paņēma, bet Aija pēc kāda laika aizgāja. Viņa muzejā nostrādāja neilgi, bet mākslas nodarbības jau bija iegājušās savā ritmā.

A.E. Cik ilgi jau šīs nodarbības notiek un kurā gadā tas viss sākās?

B.S.
Tas bija, manuprāt, 2000. gadā. Uz mākslas nodarbībām regulāri nāca Anita Ābele (vidusskolas zīmēšanas skolotāja – A.E.) ar saviem skolēniem – gandrīz katru nedēļu.

Kad Aija aizgāja no muzeja, visi vienkārši saprata, ka tās mākslas nodarbības ir foršas un man uzdeva izdomāt nodarbībām oficiālu programmu ar nosaukumu. Es izdomāju, ka “Es un māksla” visadekvātāk atspoguļo ideju, kā es veidoju savas attiecības ar mākslu. Tad nodarbības izsludināja internetā un pamazām sāka nākt cilvēki pilnīgi no malas (ne tikai skolēnu grupas – A.E.) un dažāda vecuma, bet es neņēmu grupā pavisam mazus bērnus, tikai no kādiem 6 gadiem.

A.E. Vai nodarbību apmeklētājiem ir vecuma ierobežojumi? Un ar kādu vecuma posmu tu strādā?

B.S.
Es strādāju ar bērniem no 10 gadu vecuma kopā ar pieaugušajiem. Tā robeža ir tāda, ka jābūt kaut kādai loģiskai domāšanai. Pavisam maziem bērniem tās nav, viņi strādā tikai ar iztēli. Un tādēļ ar laiku izveidoja divas grupas ar skolotājām. Nāk mums bērni tagad vecumā no 4 līdz 10 gadiem un no 10 gadiem līdz pieaugušajiem, nu tā pagaidām. Tomēr tā robeža nav ļoti noteikta, piemēram, dažiem es nepatīku, dažiem Diāna (Diāna Dimze-Dimme, nodarbību vadītāja jaunākajiem bērniem – A.E.) nepatīk, un tad tur tā. Tad es pieveru acis, ja kāds jaunāks pie manis atnāk.

A.E. Pastāsti, kā tu uzsāki strādāt par nodarbību vadītāju.

B.S.
Aija mani ievilka. Tas bija ļoti smieklīgi. Viņa gatavoja "Arsenālā" kādu izstādi, atbrauca pēc gleznas un pajautāja, ko es daru. Es atbildēju, ka neko, ka meklēju darbu, bet es ļoti negribēju nākt uz muzeju. Man bija bail, bet man arī nebija darba. Un tā es te pamazām sāku... Sākumā es strādāju uz pilnu slodzi, tas bija stress, bet kad es paņēmu to pusslodzi, tad gan varēja dzīvot.

A.E. Izklausās pēc labas avantūras. Tad tā arī bija tava pirmā pieredze pedagoģijā?

B.S.
Jā, bet es ļoti ātri mācos. Aija vispār ir ideāla skolotāja. Ja es redzu kaut kādu labu piemēru, es saprotu to principu, kā jāstrādā. Tas ir, tev vienkārši jāiedod pareizā tēma. Jāiedod pareizā tēma un tad zīmētājs ir vienkārši spiests pats to risināt, un risinot jau kaut ko iemācās. Jo mums, nu es atvainojos, akadēmijā tā pedagoģija bija nulle. Tad, kad es mācījos, mums lasīja kaut kādus paraugtekstus, kam ar to pedagoģiju nebija nekāda sakara.

A.E. Pastāsti, kā notiek tēmas izvēle?

