VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
"Sarkanais stūrītis" Jūrmalas Mākslinieku namā
Barbara Goba
Jau otro gadu pēc kārtas iesaistoties Starptautiskās Muzeju nakts akcijā, Jūrmalas Mākslinieku namā tika izveidota interaktīva izstāde ar neparastu nosaukumu: „Sarkanais stūrītis” un „Dzintara istaba”. Tās var uztvert kā divas atsevišķas izstādes, pirmās darbus apvieno sarkanais kā tēma dažādās nozīmēs, savukārt, otrā tika veidota galvenokārt kā fotoakcija ar izstādes apmeklētāju iesaistīšanu un nelielu skaitu eksponētu darbu.
 
Skats no izstādes.
 
Sarkanais stūrītis – vārdu savienojums, ko mūsdienās iespējams dažādi saprast vai nesaprast, atkarībā no savas pieredzes. Tas precīzi formulēts Ivara Miķelsona darba „Sarkanais stūrītis” anotācijā, kas mums pastāsta par mātes, meitas un paša autora interpretāciju. Citiem autoriem šis vārdu savienojums ir tikai burtisks lietas-stūrīša apzīmējums (Benno Tālivalds „Sarkani stūrīši”, Rita Sirmā „Sarkanais stūrītis”, Vilnis Raudseps „Pakāpieni”).

Kā zināms, padomju režīms savā ideoloģijā apvērsa un transformēja pareizticības simbolus un rituālus. Tā tas notika arī ar tradicionālo pareizticīgo mājas sarkano stūri, kas sākotnēji bija īpaša goda vieta katrā mājā, tas atradās blakus uz ārpasauli vērstam „sarkanajam logam”. Sarkanajā stūrī novietoja svētbildes, ģimenes galdu, tā bija mājas būtiskāko notikumu vieta. Zīmīgi, ka neviens no izstādes dalībniekiem nav risinājuši sarkanā stūra/stūrīša tēmu no šāda skatu punkta. Vai vēsturiskā atmiņa iesniedzas vien trīs paaudzēs? Jāpiebilst, ka vienīgā atsauce uz nosacīti „vēsturisko” tēmu atrodama Viktora Kozera darbā „Pasakainā stūra puse”.

Iespējams, ka asociācijas ar propagandas sarkanajiem stūrīšiem padomju gados ir tik spēcīgas, kas arī pašlaik ierosina radīt politizētus darbus, it īpaši, ja mākslinieks jūtīgi reaģē uz nesenajiem politiskajiem notikumiem Ukrainā, taču tas būtu virspusējs skatījums, jo, piemēram, Gļeba Panteļejeva provokatīvais darbs „Austrumu tepiķis” ir radīts 2001. gadā. Spēļu izmēra tanks ar austrumu paklāju kāpurķēžu vietā atgādina gan par tā sauktās maigās varas apskāvieniem, gan Žana Tengelī „Šausmu karieti – lai dzīvo Ferrari”, kad bailes neitralizē asprātīgs joks.
 
Olga Šilova. Konjungtūra
 
Padomju ideoloģijas asociāciju loks piesaistījis Māri Subaču, viņa raksturīgajā rokrakstā veidotajos zīmējumos ir gan tanki, gan oktobrēnu nozīmīte, gan kāds mazais (sarkanais?) karalis. Savukārt Baibas Cihovskas „Uzzied sarkanas magones Krimā” ir noderīgs piemērs tam, ka mākslinieciskā reakcija uz aktuāliem politiskiem notikumiem var būt visai neparasta un skatītājam netverama. Sarkanā stūrīša kā neizbēgamu nosacījumu kopuma tēlu iespējams saskatīt ironiskajā Olgas Šilovas digitālās drukas darbā „Konjunktūra”. Uzmanīgāk ieskatoties portretā, atpazīstama pati māksliniece ar modernu sieviešu modes aksesuāru – ūsām un bārdu. Ūsu (bārdas) nerātna piezīmēšana kā māksliniecisks paņēmiens ir labi zināms un ielikts „konjunktūras” kontekstā varbūt norāda uz banalitāti, aizspriedumu, kuru nevajadzētu papildināt ar kādu citu, piemēram, Zīgmunda Freida izteikto.

Nozīmīgu izstādes daļu veido mākslinieces Agneses Bules daudzgadu projekta „Latviešu sapņa” sarkanais vēstījums. Vienkopus izstādīti daudzi neliela izmēra darbi kā piktogrammas, kuru paraksti saspēlējas ar tēliem un vārdu daudznozīmību. Piemēram, uzzinām, ka „Prokrieviskais latvietis” ir gluži sarkans ar kremļa formas galvu, bet „Darba latvietis” ir pavisam saaudzis ar stilizētu sirpi un āmuru. Skumīgs un bezcerīgi noslīcis raugās „Latvietis sarkanvīnā”, bet „Latvietis sarkanajās ziepēs” izskatās pavisam pazudis. Kremļa tēma ieskanas arī sarkanajā „Kremļa zvanu latvietī”, savukārt sarkanā pārņemtā „Latviešu koalīcija” rādās visai baisa bez jebkādas ironijas un smaida pieskaņas, tikpat tieši uzrunā „Apgaismotais latvietis” ar sarkano lampiņu galvas vietā un tad jau bezgalvainais „Latvietis televizors” ar sarkano TV kasti šķiet pavisam loģisks latvieša dzīvesveida iznākums. Pretstatā politiski un sociāli neitrāli veidoti „Latviešu sapņa” otrai izstādes daļai „Dzintara istaba” veltītie darbi – „Latvietis dzintarā”, „Latvietis ar dzintara sirdi” un „Latvietis ar dzintara galvu”.

Izstādē apskatāmi arī gleznas, kas atbilst pazīmei „ir kaut kas sarkans”, teiksim, dabā, dabas elementos un studijās – mākslinieki Madara Gulbis, Māris Subačs, Māra Mozgire, Valdis Bušs, Jānis Veiss, Inese Ziemele u. c., no kuriem īpaši piesaista J. Veisa „Studija sarkanā telpā”, Evijas Freidenfeldes „House” un V. Buša „Pakalns”.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts