VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Saules sistēmas perspektīva" [11.12.2014. 07:06] Laila Lapsene 14.11.2014.–25.01.2015. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" | ||||||||||
| 2013. gada 31. decembrī cēsnieks Pauls Irbins pēc pirmās kārtas atlases no vairāk nekā 200’000 pretendentiem tika izvēlēts par potenciālu kandidātu dzīvei uz Marsa. Saskaņā ar projekta Mars One nosacījumiem jau pavisam tuvā nākotnē īpaši atlasīta brīvprātīgo grupa dosies vienvirziena misijā uz Marsu, lai uz šīs planētas veidotu patstāvīgu dzīvesvietu bez atgriešanās iespējām uz Zemes. Veiksmes un sekmīgu sagatavošanās darbu rezultātā Irbins būs viens no retajiem, kurš iegūs iespēju piedzīvot gaisa telpas realitāti no pavisam cita skatupunkta. Tomēr tiem, kas vēlas redzēt Visuma bezgalības valdzinājumu bez kāpšanas kosmosa kuģī, ir lieliska iespēja doties uz LNMM i/z "Arsenāls", kur no 2014. gada 14. novembra līdz 2015. gada 25. janvārim norisinās izstāde ar nosaukumu „Saules sistēmas perspektīva”. Šeit eksponēti vairāk nekā 70 mākslinieku darbi gan no LNMM krājuma, gan privātkolekcijām. Izstādē redzamās gleznas, grafikas, skulptūras un instalācijas aptver laika periodu no 19.gs. līdz mūsdienām. Tās sniedz plašu ieskatu dažādu laiku mākslinieku interpretācijās par vienmēr noslēpumaino, līdz galam neapzināto Visuma tēmu – sākot ar galaktikām un planētu harmonijām un beidzot ar zemes iekšējo mikrokosmosu – putekļu un asins dizainu. Jāatzīst, ka pirmais pārsteigums šīs izstādes ietvaros bija fakts, ka LNMM i/z "Arsenāls" lielo, velvēto zāli bija iespējams piepildīt ar tik lielu latviešu autoru darbu skaitu, kas veltīta visuma izpētei. Šai sakarā gan jāmin, ka daļa atlasīto eksponātu ārkārtīgi attālināti rosina asociācijas ar izstādes aprakstā pieteikto tēmu loku, tādēļ varētu teikt, ka tā patiesi draud pazust izplatījumā. Arī izstādes noformējums, pietuvojas abstrakcijai, ar kādu risināts pieteiktais temats. Zāli neaizņem specifisks izkārtojuma plāns; tā vietā mākslas darbi izvietoti pēc iespējas tuvāk sienai, atstājot daudz brīvās vietas, kas, lai gan rada vizuālu plašuma iespaidu ir pārāk statisks un pat diezgan garlaicīgs. Tematisko izstāžu sakarā bieži vien pastāv risks radīt nozīmju jūkli un sliekties uz visai bezjēdzīgu skates tipa izstādi. Visums ir īpaši slidens apceres temats, jo par to šķietami zinām tik daudz, bet patiesībā – neko nevaram skaidri apgalvot. Protams, izstādē sastopami gan spoži risinātas mākslinieciskās koncepcijas, gan ilustratīvi domu fragmenti. Tomēr, ņemot vērā to, ka lielākā daļa darbu ir gan jau aizsaulē aizgājušu, gan vēl arvien aktīvu mākslinieku jau pastāvoši veikumi, gan īpaši izstādei tapuši eksemplāri, būtu gribējies, ka telpas formāts kaut nedaudz veidotu noteiktas, tematiskas “perspektīvas” jeb blokus. Tās ļautu skatītājam neapjukt, klīstot gar audeklu, objektu, video un fotorāmju klātajām sienām, un palīdzētu strukturetākā un skaidrākā veidā apjaust, kādi tad ir tie domāšanas principi, kurus mākslinieki ir izmantojuši, domājot par universa un pasaules kārtību, kā arī tās ietekmi uz cilvēka eksistenci. Kopumā skatoties, mākslas darbi iemieso laika garu, kāds valdīja gan pirms apjomīgo kosmosa pētījumu un lidojumu uzsākšanas 20.gs. vidū, gan pēc tiem. Pirmie ceļojumi kosmosā bija ne tikai nozīmīgs solis zinātnes attīstībā, bet arī milzīgs lēciens uz priekšu cilvēces sasniegumu evolūcijā kopumā. Tāpēc likumsakarīgi, ka vairāki no eksponātiem saistīti konkrēti ar ASV un PSRS kosmosa izpētes programmu veikšanu. Te jāmin Vijas Celmiņas un Gustava Kluča radošais veikums. Savukārt šķietami lielākā daļa darbu radīti 21.gs. Mūsdienu mākslinieku interpetācijas pierāda laikmetīgās mākslas tendenci uz abstrakciju, mākslas virzienu, kas pats par sevi ir kā viens liels kosmoss – neaptverams un grūti izskaidrojams. Izstādes mērķis visticamāk ir doties ceļojumā pa noslēpumaino visumu caur dažādiem uztveres kanāliem, bet tas galvenokārt raisīja vēlmi izprast un noformulēt savas iekšējās izjūtas par kosmisko būtību. Līdz ar to izstādes apmeklējums izvērtās par iekšējo dialogu ar katru no autoriem, un viņu vizuālajiem priekšstatiem par kaut ko tādu, kas ir bezgalīgs, neaptverams un mītisks. Ne visi darbi uzrunāja kā šīs kosmiskās enerģijas paudēji. Piemēram, kāda franču mākslinieka romantisma perioda ainava ar mēnesnīcu, sniedza vien jaukas pārdomas par to, cik skaists ir gleznas rāmis. Ne vienmēr Mēness darbā nolasās kā kosmiskais elements, tas var būt arī tikai kā kompozīcijas akcents. Var uzskatīt, ka tik spēcīgā konceptuālā uzstādījumā, kāds ir šīs izstādes pieteikumā, darbos ir jāsajūt arīdzan šis enerģētiskais magnētisms. To varēja just darbos, kuros lasāma seno tautu zīmju valoda, piemēram, Genādija Suhanova un Henrija Preisa mandalas kompozīcijās vai Kristapa Ģelža “Lupatu deķa” etnogrāfiskajos ornamenta motīvos. Pat cilvēkam, kurš padziļināti nav pētījis zīmju valodas nojēgumus, rodas priekšstats, ka tas ir kaut kas intīms, dziļš un saturisks. Līdzās maza formāta darbiem, kas kā zvaigznes noklājušas kosmosa segu, ieraugāmi arī iespaidīgi lielizmēra darinājumi. Kā viens no tiem, kas paveras skatam uzreiz pēc ieniršanas "Arsenāla" kosmogoniskajā pasaulē, ir Solveigas Vasiļjevas "Asinsaina". Lielā izmēra grafika nepārprotami dominē pār visu telpu, savā ziņā pat pildot ekspozīcijas mugurkaula funkciju, jo tieši to atgādina asins ķermenīšu atveidojums mikroskopa palielinājumā. Vasiļjeva nebūt nav vienīgā, kas šīs izstādes ietvaros kosmosa jautājumus risinājusi tieši caur mikroskopa aci. Līdzīgā manierē to darījis arī Ēriks Božis, papildinot izstādes ekspozīciju ar savu veikumu "Putekļu dizains", kur teju neticamā tuvumā skatāmi visiem tik labi pazīstamie, bet tajā pašā laikā neciešamie putekļi. Kurš būtu domājis, ka kāds jebkad vēlētos pavadīt laiku, pētot putekļus mākslas muzejā? It kā to nevarētu darīt mājās, inventerizējot sekciju vecmāmiņas istabā. Tomēr šajā gadījumā Božis caur mākslas valodu prasmīgi spējis pārtulkot pierastu ikdienas objektu jaunā terminā. Vārda tiešākajā nozīmē par hipnotizējošu iespējams dēvēt arī Mārtiņa Ratnika video instalāciju, kas atšķirībā no pārējiem eksponātiem apmeklētājiem tiek prezentēta