B.S.
Tēmas izvēle notiek ļoti subjektīvi. Nu redzi, tam skolotājam būtu jābūt arī māksliniekam, lai viņš redzētu to kompozīciju. Jebkuram darbam ir kompozicionālā struktūra un tad, kad tu to redzi mākslas darbā, uzdevumus izdomāt ir ļoti viegli. Tu redzi, pēc kādiem principiem darbs ir uzbūvēts un tad var likt apmēram līdzīgu uzdevumu, lai zīmētājs pēc tāda paša principa to būvētu. Var strādāt kaut vai, piemēram, ar saturu. Arī tā var, bet es redzu arī tās struktūras. Man ir diezgan viegli tēmas izdomāt, un katram māksliniekam tā struktūra ir savādāka. Reizēm pat piedalās kaut kādi tur nemateriālie elementi. Nu, var just arī attieksmi vai kādas asociācijas, tas viss parādās darbā. Un tad es cenšos, piemēram, par cik mums tās izstādes ir lielas, to mākslinieku izkost pilnīgi, bet es lieku tādas tēmas, kas man pašai būtu interesantas. Es ļoti subjektīvi skatos, lai tēma būtu interesanta arī man, un tad man nav bail to dot citiem.

A.E. Jo var brīvi izpausties.

B.S.
Jā, jo principā pamatuzdevums ir tas, ko es daru. Audzēkņus vēlos ne tikai iepazīstināt, bet arī ieinteresēt par mākslu, līdz ar to tai intereses klātbūtnei ir jābūt. Viņiem ir jājūt kaut kāda interese par darba tēmām. Es cenšos dot tās dzīvas, lai korelē ar grupējumu.

A.E. Kāda ir šīe apmeklētāji jeb drīzāk audzēkņi, kuri apmeklē nodarbības un viņu motivācija nākt?

B.S.
Nu tu jau redzēji, kādi viņi ir. Es nezinu. Nu, viņi ir visvisādi. Manuprāt, daudziem cilvēkiem, pirmkārt, patīk māksla. Te ir nepiespiesta atmosfēra, te nav nekādu pienākumu, viņi nāk, kad grib, nodarbība ir relatīvi lēta tomēr, un viņiem neliek nekādas atzīmes. Nu tā man liekas. Es cenšos būt uzmundrinoša. Nevis tā, lai pateiktu – “tur kirdiks” un “tur nekā nav”, bet cenšos, lai katrs jūt prieku un būtu kāds uzmundrinājums.

A.E. Esi ievērojusi, vai joprojām pastiprināti nāk daudz skolotāju no skolām kā vismaz agrāk bija? Jo skola jau būtībā ir viena no tām vietām, kur līdzās ģimenei, tiek ielikti kādi pamati un interese par mākslu, veicināta radošā domāšana.

B.S.
Skolotāji nāk, bet ne visi. Daži ņem ekskursijas, bet ekskursijā ir tā, ka bērniem ir izkliedētā uzmanība. Nu iedomājies – klase atnāk, viņi ir laimīgi, ka tikuši ārā no skolas un diez vai ekskursijas laikā viņi īpaši pievērsīs uzmanību. Nu to var just. Vai nu tas kontakts ir vai nav. Mana pieredze ir ļoti smieklīga – kontakta nav, nav, nav, bet kā aiziet uz balto zāli, kur Viļņa Zābera čuranalīzes un Ginta Gabrāna duncis, tur viņi atdzīvojas uzreiz. Tur parādās pēkšņi interese, un visi aiziet ļoti laimīgi, bet līdz tam tu redzi, ka viņi tā – nu ne pārāk. Tomēr zīmēšanas nodarbības mēs ļoti reti ņemam, jo visi ir pārslogoti ar ekskursijām. Nav, kas strādā ar nodarbībām, jo tā nodarbība uzreiz paņem kopumā ar sagatavošanos, novākšanos kādas trīs stundas. Nu vienkārši nav mums tāds strādnieku resurss. Ja nenodarbina radošo uztveri, tev smadzeņu šūniņas tāpat kā ķermenim atslābst – tu roku nekustini, viņa tev atrofējas. Un uztveri var veicināt vienkārši ar šiem uzdevumiem. Iedod uzdevumus, sīkie taisa, – viņi uzreiz bliež, viņiem viss ir skaidrs, bet pieaugušie taisa skices vienmēr. Man liekas, ka personīgās attieksmes attīstīšana ir vērtība, ka tas ir vissvarīgākais.

A.E. Turpinot par bērniem, ko, tavuprāt, bērni iegūst no šīm nodarbībām?

