VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tukšo laukumu gleznotājs [18.10.2016. 08:37] Iveta Feldmane, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Par Raimonda Staprāna personālizstādi "Piecas gleznas“ LNMM 10.09.–20.11.2016. | ||||||||||
| Kopš 2006. gada, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika sarīkota Raimonda Staprāna (dz. 1926) personālizstāde, ir aizritējusi strauja desmitgade. Un, lūk, gaidīta atkalredzēšanās ar mākslinieku izstādē "Piecas gleznas“. Raimonds Staprāns šajā rudenī svin savu deviņdesmito dzimšanas dienu, taču viņa svaigā, modernā un mūsdienīgas enerģijas piepildītā glezniecība liecina par jauneklīgu garu un laika dimensijas nosacīto raksturu. Nelielā, taču kompozicionāli un saturiski piepildītā ekspozīcija Mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālē izstāsta to, kāds šobrīd ir Staprāns – latvietis no ASV, dzīvais klasiķis, kurš par savu sauc Ziemeļkalifornijas piekrasti. | ||||||||||
 Skats no Raimonda Staprāna personālizstādes "Piecas gleznas“ Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Kālab tikai piecas gleznas? Mākslinieks atzīst, ka ar to pietiek. Mākslas darba vērošanai vajadzīga piepūle, tas ir process, kas prasa īpašu pievēršanos, noteiktu emocionālās enerģijas patēriņu. Ja darbu ir par daudz, tas nogurdina un tam nav jēgas. Un Staprāna glezniecība izraisa vajadzību to vērot nesteidzīgi, ļaujoties, lai darbos iekodētā vibrācija nostrādātu. Kādam tas notiek uzreiz, citam vajadzīgs ilgāks laiks. Mākslinieks nesteidzina. Viņa darbnīcā Sanfrancisko top ne vairāk kā 5 līdz 6 gleznas gadā. Staprāns uzskata, ka glezna pilnībā nav pabeigta nekad. Viņš mēdz atgriezties pie jau šķietami pabeigtiem darbiem vēl un vēl, reizēm pat pilnībā tos pārgleznojot.* Tieši ainavas, kuras mēdz dēvēt par abstrakti reālām, un klusās dabas ar ikdienišķu priekšmetu atveidu šobrīd ir viņa iecienītākie žanri. "Piecas gleznas" – tās ir četras minimālisma estētikā risinātas ainavas un viena klusā daba, kuras saista vienota mākslinieciskā valoda, tomēr tie ir pietiekami atšķirīgi darbi gan krāsu paletes, gan emocionālās iedarbības ziņā. Staprāns glezno no trokšņa un kņadas brīvu ainavu. Kalifornijas saules pielietā pludmale izskatās vientulīga un pamesta. Vietām jebkādu gaismu ir uzsūcis pats objekts, piemēram, "Noliktava krastmalā" (audekls, eļļa, 91 x 122 cm), kur smilškrāsas būve tik tikko kontrastē ar liedagu un atduras pret krasta līniju kā pret piķa melnu sienu. Vai arī – "Māja saulrietā" (audekls, eļļa, 91 x 122 cm) dreifē tumšzilā plaknē, kur tikai šaura, zeltaina josla virs horizonta nodala šī konkrētā Visuma daļas. Katrā gleznā atsevišķi objekti – šķūnis, sarkanās durvis vai noliktava varētu eksistēt arī nesaistīti ar attēloto vidi, tomēr gleznas plaknē tie ieņem būtisku vietu, kļūstot ne vien par noteiktu krāsas laukumu, bet liekot sajust dīvainu cilvēka (ne)klātbūtni. | ||||||||||
 Raimonds Staprāns. Noliktava krastmalā. Audekls, eļļa. 91 x 122 cm Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Gleznas caurstrāvo piepildīts klusums – tāds starpstāvoklis vai pauze starp to, kas bija un to, kas vēl būs. Staprāna otra radošā sfēra ir dramaturģija, tāpēc viņš pārvalda šo svarīgo notikuma radīšanas jeb darbības mirkli, bez kura nav drāmas, nav stāsta. Taču glezniecībā viņš stāsta bez vārdiem – klusējot. Gleznu kompozīciju strukturē dažādi krāsu laukumi. To pārejas tiek gleznieciski mīkstinātas, tādējādi izvairoties no sausas ģeometrijas. Gleznas elementu priekšmetiskums vai taustāmība novienādoti līdz laukumu saspēlei, kur objektu (ūdens, betons, smilts vai koks) lokālās krāsas pielietojums ir ļoti nosacīts. Tomēr tā nav pilnīga abstrakcija. Tās patiešām ir ainavas – dabā vai iztēlē nolasītas. Staprāns konsekventi nenovērš skatu no horizonta līnijas. Tā tiek būtiski uzsvērta, nospriegota. Horizontālais, ilgstošais – arī tā ir viņa tēma. Šīs ainavas varētu izplesties un turpināties vēl un vēl, ja vien tās neierobežotu gleznas fiziskais formāts. | ||||||||||
 Raimonds Staprāns. Māja saulrietā. Audekls, eļļa. 91 x 122 cm Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Raimonda Staprāna aizraušanās ar laika plūsmas un diennakts starpstāvokļiem ir acīmredzama. Kalifornijas saulrieta gaisma kā filmu studijas prožektors izgaismo viņa izraudzīto lokāciju, šajā gadījumā radot asociāciju ar kino industrijā izplatīto paņēmienu radīt sintētiskas ainavas, ainavas – skaistākas kā dzīvē. Mākslinieks labrāt sevi dēvē par "tukšo laukumu gleznotāju". Tā viņu pagājušā gadsimta 60.gados Hamburgā esot nosaucis kāds vācu žurnāla Die Welt žurnālists.* Vai tie patiešām būtu pavisam tukši laukumi? Vai tomēr tās ir savdabīgas platformas notikumam? Šo savu personīgo NOTIKUMU ir vērts piedzīvot, pavadot Raimonda Staprāna gleznu sabiedrībā piecus brīžus sanoša klusuma. *Atsauces uz radio raidījumu "Kultūras rondo" (LR1 arhīvs) | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
