VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viens darbs dod iespēju nākamajam [26.04.2016. 20:13] Sintija Veinberga, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studente Intervija ar Rūtu Kaminsku | ||||||||||
| Gadu mija bija visai nozīmīgs laiks kultūras mantojuma jomā Latgales reģionam — noslēdzās Krāslavas baznīcas restaurācijas darbi, Rēzeknē atklāta renovētā Zaļā sinagoga, atjaunotā Lūznavas muiža uzņēma pirmos apmeklētājus. Tam visam pa vidu dienas gaismu ieraudzīja arī "Neputna" izdotās kultūras mantojumam veltītās sērijas "Mākslas pieminekļi Latvijā" jaunākā grāmata — "Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Krāslavas rajonā", kurā grāmatas autores Rūta Kaminska un Anita Bistere aptvērušas 38 dažādu konfesiju dievnamus. Kā mākslas vēstures studentei, tiekoties ar pieredzējušiem un zinošiem mākslas vēsturniekiem, nākas izjust gan neviltotu cieņu, gan ziņkāri par to, kā ir veidojusies šo cilvēku karjera. Arī viņi reiz bijuši studenti, arī viņiem bijušas pirmās darba pieredzes, pirmie pētījumi, pirmās uzstāšanās konferencēs un tikai laiks ir viņus izveidojis par tik zinošiem speciālistiem. Lai uzzinātu, kā top par mākslas vēsturnieku, aicināju Rūtu Kaminsku uz sarunu. Sintija Veinberga: Kādēļ jūs izvēlējāties studēt mākslas vēsturi? Rūta Kaminska: Nu, tas bija ļoti sen, jāsaka. Rīgas 3.vidusskolā 1960. gados bija tāda reta lieta kā mākslas vēstures stundas — reta, jo tajā laikā visās skolās tāda priekšmeta nebija. Priekšmetu pasniedza Ausma Belmane, kura, kā zināms, vēlāk bija Aizrobežu mākslas muzeja direktore, un tas viss bija tik aizraujoši, tik interesanti, ka ļoti daudzi no šīs 3.vidusskolas — viņas klausītājiem, sāka darboties arī jauniešu aktīvā pie Ārzemju mākslas muzeja tajā laikā. Tā arī es līdz vidusskolas beigām un arī drusku pēc tam sadarbojos ar muzeju, iesaistoties dažādās aktivitātēs — gan izstādēs, gan tiekoties ar māksliniekiem, gan braucienos uz muzejiem ārpus Latvijas. Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas Mākslas akadēmijā nebija uzņemšanas Mākslas zinātniekos, līdz tam krietnu periodu bija tikai neklātienes studijas. Un tad, 1970.gadā, kad tika atjaunotas klātienes studijas, es arī startēju uz akadēmiju. Kopā ar Ramonu Umbliju, Laimu Slavu, Daci Čolderi, Daci Lambergu un citiem mēs bijām pirmais klātienes kurss un, jāsaka, ļoti dažāda vecuma cilvēki, ne tikai pēc skolas. Tātad bija simtprocentīga pārliecība par to, ka jāstudē mākslas vēsture? Jā, protams. Pie tā bija pierasts gan sadarbojoties ar muzeju, gan interese arī, protams, ka bija. Patiesībā diezgan daudzi no šī Belmanes aktīva aizgāja uz mākslas vēsturniekiem. Toreiz skolās bija jāapgūst diezgan daudz tādas formālas lietas, kā mēs labi zinām, savukārt mākslas vēsture ļāva paskatīties uz lietām drusku citādā skatupunktā, ārpus parastās ikdienas. Domāju, ka daudzus tas arī uzrunāja. Lasīju interviju ar Baibu Eglāju, un viņa minēja, ka mākslas vēstures studijas bija vismazāk ietekmētas no cenzūras puses, mazāk padomju ideoloģijas, audzināšanas