VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Starp mašīnām, motoriem, mākslu [06.11.2015. 09:18] Katriona Luīze Rožlapa, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studente Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde "Lielāks miers, mazāks miers" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs 07.10.–15.11.2015. | ||||||||||
| Kāpēc tieši šis skaitās mākslas darbs, bet kāds cits dīvains veidojums nē? Šāds jautājums bieži vien ienāk prātā, dodoties uz laikmetīgās mākslas izstādēm. Šķietami robeža starp to, kas tiek saukts par mākslu, un kādu tāda paša paskata lietu, kas māksla neskaitās, ir tik šaura, ka skeptiķiem liek smīnēt par mūsdienīgo mākslu. Arī izstādē "Lielāks miers, mazāks miers" pie dažiem mākslas objektiem prātā neviļus iešāvās doma, kāpēc gan to sauc par mākslas darbu, ja kaut ko līdzīgu varētu uzmeistarot jebkurš. Daļa no šiem darbiem nekādas talanta vai meistarības, vai izdomas izpausmes neprasa, līdz ar ko ir iespējams tik patvaļīgi teikt, ka ko tamlīdzīgu nav liela māka izveidot. Kā vienmēr ieejot izstādes telpā pirmais tiek izlasīts kuratora teksts. Šai izstādei kuratore ir bijusi Helēna Demakova. Izstāde tiek aplūkota mēģinot uztvert viņas ideju un izteikto, bet redzot visus šos darbus, prātā paliek jautājums – ko gan īsti kuratore vēlējās pateikt ar šo tekstu? Gari izklāstītā ideja par mieru un tā jēdzienu, un izpausmēm visur kur, jāsaka, nemaz diži neparādās mākslas darbos. Ja ir sacīts, ka izstādes ietvaros mākslinieki tika aicināti parādīt vēlmi pēc miera vai ko saistītu ar to, tad diemžēl nākas atzīt, ka šī ideja nepavisam nav izdevusies. Šķiet, ka katrs ir izstādījis to, ko vēlas, un Demakovas kundze centusies uzrakstīt tekstu, kas viņasprāt vienos šos darbus. Jāsaka, ka šā vai tā nekāds vienojošais elements neparādās. Drīzāk kuratores teksts ir uztverams kā autonoms objekts šajā izstādē, nevis vienojošais elements. Tam, kas tur uzrakstīts ir maz sakara ar to, kas ir izstādīts. Dzelzceļa muzejā esošā laikmetīgās mākslas izstāde visumā būtu vērtējama pozitīvi. Tā sniedz diezgan plašu ieskatu dažādos mākslas medijos, ko izmanto mūsdienu mākslinieki, kā arī parāda dažādas variācijas iekš tā, kādus materiālus var lietot, radot daiļdarbu. Izstādes ietvaros kopā sapulcēts samērā liels mākslinieku kolektīvs, kur katram ir savs absolūti individuāls stils. Tas gan neradīja izstādes kopiespaidu, ka visi mākslas objekti būtu "zem viena izstādes nosaukuma". Muzejā ieraugāms gan Aigara Bikšes darbs, gan Indriķa Ģelža, Darjas Meļņikovas, Kriša Salmaņa un daudzu citu, kuru skaitā visnotaļ būtu jāizceļ arī Imants Lancmanis. Jāizceļ dēļ tā, ka nemaz negribētos viņu pieskaitīt pie laikmetīgajiem māksliniekiem un iekļaut tieši šajā izstādē, jo Lancmaņa kungs manā prātā tik ļoti sasaistījies ar Rundāles pili, ka gribētos sacīt – viņš jau ir viens no izcilajiem vecmeistariem, nevis viens no laikmetīgajiem. Lai būtu kā būdams, izstāde lieliski parādīja visdažādākās laikmetīgās mākslas šķautnes, kuras citkārt nebūtu tik viegli aptvert un salikt prātā kopā. Kā jau minēju, darbu un mākslinieku bija daudz un dažādi. Bija gan visnotaļ īpatnēji izstrādājumi, ko dažiem labpatīk dēvēt par mākslu, gan arī nenoliedzamas mākslas vērtības. Patīkami pārsteidza Zanes Tučas jauktajā tehnikā veidotās gleznas, kas pirmajā momentā šķiet kā tradicionāli skaistas ainavas, bet tai pat laikā atklāj savdabīgu dabas attēlošanas efektu, ko viņa darbos iekļāvusi. Grūti aprakstīt tieši, kā viņa to panākusi, bet visas ainavas izskatās tā, it kā procesā būtu izkustējušās. Kā fotografējot, bet noraustot roku