VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Kristiana Brektes personālizstādi "Arsenāls" [01.02.2017. 09:35] Ieva Vīksne, Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas bakalaura programmas 1.kursa studente 02.12.2016.–12.02.2017. LNMM izstāžu zāle "Arsenāls" | ||||||||||
| "Es šodien biju uz lielisku izstādi, bet tev laikam nepatiktu," – tā vairākas reizes paudu savu sajūsmu par "Arsenālā" redzamo "Arsenālu". Nevar teikt, ka Kristiana Brektes darbi ir neestētiski vai ļoti marginālai cilvēku grupai aktuāli, tieši pretēji – tie runā par visiem pazīstamām un tuvām tēmām, izmantojot spēcīgu vizuālo valodu. Taču šīs tēmas mums ir neērtas, un, lai arī ikdienišķas, mēs labprāt novēršamies no tām, ja ir iespēja. Brektes izstāde "Arsenāls" ir par karu, vardarbību un nāvīti. Ar viņa pieeju un humoru es nevaru rakstīt "nāvi", jo Brektes baisā bilžu kariķēšana izsauc iekšējos smieklus, kas līdzinās tiem spurdzieniem, kas izlaužas no mums, dzirdot kādu patiesi groteska notikuma atstāstu. Neslēpšu, ka Kristiana Brektes darbi man vienmēr šķituši uzrunājoši un aktuāli. Tie ir mūsdienīgi paši par sevi, jo runā par mūžīgajām tēmām – seksu, vardarbību un nāvi. Šī iemesla dēļ, manuprāt, Brekte ir sava laikmeta, savas paaudzes mākslinieks, kas tomēr nav popkultūrai piekalts. | ||||||||||
 Kristians Brekte. Kliedziens. Audekls, eļļa, adīta maska. 2014 Publicitātes attēls | ||||||||||
| Izstādes aprakstā norādīts, ka šī ir mākslinieka interpretācija par karu, vēsturi, traģēdiju un īstiem/iedomātiem draudiem. Pirmā doma, kura man iešāvās galvā, bija Putins ar saviem it kā neredzamajiem (ignorētajiem) informācijas kara gājieniem un to, kādu rezonansi tie iegūst mūsu platuma grādos, kamēr ārzemēs tas viss šķiet mazsvarīgi. Mūsu sabiedrībā tas rada raizes, jo atgādina pagājušā gadsimta četrdesmitos gadus un skarbo pieredzi ar deportācijām un neatkarības zaudēšanu pavisam īsā un traģiskā mirklī. Brekte velk ārā no arhīviem fotogrāfijas un mašīnu vai, manā iztēlē, tanku eļļas bākas, kas mums atsauc atmiņā karu ar bezgalīgi daudzajām un bezjēdzīgajām nāvēm. Apzīmētās sejas fotogrāfijās ne tikai atgādina par zaudētajiem jauniešiem, bet arī par to, ka viņi bija daļa no kara mašīnas, viņi turēja rokās ieročus un iznīcināja ierakumos esošos pretiniekus. Pretēji militārajai jomai, kas asociējas ar totālu pakļaušanos un disciplīnu, pats karš dīvainā kārtā ir pilnīgs haoss un nepakļaujas nekādiem mēģinājumiem to loģiski izskaidrot. Brekte izvēlas vairākus motīvus, kurus atkārtoti akcentē. Piemēram, milzīgo kritušo skaitu viņš apspēlē gan "Kalendārā”, gan "Karalaukā”, gan "Kareivjos” un arī "Kaulu kambarī”. Atkārtota arhīvu / vernikulārās fotogrāfijas izmantošana pastiprina saikni ar realitāti un mūsu kopīgo pagātni (katram kāds ir izsūtīts vai miris karā, vai cietis kara dēļ). Lai arī šķiet, ka darbu ir ļoti daudz, tie lieliski cits citu papildina, vairākkārt uzsverot Brektes sajūtas par "Arsenāla” tēmām. Izstādē, trīs zālēs, redzami dažādās tehnikās un izmēros izpildīti darbi: sietspiedes, grafikas, kinētiskās skaņas instalācijas, keramikas veidojumi, kariķēti arhīvu foto, mumificētas vardes, odekolons un karātavas. Pavisam ir apskatāmi 29 mākslas darbi, pat 30, ja skaita noskaņu, kas mainās katrā no telpām. Katra zāle sniedz skatītājam citu izjūtu, kas noteikti atspoguļo Brektes pieredzi un zināšanas scenogrāfijas jomā. Pirmā zāle ir skaļa un gaiša, kopumā nedaudz izkrītot no aukstās, trauslās nāves telpas, kas seko tālāk. Redzamie darbi arī šķiet it kā nedaudz "no citas operas" – fantastiskais "ABCDEJDIRST" un "жопа", tāpat kā "Rēgs", vairāk liek domāt par protestu, iespējams, pret patērētājkultūru, pret ierasto paradigmu, pret pieņemto, jo tiek izmantota tādas kultūras valoda, kas liek to pašu kultūru izsmiet. Krasi atšķirīgu šo telpu arī padara "Arsenāla" kases un tikko atnākušo apmeklētaju burzma. Taču mākslinieka skelets un levitējošā, iemūrētā maska, šķiet, norāda, ka šī telpa ir kā vizītkarte pašam māksliniekam un tam, kas turpmāk sekos. Otrā telpa ir izstādes mugurkauls ar kinētisko skaņas instalāciju "Tautu dēla dziesma”, kur kauli un skeleta roka spēlē Brektes paša veidoto kokli. Glazētie, deformētie keramikas galvaskausi ir interesanti un ļoti taustāms Brektes eksperimentu rezultāts. Arī zāles otrā pusē redzamā giljotīna, kas nosaukta par karātavām, ir arī ļoti reāls, izskatā pat funkcionējošs darbs, kas kopā ar guļošo kareivi kazarmās rada šausmu izjūtu un patiesu apdraudējumu. Trešā telpa ir noskaņas ziņā visspēcīgākā. Tā ir kā kulminācija ceļojumam pa Brektes izveidoto vīziju par karu un nāvi. Ieejot telpā, pārņem tumsa un troksnis, no griestiem karajas benzīna bākas, kas izskatās pēc orgāniem un tajā pašā laikā pēc daļas no kādas lielākas mašinērijas. Pie sienas esošās trīs fotogrāfijas ar "Izdzīvojušajiem”, pārklātas ar orgānu un muskuļu attēliem, no attāluma izskatās pēc kaut kādas ādas slimības vai augoņiem uz šo vīru sejām. Brekte savu arsenālu ir papildinājis ar jaunām tehnikām un tēmām: salīdzinot ar pagātnē redzētiem darbiem, kam piemita jauneklīga bezkaunība, šie darbi šķiet skaudrāki – kā pirmie vārdi no gandrīz noslīkuša jaunieša mutes par šausmām. Brekte intervijā komentējis, ka viņam patīk militārā disciplīna. Viņš paņem formastērpu tīrību un noteiktību un sajauc to ar bezjēdzīgu nāvi, briesmām un kara absurdu. Manuprāt, viņam lieliski izdodas pacelt savu un lielai sabiedrības daļai neapspriežamo interesi par nāvi nākamajā līmenī. Izstāde ir stāstoša, pilna asprātīgu un kodolīgu darbu, kā „Nāves smaka” un „Kalendārs”. Taču jāpieņem, ka tās post-mortem skaistumu nespēs pieņemt visi. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
