VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Ilzes Avotiņas un Kristīnes Luīzes Avotiņas dubultizstādi "Paralēlās pasaules" [14.11.2014. 10:36] Kristīne Mateja, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 24.10.–15.11.2014. Mūkusalas Mākslas salons | ||||||||||
| Ir kāda vieta, kuru šobrīd neskar rudens drūmums un pelēcība, – tajā valda tāds košums un dzīvesprieks, kas neļauj smaidam pazust no lūpām. Šī vieta ir Mūkusalas Mākslas salons, kura sienas izdaiļojušas mākslinieces Ilzes Avotiņas un viņas meitas, mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas 2014. gadā tapušās gleznas. Dodoties uz šo izstādi, klātesoša ir sajūta, ka it kā zinu, ko tajā ieraudzīšu, jo abu Latvijā plaši pazīstamo gleznotāju darbos, kas daudz redzēti dažādās izstādēs, dominē košas krāsas, ornamentāla dekorativitāte, mīlestība pret dabu un dzīvi. Tomēr mani pārņem tāds kā neparasts saviļņojums. Zinu, ka, ienirstot šajā krāsu piesātinātajā pasaulē, ir iespējams uzlabot sev garastāvokli uz visu atlikušo dienu, varbūt pat vairākām. Tik ļoti ir nepieciešama māksla, kas priecē! | ||||||||||
 Kristīne Luīze Avotiņa. Mūsu sapņi satiekas naktī. 2014. Audekls, eļļa Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Nesen (no šī gada 8.oktobra līdz 18.oktobrim) galerijā „Istaba” bija skatāma Ilzes Avotiņas un viņas vecākās meitas, arī gleznotājas, Katrīnas Avotiņas kopizstāde „Sapnis vai īstenība?”, ko mākslinieces bija veltījušas Rīgai kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai. Šobrīd izstāžu zāles „Arsenāls” otrajā stāvā ir aplūkojama Latvijas Mākslas akadēmijas jauno mākslas zinātnieku veidotā izstāde „Mākslas galaktika” (skatāma no 7. novembra līdz 7. decembrim), kur arī eksponētas mākslinieču Avotiņu gleznas. Ekspozīcijā, kas veidota kā simboliska Latvijas glezniecības galaktikas karte(1) , Ilze, Katrīna un Kristīne Luīze Avotiņas atspoguļo savu skatījumu uz planētu Merkurs. Līdz ar to ir interesanti, ka šobrīd skatāma arī izstāde, kurā Ilze Avotiņa sadarbojusies ar savu jaunāko meitu. Tās nosaukums „Paralēlās pasaules” esot izvēlēts kā metafora gan abu mākslinieču autonomajiem skatījumiem uz līdzīgu tēmu loku, gan izstādes raksturam un iekārtojumam. „Mēs dzīvojam paralēlās pasaulēs, bet ejam pa vienu, bezgalīgi skaistu un neatkārtojamu, glezniecības ceļu”, par izstādi saka Ilze Avotiņa.(2) Ilzes Avotiņas (dzimusi 1952. gadā) darbos vairāk redzamas krāsainas, dekoratīvas ainavas, dažkārt ar neparastiem, pasakās sastopamiem elementiem, idealizēti sieviešu tēli, klusās dabas. Viņas daiļradei raksturīgs arī luminiscējošu krāsu izmantojums. Šādas krāsas viņa pirmo reizi ieraudzījusi un iegādājusies Francijā 1991. gadā. Kristīne Luīze Avotiņa (dzimusi 1983. gadā) savas iekšējās sajūtas pauž saistībā ar krāšņiem dabas motīviem un ornamentāliem līniju ritmiem. Viņas gleznās košās krāsās tēloti augu, galvenokārt ziedu motīvi, dzīvnieku un dažkārt arī cilvēku tēli savienojumā ar ainaviskiem elementiem. Tas viss kopā rada tādu kā brīnumzemes iespaidu, kā pasaku valstību. Mākslas salona 1.stāva zālē ir galvenokārt aplūkojami Kristīnes Luīzes Avotiņas darbi. Tajos košās krāsās tēloti dažādi