un tādējādi visu tā kā izpludinot, kā radot vēl vienu ainavas formu tajā pat attēlā. Visnotaļ interesants paņēmiens kā attēlot ierastu ainavu. Tai pat laikā izstādē esošie Māras Brīveres darbi rosināja uz pārdomām, kas mūsdienās tiek dēvēts par mākslu un kas ne, un kādēļ tā. Protams, visiem viņas darbiem bija pielikts dziļdomīgs apraksts un, kā viņa pati izteikusies bukletiņā izlasāmajā tekstā – svarīgāk ir redzēt nevis to, kas ir attēlots gleznā, bet redzēt ar gleznas palīdzību. Uzreiz rodas jautājums, kāda jēga no gleznas, ja svarīga ir tikai ideja nevis pati māksla. Kāpēc ideja nevar iztikt bez mākslas darba, ja reiz vairāk vai mazāk tas neizsaka neko. Idejiski lielisks šķita Intas Rukas darbs. Tas sastāvēja no vairākām fotogrāfijām, portretiem, kurus papildināja tajos redzamo cilvēku dzīves stāsta daļa, kas saistīta ar Otrā pasaules kara laiku. Smeldzīgi, bet patiesi stāsti, kas ar krītiņu uz sienas uzrakstīti tieši tādā valodā, kā tas cilvēks ir izteicies. Lasāms teksts gan latviski, gan krieviski, gan arī latgaliski, kas uzreiz piešķīra savdabīgumu katram portretam un stāstam. Bez Rukas fotogrāfijām vēl bija arī Kaspara Podnieka darbi, kuriem, jāsaka, bija visai interesants komentārs klāt. Mākslinieks sava darba realizēšanai ir iedresējis sešas dažādas govis, lai tās nostātos vienā un tai pašā vietā, vienā un tai pašā pozā, un līdz ar to varētu uzņemt sešas tikai šķietami vienādas fotogrāfijas. Visnotaļ burvīga ideja, un pārsteidz tas, ka viens mākslinieks ir spējis iedresēt tādu lielu zvēru kā govi, lai tā dara, kā viņam gribas. Kā lielisks papildinājums līdzās fotogrāfijām ir nolikti īsti sāls kluči – govju iemīļotais našķis. Izstādē apskatāmie daudzie darbi mēreni kontrastē viens ar otru. Dažs ir estētiski ļoti pievilcīgs, tāds kuru rodas vēlme aplūkot vēl un vēl, bet ir arī tādi darbi, kuri pat rada neomulīgu sajūtu. Maijas Kurševas mākslas objekts, kuram vienotu apzīmējumu ir grūti dot, visnotaļ radīja nepatīkamas izjūtas. Tā bija tumša telpa, kurā redzami kustīgi videomateriāli, bet fonā – ķirzakas nomestā aste. Protams, darba ideja ir laba, bet nevarētu teikt, ka šis ir bijis visai izdevies veids, kā to atklāt. No tumšās, neomulīgās Kurševas video telpas, pie Meļņikovas gaišā altāra, no kura dveš absolūts miers, tādējādi kontrastējot ar iepriekš redzēto. Lai gan šķietami šis baltais altāra tipa veidojums sniedz mieru, tādu pašu, kā jebkurš reliģisks objekts, tomēr tas ir veidots kā ironiska metafora par dažādām ticībām. Šī instalācija gan nevarētu pastāvēt bez tai klāt esošā apraksta, kurš paskaidro, ka tas, uz ko raugāmies, ir nevis slavinājums ticības spēkam, bet gan ironija par to visu, līdz ar ko Meļņikovas darbs liek skatītājam domāt. Liek domāt par reliģiju spēku, par fanātismu, kas tam nāk līdzi, un daudzām muļķībām, ko cilvēki dara savas ticības vārdā. Lieliska ir Kriša Salmaņa performance "Čuksti”, kas gan jāsaka vien daļēji par tādu nosaucama. No paša Salmaņa tur ir ielikta tik vien kā ideja, pārējo izdara izstādes apskatītājs. Diemžēl performance realizēta tikai izstādes atklāšanas dienā, bet tā apziņa, ka viens cilvēks var likt veselam baram čukstēt, ir visai iespaidīga. Māksliniekam ir spēks. Tikai ne vienmēr viņš to izmanto tā kā vajadzētu. Dzelzceļa muzejā esošā laikmetīgās mākslas izstāde būs apskatāma vēl līdz 15.novembrim, un jāsaka, ka to visnotaļ ir vērts apmeklēt ikkatram. Tā aptver lielu skaitu mākslinieku un viņu darbu, kas tādējādi skatītājam vismaz daļēji atklāj mūsdienu mākslas ainu un tās ļoti dažādās un īpatnējās izpausmes. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