norobežotā telpā, veidojot pati savu personisko Visuma istabu. Transa veicinošu skaņu pavadījumā uz ekrāna tiek projicēti vairāki apgāzti astotnieki jeb bezgalības zīmes, kas atgādina par kosmosa nebeidzamā lieluma un rašanās problemātiku. Divus no izstādē aplūkojamajiem darbiem varētu apvienot zem nosaukuma “Kosmiskā traģikomēdija”, kas savdabīgā veidā skatītājam liek pievērsties iekšējam emocionālajam mikrokosmosam. Viens no tiem ir Olgas Šilovas bronzas vīriņš ar nosaukumu “Pazaudēts kosmosā”. Pirmā asociācija par darba ideju veidojas no agrāk redzēto zinātniskās fantastikas filmu sižetiem, kuros nereti kāds no astronautiem dažādu iemeslu dēļ paliek visuma izplatījumā viens pats bez iespējām atgriezties mājās. Varam tikai iedomāties, kādas psiholoģiskas šausmas pārņem cilvēku šādā brīdi. Instinktīvi, to varētu sasaistīt arī ar mūsdienu sabiedrības vientulību – katrs no mums kā indivīds mūsdienu steidzīgajā laikmetā reizēm jūtas kā šāds “pazudis kosmosā tēls”. Tomēr darba komiskais formālais izpildījums strupajā, zeltītajā figūras atveidā liek pasmaidīt, jo vīriņš izskatās kā bērna rotaļlieta, kas nomesta uz grīdas un vienkārši gaida savu likteni. Otrs darbs, kas piesaistīja uzmanību un lika aizdomāties par cilvēka jēgu un piederību plašajā visuma telpā, bija Jura Putrāma “Glezna Nr. 1”. Ar šo darbu mākslinieks satīriskā veidā vēršas pret sabiedrībā diktētajām normām caur tādu kā dieva dzirksts elementu – embriju. Proti, gleznā attēlotā embrija formas būtne, kuras ķermeni aizpilda liels uzraksts “Es nedomāju, ka mēs esam ieradušies uz zemes tāpēc, lai daudz un smagi strādātu, sapelnītu kaudzi naudas un pēc tam nomirtu” reflektē par sabiedrības absurdo dzīvi. Šis vēstījums, kas, noprotams, ir veltījums viņa mātei, atklāj spēcīgu eksistenciālisma jēgas meklējumu un savdabīgi kariķējošā veidā precīzi trāpa lietas dziļākajā būtībā. "Saules sistēmas perspektīva" ataino mākslinieku neizmērojamo un zinātnes neierobežoto izpratni par mūsu esamības saistību ar visaptverošiem cilvēces veidošanās priekšnoteikumiem, un ir pateicīga platforma, lai cita starpā no jauna aktualizētu šo ne pārāk bieži mākslas vidē apspriesto tēmu un atrādītu tās ietvaros sastrādāto darbu apjoma vērienu. Izstāde ir duāla; tā atklāj lietas, par kurām ikdienā, iespējams, daudz nedomājam. Ikviens no mums šeit atradīs sev tuvā valodā adresētu vēstījumu vai simbolisko tēlu, kas ne vien ļaus mazliet vairāk palūkoties uz kosmisko kārtību tur ārā, bet arīdzan palīdzēs saskatīt kopsakarības vienotā sistēmā, kas ir mūsos pašos. Kā nekā mēs visi esam cēlušies no zvaigžņu putekļiem. Tomēr žēl, ka “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta” izteiksmīgo programmas ķēdi, kuras ietvaros izstāžu zālē "Arsenāls" 2014. gadā tika piedāvāti vienīgi unikāli un spēcīgi projekti, jānoslēdz ar izstādi, kura kopumā neatstāj pārāk dziļus nospiedumus skatītāja apziņā. Lai gan par to, cik precīzi tajā iekļautajiem māksliniekiem izdevies notvert kosmosa garšu, iespējams mums kādudien caur ekrāniem pavēstīs Pauls Irbins. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
