VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Akvareļa dažādība gadsimtu gaitā [26.11.2015. 08:49] Laura Kārklīte, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente "Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" 25.09. –13.12.2015. | ||||||||||
| Izstāžu zālē "Arsenāls" pirmo reizi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturē ir vērojama tik apjomīga, grandioza un vairākus gadsimtus aptveroša akvareļu izstāde. Tās nosaukums – "Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts” – ir tikpat iespaidīgs, cik pašas izstādes daudzpusīgais, plašais saturs. Šī izstāde ietver 19. un 20. gadsimta akvareļu gleznojumus, kā arī nedaudz no 21. gadsimta sākuma darbiem, kas nozīmē, ka izstādes sākumā eksponēti akadēmiskās mākslas piemēri kā baltvācu mākslinieku Augusta Georga Vilhelma Pecolda, Johana Kristofa Broces, Johana Lēbrehta Eginka, Jūliusa Eginka darbi, kas turpinājumā pāriet modernisma autoru – Rūdolfa Pērles, Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazāka, Kārļa Padega, Aleksandras Beļcovas un citu Latvijas mākslai būtisku autoru – darbos. Šo laiku un māksliniekus savukārt nomaina Padomju okupācijas laiks, kurā perioda sākuma mākslu pārstāv, piemēram, Jānis Liepiņš, Uga Skulme. 1960. gados akvareļu tehnikā strādāja ļoti daudz mākslinieku, un tieši šajā laikā akvarelis izpaudās ļoti dažādi gan plašo tēmu, gan tehnisko paņēmienu daudzveidības dēļ. Izstāde tiek noslēgta ar mūsdienīgās mākslas piemēriem Kristapa Ģelža, Kristiana Brektes un Helēnas Heinrihsones izpildījumā. | ||||||||||
 Rūdolfs Pērle. Rozes. 1911 | ||||||||||
| Izstādē eksponētajos darbos vērojams, ka akvareļu tehnika Latvijas mākslas dzīvē ienākusi līdz ar 18. gadsimta beigām, kopš šī laika arī akvarelis kļuva par neatņemamu un bieži izmantotu tehniku Latvijas glezniecībā. Akvarelis kopš tā rašanās brīža kā viegli pieejama un demokrātiska tehnika bija iecienīta gan autodidaktu, gan profesionālu mākslinieku lokā. Šī tehnika deva iespēju ātri un ērti par nelielām izmaksām iemūžināt tuvinieku un citu personu portretus, skaistas un poētiskas ceļojumu ainavas, kā arī fiksēt bioloģiski precīzi visdažādākos ziedus un eksotiskāko floru, tvert zinātniskus novērojumus, taču tajā pašā mirklī arī neatteikties no akadēmiskās glezniecības būtisko tēmu loka un skiču, uzmetumu profesionāla izpildījuma. Izstādē vērojamie mākslas darbi galvenokārt gleznoti uz papīra, taču akvarelis redzams izpildījumā arī uz ziloņkaula un zīda, kas tikai pierāda tā tehnisko iespēju amplitūdu. Izstādes pirmajā daļā, kur vērojami akvareļi, kas tapuši, sākot no 18. gadsimta beigām līdz 1945. gadam, paveras vēsturiskā un sadzīves žanra, portreta, ainavas, akta, klusās dabas un ziedu, kā arī fantāzijas kompozīciju gleznojumi. Jau iepriekšminētie baltvācu mākslinieki, kuru darbība saistāma galvenokārt ar 19. gadsimtu, savos darbos pievērsušies vēsturisku notikumu atveidojumam, precīziem ainavu fiksējumiem, kā arī detalizētiem un precīziem personu portretējumiem. 