VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Nagļi. LV–4631" [10.06.2013. 21:52] Alise Upmale, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Māris Maskalāns. "Nagļi. LV–4631" 27.04.–26.05.2013. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs | ||||||||||||||
| Klusums un tikai viņi. Dzidri melnbalti uz pelnu pelēka fona, nekautrēdamies no sevis, stāv aci pret aci ar sevi un īstenību. Tie ir Nagļu pagasta iedzīvotāju portreti, kurus fotogrāfs Māris Maskalāns atradis pašā Latgales sirdī. Viņu sejas ir raupjas, maigas un stāstošas, pārākas par glancēto žurnālu modeļu mērenību, kur cilvēku samanīt aiz klišejiskā skaistuma kārtas gandrīz nav iespējams. "Nagļi. LV–4631" ir stāsts par mazu tautu un tās identitāti. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādei atlasītas sešdesmit labākās fotogrāfijas, kas ir tikai maza daļa no autora radītajiem portretiem. Līdzīgi kā Sūzena Sontāga raksta par Diānas Arbusas fotogrāfiju spēku, arī Māra Maskalāna Nagļu "spēks nāk no kontrasta starp sirdi plosošo tematiku, dzīves stāstiem un tās rimto, gluži ikdienišķo uzlūkojumu. (..) Neviens viņus nemēģina piedabūt izturēties dabiski vai ierasti, drīzāk mudina justies neveikli – tas ir – pozēt. Stīvi nostājušies, viņi izskatās paši pēc sava attēla." Un tieši tajā brīdī, kaut varbūt neesot sev ierastākajos apstākļos, būšana uzmanības centrā šim vienkāršajam cilvēkam liek justies svarīgam. Tam īstajam latvietim, kas vēl joprojām dzīvo un strādā laukos, kurš, nostājas aci pret aci ar ikdienas smagumu, tāpat kā tobrīd pret Maskalāna foto objektīvu. Nekādu vecuma, dzimuma, nodarbošanās ierobežojumu – fotogrāfam pozējuši mazi bērni, veci vīri un sievas. Pats autors par Nagļu ļaudīm saka: "Viņi nespēlē teātri, bet dzīvo." Tieši dzīve ir tā, kas izstādei pievieno vērtību, jo ir fiksētas ne tikai sejas, bet arī neliels stāsts par fotografēto, par iepazīšanos vai pozēšanas gaitu. Eju gar izstādes stendiem un iepazīstos. Labdien, Staņislav Laizān! Man pretī veras dziļdomīgs skatiens, no lielu plakstu nosegtajām acīm, sakniebtas lūpas, dziļu grumbu klāta seja, naģene un vilnas mētelis, zem kura glīti, kārtu virs kārtas, saklājas krekla apkakle, džempera maliņa un šalle. Staņislavs ir 1938. gadā dzimis pensionēts mežstrādnieks. Ļoti ticīgs cilvēks un apkārtnes ievērojamākais vecpuisis. Par to es nešaubos. Iepazīstos ar brāļiem Robertu un Ēvaldu Kupču, kas draudzīgi apķēruši viens otru, tik līdzīgi vaibsti, sejas forma, pat ūsas pēc viena "piegriezuma". Tikpat draudzīgas viena pret otru ir citas novadnieces Vikotrija un Sintija Reble, dzimušas 2003. gadā. Mazajām dvīņu māsām piemīt amerikāņu filmu zvaigžņu cienīgs šarms – viļņaini mati, maigs smaids, izteiktas vaigu bedrītes un kaut kas vārdos neaprakstāms, kas man liktu viņas izvēlēties par savas filmas galvenajām varonēm. Satieku arī Imantu Spridzānu – Cesvaines mūzikas un mākslas skolas pedagogu, kad viņš esot ieradies Nagļos, jaunieši apklusuši – visu telpu aizņēma Imants. Teikšu, ka esmu ieintriģēta. Nagļu Borbolai esot skanīgākā balss visā apkārtnē. Valentīnai Brencānei ir tik dzīvas rokas, to raupjums staro darba mīlestību un maigumu pret tuvākajiem. Dīķstrādnieku Juri Spridzānu Māris Maskalāns saticis jau 2005. gada rudenī, kad filmējis karpu nozveju. Tā esot bijusi Jura pirmā darba diena, un tai par godu viņš bija tērpies uzvalkā. Lūk, tā ir cieņa pret darbu un doto iespēju. Māris Maskalāns Nagļos nonāca pirms divdesmit gadiem. Regulāri apciemojot ciemu, viņu apbūra šo cilvēku atklātība, īstums un labestība, un grūtību rūdījums. Ciems un tā cilvēki iedvesmoja izveidot dokumentālo filmu "Par dzimtenīti", ko M. Maskalāns kā operators kopā ar režisori Lailu Pakalniņu pabeidza 2008. gadā, saņemot "Lielo Kristapu" par labāko operatora darbu 2009. gadā. Pēc filmas pabeigšanas M. Masklāns sāka strādāt pie fotoprojekta "Nagļi". Autors par Veroniku Tropu,1921. gadā dzimušo pensionāri, izstādē pie fotogrāfijas datiem pievienojis stāstu, kas mani neatstāj vienaldzīgu: "Tas bija kapu svētkos. Veronikai uz baznīcu pakaļ bija atbraucis dēls Arkādijs, kuru es labi pazinu, jo viņš bija zvejnieks. Kundze negribēja fotografēties, mēs ar Arkādiju mēģinājām viņu pierunāt, bet nespējām. Kāpjot mašīna, Veronika teica: "Fotografējiet jaunos, kam jums vecos?” Uz ko Arkādijs atbildēja: "Bet, mammu, kad Tu nomirsi, man paliks bilde.” Kundzei tas bija arguments.” Jāzeps Stutāns esot bijis viens no retajiem, kurš teicis, ka ies pārģērbties, lai bildē būtu smukāks. Un viņam tas ir izdevies! Rakstainā kreklā, vēja izpūstiem matiem, tik biezas uzacis un konkrēts skatiens. Eju tālāk un ieraugu Vladislavu Mežuli – dzimis 1928.gadā, bijušais ķīmijas un bioloģijas skolotājs, kurš apbalvots pat ar Triju Zvaigžņu ordeņa Bronzas goda zīmi par nopelniem Latvijas labā. Cieši sakļautām rokām, baltiem matiem. Arī viņam no mēteļapakšas spraucas baltais krekls ar kaklasaiti. Viņš manās acīs iemieso visas tās cienījamās īpašības, ko jājūt pret vecākajām paaudzēm. Taisna stāja, sirmums, tāds, manuprāt, izskatās tas vectētiņš, kurš ir piedzīvojis karu, represijas, apspiestību, bet iekšēji nelokāms, vienmēr spējis saglabāt sirdī savu dzimtenes mīlestību. Olga Sergejeva un viņas smaids man māca elementāru dzīves mīlestību, jo ar visiem kruķiem viņa pienākusi pie fona un atbrīvoti nostājusies. Reti kuram fotogrāfijā ir tik pārliecināti dabisks smaids, vieglums un absolūta bezrūpība. Mans skatiens vēl apstājas pie Daces Svalbes. Dzimusi 1987. gadā, un grūti saprast vai tā būtu mazo meitenīšu māsa vai varbūt mamma? Kopā šajā latgaliešu ģimenē aug astoņi bērni – trīs brāļi un piecas māsas. Visu kuplo ģimeni savākt kopā autoram tā arī neizdevās. Mazās meitenītes, kuras vietējie sauc par pekaušiem, bijušas vienas no visatsaucīgākajām modelēm. Tagad man ir sešdesmit jaunu paziņu. Es varu iziet cauri Vecrīgai un redzēt simtiem garāmgājēju ar viņu rūpju rievām un smaidu krunciņām, bet tas, ko izdevies notvert Mārim Maskalānam ir īstā, neizskaistinātā dzīvē, kas, mums, pilsētniekiem, šķiet ļoti šarmanta un piesaistoša. Varbūt tā ir viņa analogā foto meistarība un dziļā draudzība, ko viņam ir izdevies izveidot ar tik daudziem Nagļu iedzīvotājiem – pacietīgums un vēlme sagaidīt īsto brīdi katram no šīm dzidrajām personībām. Un iemūžināt to. Ja par šiem kinozvaigžņu cienīgajiem tēliem uzzinātu Skorsēze vai Tarantīno, tad sekotu filmēšanās piedāvājumi, un tādu Nagļu vairs iespējams nebūtu. Īstā dzīve ir tā ota, kas viņu sejās ir iekrāsojusi to, ko kinozvaigznēs izdara aktiermeistarības treniņi un grims. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