padomiskā garā. Tas nav tik vienkārši. Laikmets ir laikmets un tās galvenās nostādnes jau bija, bet domāju, ka Mākslas akadēmijā bija radošāka atmosfēra un cenzūras spiediens varbūt nebija tik liels, jo, ko nu tos māksliniekus īpaši aiztikt (smejas). Bija arī daudz tam laikam netipisku lietu — studentu pašpārvalde, neformālās aktivitātes, kas varbūt citur bija ierobežotāk. Tā bija akadēmijas vispārējā gaisotne. Pie tam vēl, tā kā mēs bijām pirmais kurss un tādi cilvēki, kas bija kaut kur jau strādājuši un zināja, ko grib, mēs izvirzījām pretenzijas. Atceros, bija diezgan saspringtas situācijas, kad mēs pieprasījām programmā izmaiņas, kas mums likās vajadzīgas, savukārt vadībai tas bija šoks, ka kāds vispār uzdrīkstas prasīt. Pat līdz skandāla situācijām, bet tā bija akadēmija un tas viss bija pieņemams. Un vēl, kā es atceros, akadēmija bija latviska augstskola tai laikā. Atšķirībā no citām vietām, kur tomēr pastāvēja krievu plūsmas, akadēmijā kursi bija relatīvi nelieli cilvēku skaita ziņā, arī māksliniekiem, un kaut kā automātiski cilvēki tajā vidē ieauga, un tas latviskais un latviešu valoda bija pats par sevi saprotams. Un pat ja valodu nezināja, cilvēki ātri iemācījās. Atceros, kad es arodbiedrībā darbojos, kāds no students no Moldāvijas pēc studijām bija atgriezies dzimtenē un viņam vajadzēja kaut kādas izziņas no akadēmijas. Un viņš latviski rakstīja savu lūgumu no Moldāvijas, kas tajos laikos bija izņēmums. Tā kā akadēmijā bija arī brīvāka atmosfēra tādā ziņā. Jūs minējāt, ka aktīvi darbojāties ārpus studiju aktivitātēs. Arodbiedrībā, jā, taču netiku bijusi nekādās formālās organizācijās — ne oktobrēnos, ne komjauniešos. Vēl jo vairāk, es nācu no mācītāja ģimenes, kas drusku bija ārpus likuma, tā teikt. Uz šādiem cilvēkiem tomēr neskatījās pārāk pozitīvi un līdz ar to arī skološanās iespējas bija ierobežotas. Akadēmijas sakarā — es tikai vēlāk uzzināju, ka Belmane bija gājusi un kādu vārdu aizlikusi par mani, uzzinot, ka es mēģinu startēt. Lai arī iestājeksāmenos man bija labākās atzīmes un nebija divu domu, ka es varētu netikt augstskolā. Atgriežoties pie darbības organizācijās, jā, es darbojos arodbiedrībā. Tā kā tā skaitījās sabiedriskā darbība, papildus arī atzīmes bija pietiekami labas un arī studentu padome apstiprināja manu kandidatūru, es tiku pie Repina stipendijas, kas bija paaugstinātā stipendija. Un vēlāk arī pie Ļeņina stipendijas, kas bija augstākā iespējamā stipendija padomju laikā. Ar manu biogrāfiju tas, acīmredzot, tikai akadēmijā varēja iziet cauri. Es gan pēc tam, protams, uzzināju, ka tas kalpojis arī par tādu kā propagandas informāciju baznīcas vadībai, ka lūk, mācītāju bērniem nav nemaz ierobežojumu, ka viņi var pretendēt un pat dabūt stipendijas, atzinības un tamlīdzīgi. Kā bija ar praksēm studiju laikā? Bija obligātās prakses, kas bija arī nodrošinātas. Bija gleznošanas un zīmēšanas prakses kopā ar māksliniekiem, braucām arī plenēros un dzīvojām Zvejniekciemā un Kuldīgā un citur, kur nu katru gadu bija plānotas prakses. Strādājām, protams, tādā līmenī, kādā mēs to varējām, bez īpašām prasībām, jo mērķis bija apgūt tehnikas. Bija arī apmaksātās citu veidu prakses, ko nodrošināja augstskola. Pēc pirmā kursa mēs vasarā piedalījāmies izrakumos Aizkraukles pilskalnā, kur strādājām pedagoga Vladislava Urtāna vadībā. Tas bija ļoti interesanti! Ar konkrētām lietām konkrētā vietā strādājot, mēs ieguvām tādas zināšanas vēsturē, kādas nekur citur nevar apgūt. Un arī lepnumu par mūsu vēsturi un to kultūras mantojumu, kas mums pieder, kas tolaik netika īpaši uzsvērts. Otrajā kursā, ja es pareizi atceros, bija muzeju prakse, un es biju Brīvdabas muzejā. Pēc tam bija arī žurnālistikas prakse. Tā kā bija iespēja iepazīties ar dažādām jomām. Katru gadu bija arī garās muzeju prakses, ārpus Latvijas. Mēs braucām uz lielajiem muzejiem, pamatā uz Krieviju, profesores Tatjanas Kačalovas vadībā, kur apguvām soli pa solim ļoti, ļoti cītīgi gan Ermitāžu, gan muzejus Maskavā, Pleskavā un citviet. Braucām uz Lietuvas un Igaunijas muzejiem, bet tālākais mums bija Armēnijas brauciens ziemas brīvlaikā. Un to visu apmaksāja. Skan skaisti. Mums gan ar tām praksēm tā bēdīgāk... Bet tas ir vajadzīgs. Prakses dod priekšstatu par dažādām jomām, kur mākslas zinātnieks var darboties. Piemēram, var jau palikt žurnālistikā, nekāda vaina tam nav, un tāda žurnālistikas prakse dod priekšstatu, vai es to gribētu darīt un vai tas mani interesēs. Vai atkal muzeju prakse, kas dod iespēju praktiski strādāt ar muzeju priekšmetiem. Atceros, reiz nodarbībā vēstures muzejā mēs sasitām kādu arheoloģisku kaula adatu. Nokrita zemē un viss! Pušu bija! Tas gan nebija unikāls priekšmets, tāds tipveida objekts, bet nu vienalga. Bija mācība - priekšmeti caur rokām jālaiž uzmanīgi. Domāju, ka tagad ir tā problēma, ka īsti nav kas studentus praksēs var uzņemt, jo piesaistīt praktikantu nozīmē uzņemties papildus pienākumus un rūpes. Un ja tas nav kaut kādā saistībā ar cilvēkiem, kurus pazīst, kurus cer sagatavot par kolēģiem, tad nav jau arī intereses apmācīt šādus praktikantus. Vai agrāk arī konkurence nebija mazāka? Konkurence varbūt vienīgi tādā nozīmē, ka mēs bijām pirmais klātienes kurss, un visiem bija valsts garantēts darbs. Konkurēt nācās jau nākamo kursu kolēģiem. Taču tolaik bija šis valsts pasūtījums un valsts sadale, un visi nokļuva darbavietās, kur trīs gadi bija arī obligāti jānostrādā. Tai pat laikā nebija tik ļoti akcentēta šī privātā mākslas dzīves puse, nebija privāto galeriju, privāto muzeju, kur šobrīd daudzi atrod darbu. Bija valsts iestādes, un ja tām lika kaut ko darīt, tad bija arī jādara un jaunie speciālisti bija jāņem darbā. Tas bija citādi no tāda tīri organizācijas viedokļa. Tagad gribu — ņemu, gribu — neņemu. Kur jūs strādājāt pēc studijām? Man iznāca tāda dīvaina situācija, jo it kā pēc visiem rezultātiem bija skaidrs, ka es acīmredzot braukšu uz aspirantūru mākslas akadēmijā Pēterburgā, toreiz Ļeņingradā, bet pavasara pusē pirms diplomdarba aizstāvēšanas izrādījās, ka nav kaut kas nokārtots ar dokumentiem. Es nezinu, vai tas bija jauši