VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Intervija ar Jūrmalas Mākslinieku nama vadītāju Agnesi Buli [21.05.2014. 07:07] Aigars Ravda, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa students Jūrmalas pilsētā, Bulduros, pašā pilsētas centrā, priežu ieskauts, atrodas koka nams, kuram, varbūt aiz nezināšanas, daudzi Jūrmalas iedzīvotāji un viesi paiet garām. Tajā regulāri tiek organizētas dažādu veidu mākslas darbu izstādes, kuras var būt visnotaļ interesantas skatītājiem. Izstādīti tiek gan autodidaktu, gan augsta līmeņa profesionāļu darbi. | ||||||||||||||
| Mākslinieku namu vada šarmantā Agnese Bule. | ||||||||||||||
 Agnese Bule izstādē "Latviešu sapnim 10”. Leļļu mākslas muzejs. 2010 | ||||||||||||||
| Esat mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Vides un interjera nodaļā 1991.–1992. gadā, 1992.–1996. gadā Dizaina grafikas nodaļā, periodā no 1996. līdz 1997. gadam paplašinājāt zināšanas Dienvidmeinas Universitātē, Portlandē, Meinā, ASV un 1997.–1999. gados Vizuālās komunikācijas nodaļas meistardarbnīcā. Tās ir radniecīgas, bet tomēr nedaudz atšķirīgas mākslas nozares. Kas jums pašai tuvāk? Vides un interjera nodaļā iestājos tāpēc, ka tautā runāja, ka Dizaina grafikas nodaļā, kā toreiz sauca Vizuālās komunikācijas nodaļu, iestāties esot grūti. Tā kā dzīvē un mākslā esmu vieglā un pavieglā ceļa gājēja, tad ar vieglu roku iestājos Vides un interjera nodaļā. To vieglumu izturēju veselu gadu, jo tur patiešām bija ļoti viegli un nekas nebija ne jādara, ne jādomā, un jau mācību gada beigās uzstājīgi sāku vajāt prof. Aleksandru Dembo, un viņam nekas cits neatlika, kā uzņemt mani savā nodaļā. Iestājoties šajā nodaļā, uzreiz sajutu, ka te ir ko darīt un ir vieta, kur likt savas domas. Mācības Dienvidmeinas Universitātē, ASV nevarētu definēt kā kādu atšķirīgu mākslas nozari, jo mākslas izglītības tur bija diezgan maz, bet bija labvēlīga vide jau esošo ideju īstenošanai. Man jau pašai liekas, ka visas nozares, kuras esmu mācījusies, gala rezultātā ir sanākušas radniecīgas, jo, esot sadarbībā ar sevi, no sevis vienmēr var dabūt laukā tikai kaut ko sev radniecīgu. | ||||||||||||||
 Agnese Bule. Latviešu sapnis. Grafika. 1999 | ||||||||||||||
| Vai ir kādi interesanti notikumi palikuši atmiņā no studentu gadiem, kas no pasniedzējiem palicis atmiņā, ar ko? No akadēmijas laikiem atmiņā spilgti palicis prof. A. Dembo. Atceros, ka viņš neko nemācīja šī vārda burtiskā nozīmē, viņš tikai stāstīja, runāja un radīja labvēlīgu fonu un augsni katra paša attīstībai. Ir viens profesora teiciens, ko līdz šim neesmu sapratusi, jo reālajā dzīvē nesanāk realizēt, „ka nevajag saviem mākslas projektiem tērēt savus naudas līdzekļus”. Parasti, kad runa ir par manu mākslas projektu „Latviešu sapni”, īpaši pieminu pasniedzēju Induli Gailānu, kura interesantie kompozīcijas uzdevumi bija par iemeslu tam, lai rastos šis projekts. Ojārs Pētersons būtu jāmin kā Vizuālas komunikācijas nodaļas īpašas leksikas radītājs, kas diezgan lipīgi pārmantojās uz