VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 “Es šeit biju” [02.10.2015. 09:50] Elza Kampara, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 4.kursa studente Kristīnes Markus personālizstāde “Vieta” Galerija “Daugava” 3.09.–3.10.2015. | ||||||||||
| Kristīne Markus savos darbos apspēlē dzīves telpu visos tās aspektos – lietu kārtību, vientulību, cilvēka klātbūtnes sajūtu, arī tad, kad viņš telpu jau pametis. “Vieta” ir pirmā mākslinieces personālizstāde Rīgā – iepriekš viņas darbi bijuši apskatāmi galerijā “Laipa” Valmierā un Alūksnes muzejā, kā arī vairākās grupu izstādēs. Galerijā “Daugava” apskatāmie darbi tapuši pēdējā gada laikā. Tie izvietoti galerijas abos stāvos un ataino virkni mākslinieces personisko atmiņu, mirklīgu iespaidu un sajūtu, kas reģistrētas gleznas plaknē. Kā pirmais manu uzmanību saistīja darbs, kurā redzams pēcpusdienas saules pielietas istabas fragments. Šķietami necilo interjeru īpašu padara ārpus telpas eksistējošās pasaules ielaušanās caur logu – skapi rotā koka lapu ēnu ornaments, liecinot par Markus spēju prasmīgi notvert gaistošus ikdienas momentus, kuri aiz pieraduma biežāk paliek nemanīti. Kopš maģistrantūras studijām Latvijas Mākslas akadēmijā (glezniecības apakšnozari jaunā māksliniece pabeigusi 2012. gadā), Markus, līdztekus audeklam, kā izejmateriālu izmanto arī stiklu. Šajā medijā darinātie darbi iziet ārpus tradicionālās glezniecības ietvariem, un, slāņos kārtotajām stikla plāksnēm padarot ilūziju par dziļumu pavisam reālu, atgādina miniatūru pasaules modelīti, kuru vērot ir estētisks baudījums. Pamestība un cilvēciskas būtnes klātesamība Markus darbos ir viena no galvenajām tēmām – māksliniece attēlo dažādu dzīvojamo telpu interjerus un priekšmetus, kas tajos atrodami, izvēloties atsevišķus fragmentus, piemēram, vientulīgus, tukšus kaktus, vai izceļot priekšmetus, kas raksturo telpas iemītniekus un liecina par viņu personību. Visspilgtāk tas parādās, piemēram, darbos “Lampiņa nr.1” un “Lampiņa nr.2”, kuros redzami mākslinieces un viņas dzīvesbiedra atšķirīgie naktsgaldiņi. Dažādos darbos atšķirīgi risināts apsgaismojums. Vairākās gleznās, piemēram, “Gaisma 1”, no loga nākošā dienasgaisma ir tik intensīva, ka māksliniece šo laukumu uz audekla atstāj nenoklātu, savukārt citos darbos telpas sajūtu papildina caur logu redzamā ārpasaule – sniegotas, apmākušās dienas, kailie koku zari, kas pastiprina melanholisko noskaņu. Saistošs man šķiet gaismas attēlojums divos mākslinieces darbos, kas izlikti galerijas pirmajā stāvā, un kuros redzams krēslains interjers – loga kā gleznas centra žilbinošais baltums maldina aci, līdzīgi kā fotoaparātu var “mulsināt” pārāk liels gaismas kontrasts. Izstāde raisa pārdomas – kas notiek ar lietām, kad cilvēks telpu atstāj? Vai tās turpina eksistēt mums nenojaušamā dimensijā? Kristīnes Markus darbos rodu apstiprinājumu tam, ka auru telpā rada cilvēka un lietu mijiedarbība. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