ziedi. Lai arī redzamie audekli ir diezgan liela izmēra, tie tomēr šķiet par mazu, lai uz tiem ietilptu viss, ko māksliniece ir vēlējusies savās gleznās parādīt. Tādēļ ziedi izplešas no audekla pat uz mākslas salona sienām, tie turpina plaukt. Un šajā plaukumā „ievelk” arī skatītāju. Jau ar pirmo izstādē aplūkojamo gleznu, es tieku ierauta kādā savdabīgā pasaulē un, lai arī spilgtās krāsas piesaista uzmanību vispirms, šķiet, ka tās ir tikai viena sastāvdaļa no visa, kas veido šo gleznu. Iespējams, neparasti pozitīvā noskaņa ir tā, kas liek pie katra darba uzkavēties vairākas minūtes, lai varētu to „uzsūkt” sevī un uz mirkli aizmirst par savām rūpēm, ikdienas satraukumiem, steidzami veicamajiem darbiem utt. Krāsainie un dzīvības pilnie ziedi līst pāri audeklu malām un plūst pa sienām, taču interesanti ir tas, ka māksliniece šos gleznojumus uz sienām nav veidojusi krāsainus, bet gan tumšā tonī, tādējādi ļaujot saprast, ka tas uztverams tikai kā dekoratīvs papildinājums gleznās tēlotajam un, manuprāt, tas ir izdevies diezgan veiksmīgi. | ||||||||||
 Kristīne Luīze Avotiņa. Ar tevi mani sapņi ir drošībā. 2014. Audekls, eļļa Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznās tēlotie dabas elementi, lielie ziedu motīvi šķiet tik pilnīgi, sulīgi, ka tie nevilšus rada slāpes. Slāpes pēc pilnības, saules, brīvības, kaut kā brīnumaina, maģiska. Varbūt tās ir slāpes pēc pasakām, jo mākslinieces gleznas atgādina pasakas. Varbūt mēs arī savā dzīvē vēlamies redzēt zaķi ar krāsainiem spārniem, kā gleznā „Dzīves nektārs”. Vai arī paši vēlamies būt kā šī mazā radība, kas sapņaini lūkojas uz sulīgiem, sarkaniem granātāboliem, saprotot, ka mēs tos varam iegūt, jo tie paši krīt no koka mūsu priekšā. Jāprot tikai paņemt. Iespējams, gleznā tēlotais atklāj to, kā mēs pilnveidojamies kā cilvēki. No sākuma mums dota kāda neliela daļa no granātāboliem pilnā dzīves koka, bet mēs tiecamies uz kaut ko vairāk, gribam noplūkt visus augļus. Viena no zaķa simboliskajām nozīmēm ir auglība, līdz ar to darbā tēlotā dabas pilnība var tikt saistīta arī ar šo faktu. Gleznas simboliskā nozīme var atklāties dažādi un katrs skatītājs to var interpretēt, kā pats vēlas. | ||||||||||
 Kristīne Luīze Avotiņa. Dzīves nektārs. 2014. Audekls, eļļa Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Gleznu neparastums slēpjas arī tajā, ka tās rada vēlmi aplūkot katru attēloto elementu, katru zāles stiebru, katru augli, katru ziedlapu, lai pēc tam, atkāpjoties pāris soļus atpakaļ, varētu skatīt visu ainu kopumā, apjūsmojot to, cik organiski viss savijas kopā. Gribas priecāties par dzīvi! Par to, ka tajā ir daba un krāsas. Viena mākslinieces glezna ir eksponēta augstu uz sienas, gandrīz pie pašiem telpas griestiem. Apjaušu, ka neparastā ideja ir tiešām veiksmīga, jo tādējādi Kristīnes Luīzes Avotiņas glezniecība apdzīvo visu telpu. | ||||||||||
 Skats uz mākslas salonu no tā 2. stāva. Redzama arī Kristīnes Luīzes Avotiņas glezna "Bezgalīgais stāsts II". 2014. Audekls, eļļa Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Uzkāpjot pa salona kāpnēm uz 2.stāvu, es nokļūstu citā pasaulē – maigākā, liriskākā. Ilzes Avotiņas darbos parādās arī cilvēka tēls. Sieviete kā trausla un noslēpumaina būtne. Gleznas tik īpašas padara arī tas, ka māksliniece tās gleznojusi ar luminiscējoša akrila un fosfora akrila krāsām, kuras uzlādējas gaismas ietekmē. | ||||||||||
