VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Pūdernīcas savaldzinātie jeb gaidot Degā [24.10.2016. 14:05] Baiba Nurža, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Par izstādi “Pastelis” galerijā “Daugava” Alksnāja ielā 28.09.–29.10.2016 | ||||||||||
| Kopš renesanses laikiem, kad pastelis uzplauka kā autonoma glezniecības tehnika, tās pielūdzēju skaits ir variējies, bet nekad nav izsīcis. Arī Latvijas mākslas ainā pastelim ir sava vieta, kuras nelielu, bet izteiksmīgu daļu oktobrī var skatīt galerijas “Daugava” Alksnāja ielas telpās. Lielākā daļa no izstādes darbiem ir tapuši 20. gadsimta otrajā pusē, atgādinot par to, ka pasteļa ziedu laiki ir pagājuši. Edvīns Kalnenieks, Indulis Landaus, Jānis Strupulis, Rita Valnere un Baiba Vegere kā prasmīgi šīs tehnikas pārvaldītāji ļauj savos darbos ieraudzīt atšķirīgo ierosmes avotu izvēlē – vienam tā ir klusā daba, citam pilsētainava, vēl kādam cilvēks. Turklāt katram raksturīga sava pieeja šo trauslo krītiņu izmantošanā mākslinieciskas izteiksmības kāpinājumam. Līdzās vecmeistara Ģederta Eliasa jūras ainavām kārtojas Georga Baklāna nelielie, krāsainie pilsētskati dzīvīgā plejādē, ne ar vienu nesajaucamās Baibas Vegeres sieviešu sejas, un gozējas virtuozā zīmētāja Rolanda Grosa meitenes (“Logā”). Jāņa Strupuļa klusās dabas suģestē ar barokāli reālistisko materialitāti, kamēr īpaši vitāli, spēcīgi un drosmīgi šajā ekspozīcijā izspēlējas izcilākās pasteļgleznotājas Felicitas Pauļukas darinātie akti un portreti, apliecinot mākslinieces meistarību prasmē ieraudzīt un parādīt. Pasteļa fiziskajā trauslumā slēpjas tā maģiskais pievilkšanas spēks. Stikla izmantošana tā smalkās, pūderainās virsmas pasargāšanai uzrunā skatītāju ar aristokrātiski juteklisku distanci. Interesanta doma izriet no franču filozofa un intelektuāļa pāra Žila Delēza un Fēliksa Gvatari uzskata, ka mākslā tiek radīts ar sajūtām un tiek radītas sajūtas. Turklāt tā kā materiāla dažādības dēļ ir grūti pateikt, kur beidzas materiāls un kur sākas sajūtas, tad atziņa, ka sajūta pastāv tik ilgi, kamēr vien ilgst materiāls, pasteļa gadījumā liek darbus uzlūkot kā trauslu, saudzējamu, skaistu slimnieku. Jāatzīst, ka galerijas izstāde ar rāmu un nesteidzīgu uzrunu aicina skatītājus veldzēties daudzkrāsainās aizgājušo laiku noskaņās, kas tvertas šajā samtainajā tehnikā un kas suģestē jau ar savu nostalģiskumu vien. Diemžēl šodien neesmu novērojusi jauno mākslinieku vēlmi darboties ar šo smalko, tonāli niansētam risinājumam pateicīgo tehniku, lai gan jāsaka, ka jūtams ir izsīkums arī interesē par glezniecisku valodu kopumā. Kādēļ tas tā, atliek vien minēt, taču ļoti iespējams, ka atbilde ir gaužām prozaiska. Vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļu palete pēdējās pāris desmitgadēs ir strauji mainījusies. Spēcīgas, laikmetā aktuālas idejas realizācija asprātīgā, demokrātiskā, rūpīgi nostrādātā plēves tehnikā (Kristapa Ģelža autortehnikā veidotie darbi) itin viegli spēj aizēnot personisku, niansētu un iejūtīgu mākslinieka vērojumu, realizētu trauslajā pastelī. Vai tomēr nē? Kamēr mēs gaidām izaugam mūsu Degā, bažījoties, vai pastelis nav kārtējā izzūdošā pasaules valoda, interesi par to varētu mēģināt reanimēt, rīkojot līdzīgas ievirzes izstādi kā pagājušajā gadā izstāžu zālē "Arsenāls" notikušo "Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts". Kamēr nav dzirdēts par gatavošanos šādam notikumam, atliek vien tvert aizgājušo laiku kadrus un šī brīža savrupāku mākslinieku veikumu klusajā pasteļglezniecībā galerijā "Daugava". | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