20. gadsimta sākumā akvareļu gleznojumos pieauga dekorativitātes iezīmes, kuros bieži vērojamas maigas, pieklusinātas un pasteļtoņu krāsas, viegls un caurspīdīgs krāsas klājums, kā arī jūgendiskas stilizācijas. Šādu izpildījumu varam vērot daudzos Rūdolfa Pērles akvareļos, īpaši tajos, kur atveidoti Pērlem tik raksturīgie rožu un citu ziedu salikumi. Pirmā pasaules kara laika un latviešu modernistu – Jāzepa Grosvalda, Jēkaba Kazaka, Kārļa Padega – glezniecība ienesa mākslā laikmeta dramatiskās tēmas, kuru starpā ir bēgļu gaitu un strēlnieku dzīves attēlojums. Akvarelī gleznotās līnijas kļuva ekspresīvākas, veidojot skaidrus, noteiktus laukumus un formas. Gadsimta mijas, Rūdolfa Pērles maigos pasteļziedus nomaina karam aktuālā tematika un tonāli tumšāks, askētiskāks izpildījums. Pēckara periodā, precīzāk, 20. gadsimta 20. un 30. gados, akvareļu gleznojumos manāmas daudzveidīgas stilistiskās iezīmes, sākot no Aleksandras Beļcovas kubisma ar ģeometriski veidotām formām, laukumiem līdz jaunreālismam, kur, piemēram, māksliniece Hilda Vīka atgriežas pie reālistiskākas manieres, ar košu krāsu palīdzību atveidojot tā laika sievietes tautu tērpos vai zemniekus, darot lauku darbus, kas nemaz vairs neatgādina 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma reālisma glezniecību, piemēram, Teodora Ūdera drūmo „Celmu lauzēju”, kur ļaužu sejās nolasāms neviltots darba grūtums un dzīves gurdums. Turpmākajos periodos, sākot ar padomju okupācijas laiku – 20. gadsimta 40. gadiem līdz pat mūsdienām, akvareļu glezniecībā ir notikušas dažādas pārmaiņas un mainījušies uzskati par to gan sabiedrības, gan mākslinieku, gan kritiķu vidū. Padomju okupācijas pirmajā dekādē akvarelis piedzīvoja pagrimumu, taču kopš 1958. gadā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā atklātās akvareļu izstādes atklāšanas, šī tehnika atkal no jauna atguva savu popularitāti. Aprakstot šo periodu, izcilais Latvijas akvareļgleznotājs Henrihs Vorkals teicis: “Akvareļglezniecība bija svaigs gaiss glezniecībā, tā atmodināja glezniecību.” Tad nu Padomju laika akvareļglezniecības dažādo raksturu, tēmas, izpildījumu un noskaņas var aplūkot šī perioda daudzo mākslinieku darbos, kā, piemēram, Kurta Fridrihsona, Kārļa Sūniņa, Roma Bēma, Džemmas Skulmes un citu mākslinieku gleznojumos. Izstādes noslēgumā vērojami mūsdienu mākslinieku akvareļu glezniecības piemēri, tai skaitā Helēnas Heinrihsones, Ievas Jurjānes, Kristapa Ģelža, Kristiana Brektes darbi, kuros varam vērot, ka akvareļu tehnika Latvijas glezniecībā nekādā ziņā nav sevi izsmēlusi. Top aizvien jauni izpildījumi, tendences un katra paša mākslinieka individuāla pieeja, kā šo tehniku pielietot – vai tie būtu biezi, tumši un ekspresīvi akvareļu triepieni vai arī košu un tīru krāsu salikumi. Izstāde kopumā parāda to, cik akvareļu glezniecība var būt dažāda un kā tā attīstās, mainoties laikam. Tīri no izstādes iekārtojuma tehniskās puses varētu piebilst, ka mākslas darbu signalizāciju risinājums varētu būt pārdomātāks, jo mākslas darbi ir jāskata gan no tāluma, gan tuvuma. Pieejot darbam tuvāk, lai aplūkotu sīkāk mākslinieka gleznojuma nianses, var gadīties trauksmes pilni momenti, kad, cilvēkam baudot mākslu, pēkšņi un negaidīti nostrādā signalizācija, izbiedējot no pārdomām par konkrēto darbu. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