 Ilze Avotiņa. Vēdekļa ēnā. 2014. Luminiscējošais akrils, fosfora akrils, audekls Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Ekspozīcijā izmantota gaismas sistēma, kurā vērojama secīga gaismas avotu ieslēgšanās un izslēgšanās, kā arī ultravioletās lampas izmantojums. Kopumā gleznas iespējams apskatīt trīs dažādos apgaismojumos. Kad izslēdzas gaismas avoti un iestājas pilnīga tumsa, gleznas sāk izstarot gaismu un šajā brīdi šķiet, ka darbi ir pilnīgi citādi, mainās to noskaņa, akcentēti tiek citi to elementi, kas apgaismojumā nav tik pamanāmi. Tumsā skatiens koncentrējas tieši uz gaismas avotu, kas šajā gadījumā ir glezna, un uztveri neietekmē, piemēram, telpas iekārtojums. Gleznās tēlotais un kopējā noskaņa mainās arī tad, kad tiek ieslēgta ultravioletā gaisma. Darbi atklājas tik dažādos aspektos. Nemanot apjaušu, cik gan daudz laika esmu šeit pavadījusi, jo apgaismojuma maiņa un līdz ar to arī ekspozīcijā redzamo gleznu pārvērtības tik ļoti piesaista uzmanību, ka tu spēj vien stāvēt telpas vidū un lēnām griezties ap savu asi, ar acīm tverot izgaismotos elementus. Es varu sevi asociēt ar Ilzes Avotiņas gleznā „Mazā dejotāja” redzamo meiteni, kas lūkojas uz spožu zvaigzni, jo arī es, līdzīgi kā šī meitene uz zvaigzni, raugos uz mākslinieces darbiem, kuri tiešām mirdz šī vārda tiešā nozīmē. | ||||||||||
 Ilze Avotiņa. Mazā dejotāja. 2013. Akrils, luminiscējošais akrils, fosfora akrils, audekls Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| Interesanti šajā mātes un meitas kopizstādē man likās tas, ka, lai arī katrai māksliniecei ir sava daiļrade un paralēlas pasaules nekad nekrustojas, viņas tomēr ir mēģinājušas ieskatīties viena otras radošajā pasaulē. Vienu darbu Ilze Avotiņa ir gleznojusi, izmantojot meitas Kristīnes Luīzes gleznās redzamos ziedu motīvus un krāsu gammu. Darba nosaukums ir „Madonna ar sārto rozi” un tajā detalizēti gleznotais mātes un bērna tēls ir savijies ar dabas motīviem. Savukārt, Kristīne Luīze mātes daiļrades pasaulei ir mēģinājusi pietuvināties ar darbu „Ziedi mammai”, kuru gleznojusi ar fosfora akrila krāsām un kurš arī skatāms dažādos apgaismojumos. | ||||||||||
| ||||||||||
| Ikvienam, kurš vēlas gremdēties košumā, ir jādodas uz šo izstādi, jo tā pārsteidz. Ne tikai ar Ilzes Avotiņas dažādos apgaismojumos skatāmajām gleznām un Kristīnes Luīzes Avotiņas košajiem ziediem, bet arī ar to, cik lieliski cilvēks uz audekla var paust savas iekšējās sajūtas caur brīnumainu dabas pasauli un tādējādi piepildīt ar dzīvesprieku arī skatītājus. | ||||||||||
 Kristīne Luīze Avotiņa. Tavs smaids mani dara laimīgu un Ziedi no mūsu dārza. 2014. Audekls, eļļa Foto: Kristīne Mateja | ||||||||||
| (1) www.lnmm.lv/lv/lnmm/info/explore/exhibition/2014/art-galaxy/ (Skat. 12.11.2014) (2) www.lsm.lv/lv/raksts/maksla/kultura/mukusalas-makslas-salona-ilzes-un-kristiines-luiizes-avotinju-iz.a102610/ (Skat. 02.11.2014) | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