B.S.
Bērni jau no bērnības visi ir mākslinieki tādā ziņā, ka viņiem nav stereotipu. Viņi skatās ļoti precīzi un arī fantāzija ir dzīva. Viņiem patiesībā visu laiku vajag uzturēt to iztēli un brīvo pieeju, nevis mācīt, kā ir pareizi. Tas man liekas ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērns līdz kaut kādam tīņu vecumam jūtas drošs par to, ko viņš dara, ka tā ir labi. Jo bērnam, man liekas, vislielāko ļaunumu nodara skolotāji, kas tādu sīko sāk mācīt, kā ir pareizi. Bērns jau pareizi zīmē un saprot, bet viņam iedveš sajūtu, ka nemāk. Es daru otrādi – es saku, ka tu vari un māki. Un tad, kad viņam jau paliek kādi padsmit gadi, viņš saprot, ka dara kļūdaini un tad viņu var sākt mācīt, bet līdz tiem padsmit gadiem viņam vajag visu laiku uzturēt to pašpārliecību, ka viņš var.

A.E. Tu pieminēji, ka bērni lielu interesi izrāda par instalācijām. Vai vari pakomentēt?

B.S.
Bērniem nav aktuāls sadalījums kaut kādos žanros. Viņi uz visu skatās pilnīgi vienādi. Viņiem – vai instalācija, vai vecmeistari – nav tā laika programma ielikta, kas ir pieaugušajiem. Bērniem vienīgais ir tā, ka tie radošie uzdevumi ir grūti. Viņi piekūst. Piemēram, Felicita Pauļuka. Ar viņas darbiem zīmēšana ir vieglāka, un tas ir pavisam cits uzreiz. Un es arī cenšos, lai viņiem tāda dažādība ir visu laiku. Man pašai arī – nu piegriežas. Piemēram, es tik ilgi strādāju pie Dimitera, ka man apnīk viss, un tad es jūtu – jāiet uz Pauļuku. Tā kā es arī skatos pēc sevis, cik man tā uzmanība. Jājūt, kad tu pārsniedz to intereses līmeni, ka paliek garlaicīgi, jo tad visi iet prom.

A.E. Piemēram, atnāk kāds cilvēks, kurš gribētu pamēģināt, bet neprot zīmēt. Kā tu palīdzi šādiem cilvēkiem atraisīties un uzdrošināties?

B.S.
Pirmkārt, tie, kas nāk, viņiem ir tas uzstādījums, ka viņi grib. Nu ja tu gribi, tad tu arī gatavs esi kaut ko darīt, pārslēgties. Vienkārši es viņiem palīdzu vairāk kā citiem un viņi kaut ko uzzīmē. Jāpanāk, lai tas pirmais rezultāts – tur kaut kas sanāktu. Nu es tur palīdzu nedaudz un tad viņš redz, ka kaut kas sanāk, un tad viss tur tas bloks aiziet. Tā ir parasti pirmā reize, bet par cik mēs vēl strādājam publiski, daži pieaugušie tā kā kautrējas, bet tas arī – viņi sāk zīmēt un vienkārši aizmirstas.

A.E. Piekrītu. Atceros arī savu sajūtu no pāris nodarbībām – it kā rodas tā iekšējā vēlme padoties, tomēr tad pienāc tu un rosini pieiet uzdevumam no citas puses.

B.S.
Nu jā, es cenšos, bet reizēm neizdodas. Reizēm ir grūti ar vīriešiem. Nu tagad man sen nav rādījušies, bet vienu laiku nāca ļoti daudz bērnu tēvi, bet tēvi ir tik jūtīgi! Viņiem vispār neko nedrīkst aizrādīt. Viens vispār nodarbības vidū aizskrēja. Un es nesaprotu, ko es izdarīju, jo es viņam vienkārši mēģināju vai nu palabot vai ieteikt. Es nezinu, kas tur tāds bija, bet viņš paņēma mantas un aizgāja. Un tad man mamma klusiņām pateica, ka es nu tur esmu viņam kaut ko pateikusi ne tā. Sievietes ir daudz elastīgākas, bet nu viņas mums vispār valstī ir daudz aktīvākas, līdz ar to, protams, ir liels sieviešu pārsvars. Šodien gan manā nodarbībā bija trīs vīrieši – Ojārs, kas nāk vienmēr, un divi atnāca no jauna. Nu redzēs, kas tur būs, vai viņi atnāks otrreiz vai nē.