viņa studentiem un noteikti, ka arī uz mani. Kā dzima „Latviešu sapnis”, no kurienes radusies šī ideja? Ko gribat pateikt skatītājam? Daudzus gadus jūs nemainiet šo tēlu, kāpēc tas ir tik noturīgs? Latviešu sapņa ideja dzima, paskatoties uz sevi un savu veikumu no malas. Vairāki mani darbi savirknējās saistītā konceptā, paši izveidoja šo ideju, un man tikai vajadzēja uz to no malas noskatīties. Līdz skatītājiem gribu aiznest tikai sapni, un tieši tāpēc, ka sapnis nav ne aiznesams, ne pie sienas pieliekams, to turpinu darīt... | ||||||||||||||
 Agneses Bules gleznas, grafikas un zīmējumi. 1996–2006 | ||||||||||||||
| Kā jūs vērtējat savus jaunības darbus salīdzinājumā ar tagadējiem, vai ir kas mainījies – izteiksmes līdzekļi, vērtības? Manā apziņā tā jaunība ir stipri ieilgusi, un neesmu vēl atskārtusi, ka man jau sen vajadzētu būt dzīvē nostabilizēties paspējušam cilvēkam. Mainījies ir tas, ka tagad vairāk laika veltu citiem darbiem un citiem māksliniekiem. Savai mākslai un idejām atliek tikai drusku, drusku laika. Var teikt, ka es vēl nemaz dzīvē neesmu pievērsusies savas mākslas veidošanai, jo tās visas ir tikai tādas skiču iestrādes, brīža pieskārieni radošai darbībai. Es jau pamatā nenodarbojos ar mākslu. Pēdējos divus gadus strādāju par Jūrmalas Mākslinieku nama un citu mākslinieku apkalpotāju un pa brīdim atražoju „Latviešu sapni”. Daudzu mākslinieku daiļradi parasti iedala periodos. Vai arī jūsu daiļradei var šādu iedalījumu piemērot? Strādājot ar „Latviešu sapni”, es šādus periodus radu pati. Proti, ir Latviešu sapņa „Ziemas periods”, „Vasaras periods”. Ir „Neatkarības periods”, „Sirsnīgais periods”, „Jūrmalas periods” utt. Pagājušā gada maijā uztaisīju „Zaļo periodu”, jo Starptautiskās Muzeju nakts krāsa un tēma bija zaļa. Tagad taisu „Sarkano periodu”, jo šogad Muzeju nakts tērpjas sarkanā krāsā. Divus gadus jau kā esat Jūrmalas Mākslinieku nama vadītāja. Pastāstiet nedaudz par savu darbu, notikumiem, kuri spilgtāk palikuši atmiņā. Darbā daru daudz un visu. Daudz sanāk tehnisku un apsaimniekošanas darbu. Piemēram, laikā, kamēr pašvaldība meklēja naudu sētnieka algai, šo darbu darīju pati, jo jūtos atbildīga par teritorijas sakoptību. Ja redzu, ka puķu dobes ir aizaugušas, tad tas ir uz manas sirdsapziņas, jo pēc pašvaldības amata klasifikatora mums ir tikai sētnieks bez svītriņas dārznieks. Pa laikam glābju baložus, no drošas nāves. Kad atnācu strādāt, mums bēniņos dzīvoja baloži. Tad sapratu, ka viņi krīt iekšā ventilācijas lūkā, kur parasti ņem galu, un tāpēc organizēju bēniņu loga aiztaisīšanu. | ||||||||||||||
 Agnese Bule. Klades, Krauklītis, Zaļā josta. 2003 | ||||||||||||||
