VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Saglaudu galviņu kā cielaviņa [14.11.2014. 10:05] Anete Ulmane, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Edītes Pauls–Vīgneres 75.gadu jubilejas izstāde 8.10.–15.11.2014. Latvijas Nacionālā bibliotēka | ||||||||||
| Izcilā un daudzpusīgā latviešu tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere savu 75 gadu jubileju burtiski vainagojusi izstādē, kurā apskatāmas tieši 75 krāšņas galvasrotas – vainagi, kroņi, tiāras un cepures. Vainags ir apliecinājums. Tas ir gan dzīvības spēka, gan sievišķības un Kristus ciešanu simbols. Izstādē māksliniece apvienojusi šīs vainaga nozīmes ar stāstu par viņas pašas personību un dzīves gājumu. | ||||||||||
 Edītes Pauls-Vīgneres darba fragments Foto: Anete Ulmane | ||||||||||
| Apmeklētāji, ienākot izstādē, nokļūst košā, krāsainā un ziedošā pasaulē, kurā līdzīgi vainagos iešūtajām pērlītēm zaigo mākslinieces sievišķīgā personība. Šajā acis žilbinošajā parādē redzami vainagi, kas veltīti liriskām tēmām, māksliniecei tuvām personībām, mākslas dižgariem vai literāriem tēliem. Kā viņa pati minējusi intervijā Latvijas radio, mākslinieci iedvesmojusi renesanse un Tjūdoru laika mode. Un lai arī cik dažādas nebūtu tēmas un personības, kam veltītas galvassegas, viscaur vienots saglabājas tekstilmākslinieces izsmalcinātais, drosmīgais, ar fantāziju un mīlestību piesātinātais stils. Iedomājoties vien, cik daudz stundu pavadīts, lai piešūtu katru pērlīti, katru dzīparu un auduma gabaliņu, aizraujas elpa. Kā zināms, māksliniece neatzīst līmēšanu. "Tā nevar jokoties, nē!" viņa saka jau pieminētajā intervijā. Nesaudzējot sevi un veselības stāvokli, Edītes Pauls-Vīgneres radošais gars ir neremdināms. Izstādes viesi it kā plūst cauri straumei, noskaņu upei, kuras krastos slejas galvasrotas. Tās kārtotas uz karalisku toņu samtiem — bronzas, tumšsarkana, tumšzila un smaragdzaļa. Katra no galvassegām pieskaņota šiem toņiem un virza skatītāju caur asociācijām, līdz skatītājs no vērotāja pārvēršas par baudītāju, iegrimstot intīmā sarunā ar mākslas darbiem, sevi un tekstilmākslinieces jūtu pasauli. Kā viņa pati minējusi Latvijas radio 1 intervijā: "Man tuvāks ir nevis grafiskais moments, bet tieši kolorīts"(1) Un, patiešām, šai izstādē redzamajos darbos viņa liekas sirsnīgi izspēlējusi visu krāsu apli. | ||||||||||
| ||||||||||
| Neviltotu aizrautību rada galvassegas, kas darinātas laikabiedriem — citiem latviešu māksliniekiem. Izstādes ekspozīcija sākas ar zeltītu cepuri, kas veltīta Ilzei Avotiņai un ir tikpat saules un gaismas pielieta, cik viņas personība un glezniecība. Edīte Pauls-Vīgnere šeit mums atgādina arī pašas Ilzes savdabīgo stilu, kurā neiztrūkstošs aksesuārs ir cepures. Izstādē apskatāma arī cepure, kas veltīta Ilmāram Blumbergam. Viņu jubilāre asociē ar faraonu. Un valdnieks Blumbergs tiešām arī ir; valdnieks tēliem uz paša veidotajām skatuvēm, savai mākslai, tās izteiksmei un domu dziļumam, kā arī savas mākslas skatītājiem. Cepurē iemājojusi arī Melnā figūra, pazīstama arī kā Kalpotājs, un "dzīvīgā nevis mirstelīgā"(2) sarkanā krāsa. Vīgneres veidotajā galvassegā redzams gan Blumberga mākslas rotaļīgums, gan nopietnība un monumentalitāte. Neiztrūkstošs ir veltījums Džemmai Skulmei, kas pēc savas formas veidots kā kronis. Galvasrota zaigo zilgandzeltenos toņos, raisot asociācijas ar virkni Džemmas gleznu, kurā izmantota līdzīga tonalitāte ("Nīcas motīvs", "Kariatīde zilā", u.c.). Darbi, kas veltīti ārzemju mākslas dižgariem, ir tikpat virtuozi kā viņu māksla. Cepure mūsdienu māksliniekam multimiljonāram Demienam Hērstam ir tikpat spoža, cik dimantiem noklātais galvaskauss. "Kad cepuri veltīju Hērstam un viņu visu nošuvu ar pērlītēm to platmali, tā bija mana dēla platmale, es nodomāju: "Trakāk kā aušana!" (..) Man jau ir tāda adatu terapija pielietota, visu laiku rokas tiek sadurtas un sāp, tad es viņas notinu ar leikoplastiem, lai varētu pastrādāt, nu pilnīgi ir grūtības lielas"(3), māksliniece atzīst. | ||||||||||
 Edītes Pauls-Vīgneres darba fragments Foto: Anete Ulmane | ||||||||||