vai nejauši. Varbūt tomēr apzināti — kā saka, tālāk man nebija lemts skoloties, pietika ar to pašu kas ir. Bet varbūt arī nejauši, kaut kādas tīri tehniskas kļūdas dēļ. Pēc trešā kursa man bija iespēja uz laiku pastrādāt Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā. Pēc tam, pavasarī pirms augstskolas beigšanas, es sāku strādāt akadēmijā, tā saucamajā Zinātniskajā laboratorijā (šobrīd tas ir manas kursa biedrenes Ingrīdas Burānes vadītais LMA Informācijas centrs) un pēc akadēmijas beigšanas tur arī paliku. Pēc kādiem diviem gadiem man piedāvāja darbu pieminekļu aizsardzības dienestā, jo paplašinājās tā laika organizācija, kura nodarbojās ar pieminekļu uzskaiti un kultūras pieminekļu sarakstu sastādīšanu. Viņiem vajadzēja mākslas zinātniekus, tā kā tā bija ļoti laba iespēja strādāt ar kultūras mantojumu. Tātad kopš 1977.gada viss mans darbs ir bijis saistīts ar šo nozari. | ||||||||||
 Rūta Kaminska Pie Landskoronas baznīcas. 2013 Foto: Marika Vanaga | ||||||||||
| Jūs esiet stažējusies arī ārzemēs. Pirms valsts neatkarības atgūšanas vienīgais uz ko varēja cerēt bija Padomju Savienības republikas? Jā, tas bija pilnīgi neiespējami pabūt ārpus robežām, īpaši ar manu biogrāfiju. Lai ceļotu uz Rietumiem, tur bija jāiet cauri ļoti smalkam pārbaudes sietam, nebija pat ko mēģināt. Atceros, ka pirmo reizi es tiku uz Poliju jau juku laikos, 1989.gadā, pateicoties profesora Ježi Maļinovska uzaicinājumam, ar kuru biju iepazinusies Rīgā. Tas bija laiks, kad ārvalstu kolēģi centās iepazīt tās padomju teritorijas, kas līdz tam bija ārzemniekiem slēgtas un poļi šai ziņā bija ļoti aktīvi. Piedalījos konferencē un sagatavoju referātu poļu valodā. Kopš tā laika arī sakari ar poļu speciālistiem ir saglabāti, notiek informācijas apmaiņa un sadarbība ir pietiekami noturīga līdz pat šim brīdim. Pani Kaminska braukā uz Poliju, piedalās arī dažādos pasākumos un publicējas zinātniskos izdevumos. Esat bijusi arī Zviedrijā un ASV. Zviedrija nāca tādā loģiskā kārtā, strādājot pieminekļu inspekcijā. Pirmajos neatkarības gados bija dažādas palīdzības un sadarbības programmas Baltijai, teiksim, speciālistu apmācība vai konkrētajā gadījumā iepazīstināšana ar Zviedrijas pieminekļu aizsardzības sistēmu. Stažēšanās ilga divus mēnešus, kuru laikā bija iespēja gan darboties viņu pieminekļu aizsardzības arhīvā, gan nedaudz apceļot Zviedriju, gan ar zviedru kolēģiem piedalīties dažādos pasākumos. Šī pieredze bija ļoti lietderīga. Viņu situācija ļoti atšķiras no mūsējās, un tas nenozīmē tikai resursus, bet drīzāk izpētes tradīcijas, piemēram, baznīcu pētniecībā, kas šeit padomju laikos bija ierobežota. Tad radās iespēja pieteikties uz IREX stipendiju zinātnieku apmaiņai Amerikā. Un arī šajā reizē savu lomu spēlēja kontakti ar Poliju, kur biju iepazinusies ar Prinstonas universitātes profesoru Dakostu Kaufmanu (Thomas DaCosta Kaufmann), kas nodarbojas tieši ar Eiropas mākslas jautājumiem. Šai programmai nebija konkrētu uzdevumu. Es varēju brīvi strādāt bibliotēkā, skatīties kā notiek apmācības process, un