| Jau trešo gadu Mākslinieku nams piedalās Lielajā Talkā. Šogad taisījām to kā Mākslas dienu pasākumu un nosaukums bija „Zaļā zara talka”, kur visi talcinieki balvā par labu darbu, varēs saņemt savu foto uz Zaļa zara. Bez dažādu tehnisku un apkalpošanas darbu veikšanas palaikam izdomāju kādu konceptu izstādei un tad to arī realizēju. Protams, priecātos, ka tieši šim darbam man atliktu vairāk laika. Kā rodas izstāde? Kad sāku strādāt, gads jau bija saplānots, tā kā maz ko varēju mainīt. Sāku ar projektu „Mākslas uz sētas”, kur Jūrmalas mākslinieki Mākslas dienu ietvaros bija aicināti apzīmēt sētu, lai tādējādi pievērstu garāmgājēju uzmanību, ka šai namā notiek kaut kas saistīts ar mākslu. Pirmajā gadā iecerēju un realizēju vienu jaunu projektu, kas nu jau kļuvis par ikgadēju notikumu. Tā ir konkursa izstāde „Jā/NeAtkarība”, kas aicināja piedalīties gan vietējos, gan visas Latvijas māksliniekus. Tātad izstāde rodas arī no mākslinieku atsaucības un piedalīšanās vēlmes. Nodrošinot naudas balvas, kā tas ir šajā konkursa izstādē, šādu piedalīšanos, protams, var stipri aktivizēt. Tātad konceptu izstādes rodas un aizsākas no idejas, kura man galvā neliek mieru. Piemēram, izstāde „Gada nedarbs 2013”. Autoru izstādes rodas no tā, kas autoram ir, ko izstādīt, un stāsta, ko autors grib pastāstīt. Tur iejaucos ļoti maz. Pēc kādiem kritērijiem atlasāt autorus izstādēm? Tie ir tikai profesionāli mākslinieki vai arī autodidakti? Tas ir ļoti dažādi. Ir autori, kas vienkārši nāk virsū, kamēr dabū sev izstādi. (Par laimi, divu gadu laikā tas ir bijis tikai viens tāds gadījums.) Kad sāku strādāt, izstāžu saraksts jau bija sastādīts un vajadzēja rēķināties ar iestrādēm, bet tagad ir vieglāk, jo pamatā izvēlos profesionālus māksliniekus un taisu, vai nu konkursa izstādes, tā piemēram, divus gadus jau bija „Jā/NeAtkarība” vai konkrētu konceptu/uzdevumu izstādes, kur māksliniekiem ir dots kāds konkrēts uzdevums. Piemēram, „Zaļā zara kabinets” pagājušajā gada Muzeju naktī, „Gada NeDarbs-2013” šī gada sākumā un „Sarkanais stūrītis” un „Dzintara istaba” šī gada Muzeju naktij. | ||||||||||||||
 Agnese Bule. Gleznu sērija "Eņģeļi”. 2005 | ||||||||||||||
| Ko visvairāk jūs gribētu redzēt Jūrmalas Mākslinieku namā, vai kas tur pietrūkst, vai viss ir gana? Mākslinieku nams pagaidām ir viena cilvēka vadīta iestāde, kur man štatos un palīgos ir tikai dežurants. Štatos nav pat apkopēja. Lietvedība un grāmatvedība mums, par laimi, ir Jūrmalas kultūras centrā, jo jau labu laiku pirms manas atnākšanas Mākslinieku nams bija pārveidots par Jūrmalas kultūras centra struktūrvienību. Kā pietrūkst? Pietrūkst palīdzīgu roku, jo, ja ko izdomāju, tad pašai arī jānoorganizē un bieži arī jāsponsorē šis pasākums. Labi, ka ar mani veiksmīgi sadarbojas projekts „Latviešu sapnis”, kas izlīdz ļoti daudzās situācijās un veidos. Bet liekas, ka divu gadu laikā „Latviešu sapnis” jau sāk pagurt. Par Mākslinieku nama iespējamo attīstību informēju vadību. Tas nu ir viņu rokās, vai šāda veida attīstība Jūrmalai būs vajadzīga. Kāds ir jūsu pašas kvēlākais sapnis? Es varētu iziet no situācijas ar tiešu atbildi: „Ja „Latviešu sapnis" sāktu kvēlot, tad piepildītos mans kvēlākais sapnis...”. Bet jāsaka gan, ka tas nav nemaz tik ugunsdroši. Citus kvēlākos sapņus pagaidām vēl neatklāšu. Par to tad nākamajās intervijās. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