| Viegluma un radošā gara nemiera pārņemta ir cepure, kuras nosaukums ir "Polloks". Šai darbā tekstilmāksliniece sev pieejamu materiālu un izteiksmes līdzekļu veidā centusies atdarināt amerikāņu abstraktā ekspresionista Džeksona Polloka gleznu noskaņu un viņam raksturīgos triepienus. Koša ir cepure, kas veltīta katalāniešu gleznotājam Miro. Edīte Pauls-Vīgnere tajā izšuvusi viņa gleznās redzamās formas. Savukārt, galvassegu, kas veltīta Maksam Ernstam, māksliniece centusies veidot sirreālu. Šai cepurē izmantots filcs, kas kontrastē ar pārējos ekspozīcijā apskatāmos darbos izmantotajiem materiāliem. Šo cepuri roka tā vien sniedzas aptaustīt, satvert rokās, lai skaidrāk izprastu tās formu. Tekstilmākslinieces dzīvesprieks un bērna rotaļīgums un humorīgums redzams cepurē, kas veltīta mūziķim Donam, darbos "Ventiņš", "Mazais princis", "Naktstauriņi" un cepuru triptihā ar zirneklīšiem. Līdzjūtību un drūmumu Vīgnere ir paudusi galvassegā "Maidans"."Mana dzīve ritēja kopā ar šo periodu, un es nevarēju to pieņemt, ka tik nenormāli iet cilvēki bojā un asiņo. Tur man ir tādi tauriņi, kas ir melni, beigti, sadeguši un lapiņas sadegušas, un asaru lāsītes.(..) Man sirds plīsa pušu, kad es redzēju, kā tas tur notiek," intervijā saka māksliniece. | ||||||||||
 Edīte Pauls-Vīgnere. Rasa Foto: Anete Ulmane | ||||||||||
| No noskaņu darbiem man pašai tuvākais ir "Rasa". Šai vainagā šķiet iepīta vasaras pļavas smarža, rasas pilienu mirdzums un ziedi, ko meitenes liek galvā Jāņu naktī. Pretējs, savā ziņā drūms un smagnējs darbs ir "Tumša nakte zaļa zāle", kur sūnzaļais vainags ar izšūtajām smaragdzaļajām pērlēm atgādina "Zaķīšu pirtiņas" mežus. Šī izstāde, protams, vairāk par visu ir sievietes slavinājums. Iespaidojoties no Annas Boleinas un citu Henrija VIII sievu tērpiem, Vīgnere vainago sievieti, viņas vēlmi rotāties un sievietes skaistumu. Cik dažādi sieviešu tēli, tik dažādi vainagi – tumsnējā Spīdola, valdonīgā Taīda, sapņainā Zeltmatīte, noslēpumainā un koķetā Dace Rukšāne-Sčipčinska vai, piemēram, nosarkusī Sirdspuķīte. Edītes Pauls-Vīgneres apbrīnojamais talants ir savienot visdažādākos košos, raibos materiālus harmoniskā stāstā, ar individualitāti pārpildītus darbus vienotā, gaumīgā un iespaidiem bagātīgā ekspozīcijā. Galvasrotu plūdumu noslēdz darbs, kas veltīts Maestro – Edītes brālim Raimondam Paulam. Cepuri apņem klaviatūra un notis, to vainago tumši sarkanas rozes. Šī cepure ir "visvienkāršākā" no izstādē aplūkojamām galvasrotām, taču Raimonda Paula personība arī neprasa materiālus, kas laistās dārgakmeņu spožumā. Paula krāšņums ir viņa komponētā mūzika, pirksti, kas slīd pār klavieru taustiņiem, viņa mūzikas cienītāji un atzinība. | ||||||||||
 Edīte Pauls-Vīgnere. Mēnesnīca Foto: Anete Ulmane | ||||||||||
| Oriģināla, vizuāli iespaidīgi veidota ir ekspozīcijas daļa ar vainagiem, kas iekārti uz tumša fona un izgaismoti, veidojot gaismēnu spēles. No atsevišķiem skatupunktiem liekas – tie karājas gaisā. Rotaļīgākie skatītāji pamanās nostāties zem tiem un nofotografēties, bet sapņotāji lūkojas uz tiem, grimuši pārdomās. Šos mirdzošos vainagus vērojot pārņem kosmiska, mūžības noskaņa. Zūd laiks. Tieši šie iekārtie vainagi, manā skatījumā, ir vissievišķīgākie un visizsmalcinātākie. Tajos ietverts sievišķīgais trauslums un maigums. Tie kā naktstauriņi tumsā mums rāda ceļu uz gaismu – Edītes dvēseli un tekstilmākslu. Katrā galvasrotā viņa ir ielikusi nozīmi, kuras jēga ir pati dzīve. "Es tomēr esmu atdevusi savu dvēseli tur, es katru darbu taisu kā pirmo un pēdējo, jo nekad jau nevar neko zināt. Un varbūt tāpēc, ka tiešām mana sirds klāt bijusi pie katra no viņiem."(4) (1) Intervija Latvijas radio lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/tekstilmakslinieces-ediites-pauls-viigneres-izstade.a44496 (2) Intervija Latvijas radio lr1.lsm.lv/lv/raksts/viena-riiga-daudz-talantu/makslinieks-ilmars-blumbergs.a28042/?highlight=blumberg [10.11.14.] (3) intervija Latvijas radio lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/tekstilmakslinieces-ediites-pauls-viigneres-izstade.a44496/ [10.11.14.] (4) Intervija Latvijas radio (turpat) | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