stipendija deva arī pietiekami daudz iespēju apskatīt daudz ko citu ārpus Prinstonas. Devos uz Ņujorku apmeklēt lielos muzejus, uz Filadelfiju apciemot paziņas un iepazīt muzejus. Vašingtonā bija tikšanās ar Amerikas latviešiem un radās brīnišķīga iespēja Lieldienās viesoties viņu baznīcā. Pateicoties Karulis kundzei paviesojos arī "Amerikas Balss" latviešu redakcijā un redzēju vēl dažādas lietas un vietas, par kurām pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz mūžā tas būs pieejams. Un tas viss pateicoties tam, ka viens darbs dod iespēju nākamajam, viens kontakts dod iespējas nākamajiem. Un tā notika arī pēc Amerikas. Jā. Pateicoties kontaktiem, tam, ka es varēju uzrādīt, ko esmu iepriekš darījusi, 2000.gadā es ieguvu iespēju piedalīties vairāku mēnešu pasaules mākslas studiju vasaras skolā Austrumanglijas Universitātē, Lielbritānijā. Tur bija sapulcināti mākslas zinātnieki, filozofi, vēsturnieki, antropologi no visas pasaules. Katru nedēļu notika intensīvi semināri, lekciju kursi un izbraukumi uz Lielbritānijas pieminekļiem, īpaši Austrumanglijā un zemes vidienē. Bija iespēja gan kontaktēties ar kolēģiem, gan arī kaut ko iemācīties un noslēgumā vēl piedalīties mākslas zinātnieku Pasaules kongresā Londonā. Manai paaudzei tā bija unikāla iespēja, jo lielākoties šādi projekti ir orientēti uz jaunākiem cilvēkiem, līdz 35 gadiem. Varbūt varat sīkāk pastāstīt par Poliju? Jums ir izveidojusies ilglaicīga un veiksmīga sadarbība. Daudziem šajā sakarā mans uzvārds var šķist maldinošs, taču mana ģimene nav ar poliskām saknēm. Akadēmijas studiju laikos leģendārajā Rīgas grāmatu veikalā "Globuss" bija pieejama sociālistisko valstu literatūra un poļu sadaļā varēja atrasta ļoti daudz labas literatūras. Mums grāmatas bija deficīts un nebija nemaz tik viegli pieejamas, tā es sāku mācīties poļu valodu, lai varētu šos poļu tekstus lasīt. Abas ar Daci Lambergu sākām iet kursos un vēlāk izrādījās, ka poļu valoda arī darbā lieti noderēja, pamazām apguvu prasmi lasīt arhīvu tekstus šajā valodā. Tad sekoja 1989.gada konference un sadarbība ar Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūtu, kas turpinās. Joprojām apmaināmies ar informāciju ar kolēģiem, daži gan jau ir pensijā un vairs nestrādā tur, bet vēl joprojām ir aktīvi pētniecības darbā. Pēdējos gados gan ir nācies atteikt piedalīšanos dažās konferencēs, jo praktiski nav iespējams visu pagūt. Taču, ja uzaicinājumi ir, cenšos tos novirzīt kolēģiem. Poļiem pašiem arī ir interese par šo reģionu, jo, pateicoties vēsturei, mums tomēr ir diezgan daudz saistības ar poļu kultūru. Tā nav meklējama tikai Latgalē, bet jāskatās arī kaut vai Rīgas mantojums. Mūsu katoļu baznīcās ir atrodami poļu mākslinieku darbi, poļu cilmes arhitekti ir studējuši un strādājuši Rīgā, un 19.gs. otrajā pusē šis moments ir ļoti aktīvs. Tad Latgales mantojuma izpēte arī savā ziņā sasaistās ar Poliju? Savā ziņā jā. Tā kā es biju mācījusies poļu valodu un apguvusi arī spējas lasīt šos vēsturiskos tekstus, pavērās jautājums par Latgales mantojumu. Tā es ķēros pie disertācijas tieši par Latgales seno glezniecību. Devos uz Maskavu, uz neklātienes aspirantūru, kur veiksmīgi, viena no pēdējiem baltiešiem arī aizstāvēju disertāciju. Sākās mūsu neatkarības laiks, bija 1992.gads, viss bija tādā nenoteiktā stāvoklī, bet man vēl ļāva aizstāvēties. Nozīme bija arī darbam pieminekļu aizsardzības iestādē. Kad es sāku tur strādāt, tad vienīgais pieminekļu saraksts, kas vēl nebija tā īsti sagatavots, bija Ludzas rajonam. Tā mēs uz Latgali aizbraucām, un tā visa mana saistība ar šo Latvijas daļu arī sākās un turpinās. Tas ir īpatnējs reģions. Visinteresantākā ir šī polikonfesionālā situācija, daudzās konfesijas vienuviet, kas piešķir īpatnību visam reģionam. Tas, ko nācās iemācīties, bija lasīt senslāvu tekstus, kas ir ar saīsinājumiem un ar atšķirīgu šriftu. Jāprot ne tikai atšķirt un datēt baznīcu grāmatas, bet arī saprast to, kas uz ikonām rakstīts. Daudzus gadus strādājām kopā ar Maskavas kolēģiem, kurus uz Latviju atveda mana kursabiedrene Dace Čoldere, kontakti saglabājušies joprojām. Un par ko būs nākamā grāmata? Grāmata būs par to, kas palicis neapgūts no Latgales baznīcu mantojuma. Sērijas papildinājumam vēl ir palikusi Ziemeļlatgale – Balvu un Ludzas rajoni. Kādām, jūsuprāt, prasmēm jāpiemīt ideālam mākslas zinātniekam? Tas, kas ir jāzina, būs atkarīgs no nozares, kurā nāksies strādāt, jo darba iespēju spektrs ir pietiekami plašs. Ir atšķirība starp to, kas jāzina, piemēram, muzejā strādājot vai pieminekļu jomā darbojoties. Ja muzeja cilvēkiem, piemēram, fondi atrodas viņu telpās, tad mūsu fondi ir visa Latvija – kapsētas, baznīcas, muižas. Turklāt, tas, kas teorētiski būtu jāzina mākslas zinātniekam ir viena lieta, bet otra ir tā, ko var apgūt tikai darba un prakses gaitā. Pilnīgi noteikti – par muzeja speciālistu un pieminekļu inventarizācijas speciālistu top tikai pašā darba procesā. Tas notiek tikai simtiem lietu izlaižot caur savām rokām. Nozīme, protams, ir pamatzināšanām, vēlmei kaut ko uzzināt, pacietībai, valodu zināšanām. Ja nākas strādāt ar vēsturisko materiālu, tad arī prasmei strādāt ar arhīviem un prasmei lasīt vecos tekstus, kas nebūt nav mūsdienu valodā. Pacietība un interese par to, kas jādara ir galvenais, un tālāk viss veidojas pats par sevi. Mākslas zinātniekam jābūt arī lielam avantūristam? Savā ziņā — jā, bet ne lielam. Tas var “uzšķilt” jaunu ideju, palīdzēt atrast negaidītu risinājumu. Tomēr svarīgāka par pēkšņu ideju ir prasme runāt ar cilvēkiem. Tajās pašās baznīcās, attieksme reizēm mēdz būt ne visai pretimnākoša. Cilvēki it kā norobežojas, bet ja mierīgi runā un rodas iespaids, ka ir pozitīva attieksme pret to, ko dari, tad var nonākt pie laba rezultāta. Un galu galā esam arī uzzinājuši visu, kas mums jāuzzina. Ja mēs iesim un prasīsim: "Tagad jūs mums to un to parādiet, un mums tas pienākas un mēs tur tā jūs pamācīsim...", nekas jau nenotiks. Jāmāk runāt. Runāt jā, bet ir arī daudz jāredz. Daudzi cilvēki mūsdienās raujas tikai uz ārzemēm, bet patiesībā mēs tik daudz ko nezinām par Latviju. Nu jā, ir jābrauc, ir jāredz konteksts, lai varētu salīdzināt. Un arī jānovērtē to, kas šeit ir. Latvijā ir pietiekami daudz ko redzēt un atklāt. Atceros jūs reiz stāstījāt par braucienu uz Roņu salu. Jā, bijām tāda studentu grupiņa, tas laikam bija laiks kad bija simtgades Dziesmusvētki. Bija doma aizbraukt uz Sāmsalu, bet bija vajadzīgas speciālās atļaujas, kuras tā arī nesaņēmām. Bet nu vienalga, iecerēts ir – brauksim. Tikām līdz Pērnavas ostai, un tā kā satiksmes uz salu praktiski nekādas nebija, kaut kā nebūt izdevās pierunāt igauņu zvejniekus, kas paslēpuši mūs zem klāja, aizveda līdz Roņu salai un pēc tam arī atpakaļ. Izmitinājāmies mēs jūras krastā esošā zvejnieku mājiņā, kas neaizslēgta stāvēja brīvi pieejama. Un tā mēs tur nedēļu nodzīvojām. Izrādījās, ka vienīgais salas veikals ir slēgts, un tad mēs gājām grābt sienu vai ko citu piepalīdzēt, pretī saņemot ko ēdamu. Mēģinājumi pašiem kaut ko sagādāt bija drīzāk neveiksmīgi — no pustumsā laukā nočieptiem kartupeļiem (kas izrādījās iestādīti vecie) nekas prātīgs nesanāca. Toties zvejnieku puiši savārīja milzu katlu un mūs cienāja ar fantastisku zušu zupu, nu, tādu ēdienu mēs vairs nekur un nekad neesam dabūjuši! Salu izstaigājām krustu šķērsu, apsekojām arī Roņu salas baznīcas — veco un jauno. Jaunā baznīca ir 19.gs. uzcelta jauna mūra ēka, un tur pirmo reizi varēja dzirdēt to, kā reāli strādā ķirmji. Kad mēs vēlāk stāstījām igauņu kolēģiem, ka esam bijuši tur, viņi teica, ka pilnīgs neprāts, ko jūs tur darījāt! Tur varēja nolauzt kaklu, jo mēs jau arī kāpām pa kāpnēm, pakāpāmies uz luktām, un visu laiku fonā tāds troksnītis, izrādās — ķirmji strādā. Milzīgā ēkā visas tās koka daļas bija izēstas “mīkstas”. Kā izskatās mākslas zinātnieka mājās un vai mākslas zinātnieks spēj darbu nenest mājās? Tas nav iespējams! Idejas nevar “izslēgt” pārkāpjot mājas slieksni. Bibliotēkai ir jābūt pie rokas, tāpat visiem arhīvu izrakstiem un informācijai, kas ir savākta, lai vakaros ķertos pie rakstu darbiem. Traki izskatās mājās, grāmatas vairs nav kur likt! Vai jums ir kādi hobiji, kas būtu nesaistīti ar šo jomu? Galvu izvēdināt vajag un pēc darba ar pēdējo grāmatu acis ir pilnīgi pagalam un uz datoru skatīties vairs negribas. Jā, vaļasprieki, protams, ir. Man ir augu kolekcijas dārzā — dažādas ziemcietes, lilijas, un peoniju kolekcija. Vienkārši ir jāpastrādā reizēm arī kaut kur ārā, lai galva paliktu skaidrāka un varētu darboties tālāk. Nav iespējams dzīvot tikai mākslas zinātnes pasaulē. Tad ir labi meklēt kaut ko, kas ir tieši pretējs mākslas zinātnei? Dārzs jau arī ir māksla. Nē, nu, pat ne pretēju, bet kaut ko atšķirīgu gan. Cits ar sportu nodarbojas, cits vēl kaut ko izdomā, cits iet vienkārši mežā sēņot vai lasīt ogas. Ir skaisti piedzīvot kāda atklājuma brīdi, taču līdz tam var palīdzēt nonākt pavisam citi impulsi. Tie var būt skaisti koncerti, teātri un operas pašu mājās vai ārpus Latvijas, dažādi mākslas pasākumi vai redzētais plašajā un krāsainajā pasaulē, ko radījusi daba. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
