VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Zanes Balodes gleznu izstādi "Nekā lieka" [14.03.2014. 10:30] Aigars Ravda, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa students 23.01.–14.02.2014. Mākslas galerija "ASūna" | ||||||||||
| Mākslas galerijā “ASūna” Vecrīgā, Kalēju ielā 9/11 bija apskatāma Zanes Balodes izstāde “Nekā lieka”. Zane Balode studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā un ieguvusi maģistra grādu, kā arī 2005.gadā papildinājusi zināšanas Portugālē, Porto universitātē (Universidade do Porto, Faculdade de Bellas Artes) Socrates/Erasmus studiju programmas ietvaros. 2008. un 2010.gadā saņēmusi Brederlo–fon Zengbušu mākslas veicināšanas prēmiju. Māksliniece piedalījusies grupu izstādēs Francijā, Vācijā un Ukrainā. Sarīkojusi piecas personālizstādes. Viņas gleznas atrodas privātkolekcijās Vācijā, Anglijā, Ukrainā, Norvēģijā, Īrijā un Krievijā. Kā stāsta māksliniece: “Kādā no prāta apskaidrības brīžiem esmu sapratusi, ka dzīvē jāatmet viss liekais”(1). Arī gleznojot viņa cenšas turēties pie šāda principa. Puse no divdesmit izstādē eksponētajiem darbiem tapuši sešu nedēļu laikā. Tie ir kā turpinājums viens otram, kur iepriekš atklātie glezniecības paņēmieni tiek pielietoti nākamajos darbos. Zanes izstādes darbi pieskaitāmi monohromai glezniecībai. No plašās paletes ir atstātas tikai dažas krāsas. Pamatā tiek izmantota pelēkā dažādā toņu gradācijā. Atsevišķiem akcentiem lietota arī sarkanā. Mākslas speciālisti šādu glezniecību uzskata par glezniecības meistarības virsotni, jo māksliniekam jāmāk izteikties bez plaša krāsu spektra. Askētiskais kolorīts un figurālais risinājums pieļauj zināmu vispārinājumu tēla traktējumā un ļauj vairāk akcentēt saturiskos aspektus. Izstādē eksponētos darbus gribas pieskaitīt arī pie transcendentālas glezniecības (no latīņu: transcendens – tāds, kas pārsniedz robežas), kura atrodas ārpus laika robežas, pārkāpj izziņas iespējas, stāv pāri mūsu pasaulē esošajam. Tajā ir redzama jūtu pasaule, varbūt pat zemapziņas līmenī, jo kā intervijā saka māksliniece: "Gleznojot es atrodos kā transa stāvoklī"(2). Savu redzējumu viņa ar otu un krāsām uzliek uz audekla. Tiek tēlotas izjūtas, brīvas no ikdienas sadzīviskajām problēmām. Ieejot izstādē, kā pirmie ir redzami darbi, gleznoti tumšākām krāsām. Ejot telpā tālāk, redzam secīgi izkārtotus darbus, kuru tonalitāte pamazām kļūst gaišāka. Tas liek domāt par dvēseles pirmsākumiem un tās progresējošo attīstību, kas saistīta ar kosmosa haosa pirmatnīgumu, pastāvīgajiem meklējumiem un secīgu sevis atrašanu. Analizējot izstādītos darbus, var aizdomāties par autores personīgajiem pārdzīvojumiem, kas atspoguļojas gleznās. | ||||||||||
 Autore: Zane Balode | ||||||||||
| Daudzi mākslinieki atturas no šāda glezniecības veida un tam ir savi iemesli. Daži uztraucas, ka lietojot monohromu krāsu valodu, nevar pietiekoši saprotami izteikties skatītājam. Plašās publikas masas var to nesaprast, jo, lai izprastu un uztvertu šādus darbus, ir jābūt mākslas baudītajam ar priekšzināšanām. To var uztvert kā garīgu mākslu. Bet nekas nevar būt tik garīgs, lai zaudētu materialitāti un nekas nevar būt tik materiāls, lai netiektos pēc garīgā. Māksliniece savos darbos bauda brīvu gara lidojumu un to atdot nav gatava. Zanes Balodes gleznas neizceļas ar tēlu bagātību. Galvenie gleznotie objekti ir koki, kuri atspīd ūdenī. Iespējams, tie ir tēli, kuri izkristalizējušies ilgākā laika posmā un kļuvuši par domubiedriem – tēliem, ar kuriem dalīt domas, sajūtas, spēku, vājumu – visplašāko emociju gammu. To konsekvencē vai mainīgumā gleznotāja varētu rast pamatojumu savam iekšējam dvēseles stāvoklim un mākslinieciskajam redzējumam. Koks ir sākuma princips, kas dod gaisu un dzīvību. Tā ir cilvēka saikne ar kosmosu. Koks aug divos virzienos un vidū satiekas ar tagadni, augot no apakšas uz augšu ieiet nākotnē, uz apakšu – pagātnē. Tajā satiekas gaisma ar tumsu, garīgais ar materiālo, debesis ar zemi. To var saistīt ar latviešu Austras, vai tā senāko variantu, gaismas koku, kas ietver vertikālās trīsdaļības principu cilvēka dvēseles dziļumā. Tas ir kā redzējums sevī, sapratne, cilvēcisks dvēseles piepildījums. Otrs objekts, kas parādās Zanes Balodes gleznās ir lode – absolūti ideālā forma, neatņemama kosmosa sastāvdaļa. Aplis pēc savas būtības ir visos telpas virzienos izvērsts punkts. Tas ir punktā saspiestās enerģijas izplešanās rezultāts, pilns dinamikas, apvieno sevī rotāciju un izplešanos, telpas bezgalību un cikliskumu. Aplis ir visaptverošs veselums, kas procesam attīstoties, sākas centrā un nemitīgi paplašinās, bet procesam beidzoties, virzās pretēji uz centru, sarūkot un pazūdot centrā, kur akumulē enerģiju jaunam, kosmiskam, cikliskam sprādzienam. Punkts ir visa sākums. Arī glezna bieži vien sākas ar uz audekla uzliktu punktu. Pastāv uzskats, ja pēc izstādes apmeklējuma, grāmatas izlasīšanas vai kino filmas noskatīšanās vairākas dienas pēc tam domā par redzēto, tad māksliniekam darbs ir izdevies. Šis ir tāds gadījums, kad man kā skatītājam ir jāaizdomājas par redzēto un es augsti vērtēju šādus darbus. Ar interesi gaidīšu Zanes Balodes nākamo gleznu izstādi. 1 Māksliniece Zane Balode – nekā lieka dzīvē un mākslā – www.lsm.lv/lv/raksts/maksla/kultura/maksliniece-zane-balode-neka-lieka-dziive-un-maksla.a76667 (Skat. 16.02.2014.) 2 Turpat. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