A.E. Audzēkņi ar gadiem mainās, bet vai ir kāds pamata kodols, kas regulāri nāk?

B.S.
Tur pilnīgi ir viss kaut kā zvaigznēs rakstīts. Tagad nomainījās, kad šo muzeju palaida. Man bija kaut kāds pamatkodols. un tad daži nāca un gāja, bet tagad man liekas, ka lielākā daļa ir pavisam no jauna atnākuši. Apnīk jau arī, ja nāk četrus, piecus gadus, kas arī ir loģiski, jo viņš to praksi ir izmēģinājis. Nāk, piemēram, man dažas kundzes pensijas gados, bet viņām vienkārši īsti nav ko darīt, un viņām patīk. Viņas te ķer prieku.

A.E. Un tādā plašākā skatījumā, kā notiek virzība, vai zīmēšana atstāj savu nospiedumu audzēkņos? Jo viņi aug ne tikai tehniskā tehniskajā zīmēšanas prasmē, bet arī domājot par mākslu.

B.S.
Man liekas, ka uzdevums galvenokārt ir iedraudzināt viņus ar mākslu. Jo ir tā, ka aizej uz izstādi, bet cik ilgu laiku tu pavadi pie vienas gleznas?! Dažām vispār paej garām, bet ja tu esi spiests, piemēram, kopijas zīmēt un divas stundas skatīties uz to darbu, tad var pamanīt tik, tik, tik... Tu iegūsti tīri informatīvi, ļoti daudz. Tā dziļākā funkcija ir tā, ka zīmēšana viņos veicina izveidot savu skatījumu un to, ka viņi notic sev. Tas ir ļoti svarīgi – ka viņi var. Otrais ir tas, ka māksla ir interesanta principā. Daudzi cilvēki to varbūt īsti nenojauš. Viņi to mākslu tā kā neadekvāti uztver un tad tās nodarbības, manuprāt, māca viņus vienkārši komunicēt ar mākslu.

A.E. Un savā veidā tas veido arī mākslas patērētāju tirgu.

B.S.
Arī, jā, bet tu saproti, tās laikmetīgās mākslas izstādes visvairāk attīsta uztveri. Arī Juris Dimiters. Visas tās tēmas zīmētājiem pašiem bija jāizdomā kā uzzīmēt. Piemēram, dodu vienu tādu tēmu – Dimiteram tur ir zīmulis, trepes un ķeblītis. Visi ir simboli un kaut ko nozīmē. Es parādu, pastāstu un tad viņiem vajadzēja izdomāt zīmējumu, kur visi šie elementi ir iesaistīti.

A.E. Saprotams, ka skatījums uz mākslu var būt mainīgs, jo arī bērni liek atklāt ko jaunu un ieraudzīt neredzēto. Pastāsti, kā mainās tavs skatījums uz mākslu?

B.S
. Skatījums paveras plašāk, arī tajās izstādēs, ko es redzu. Skatījums jau nemaina attieksmi, bet vienkārši attaisa kaut kādus manusaizdambējumus domāšanā. Lūk, piemēram, viens bērns pamanīja Nikolaja Strunkes Antona Austriņa portretu. Tāds krāsains portrets ar brillītēm un izstieptu kaklu. Un bērns saka tā, ka tam cilvēkam interesē dzīve, jo viņš ir ļoti izstiepis kaklu un vēl brilles uzlicis, lai visu labāk redzētu. Bērni skatās pēc būtības, patiesībā. Tie bērni reizēm tev atver un iedod pilnīgi pa ķobi. Principā, es pati visu laiku mācos, lai es varētu mācīt citus. Tagad Jura Boiko “Sāls kristāli”. Tev pilnīgi jāsaprot tēma pašam priekš sevis. Un es urbju tik ilgi, kamēr man viss ir skaidrs un tikai tad, kad viss ir skaidrs, es varu strādāt ar auditoriju. Tā ka man pašai visu laiku sanāk mācīties.

A.E. Mācīšanās turpinās?

B.S.
Jā, bet tas ir forši. Nu ja man būtu rutīna, es tad prātā sajuktu.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts